«Mūsdienās, kad ceļot ir lēti un viegli, cilvēki ir gatavi nedēļas nogali braukt pavadīt Londonā, Berlīnē, Parīzē un tur iet uz koncertiem, un tērēt savu laiku un daudz līdzekļu, tad kāpēc lai viņi nebrauktu uz Ventspili, ja viņus ieinteresēs piedāvājums,» uzskata Ventspils jaunās akustiskās koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone.
Starts ar ambīcijām
Nākamajā nedēļā, 25. jūlijā, Ventspilī tiks atklāta jaunā akustiskā koncertzāle Latvija, vērienīgajā koncertā piedalīsies Valsts akadēmiskais koris Latvija, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris Venda, jauktais koris Ventspils, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solisti - Iveta Apkalna (ērģeles), Intars Busulis (vokāls), Gints Pabērzs (saksofons) un Emīls Patriks Dzenītis (vokāls). Koncertprogrammas mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Programmā iekļauti divi īpaši skaņdarbi, kas tapuši par godu koncertzālei un tiks pirmatskaņoti tieši atklāšanas koncertā. Svinīgās noskaņas radīšanai pirmās izskanēs ventspilnieka Viļņa Šmīdberga Atklāšanas fanfaras. Turpinājumā sekos Raimonda Tigula un Noras Ikstenas jaundarbs - oratorija Jūras grāmata. Koncerta noslēgumā klausītājus priecēs Maestro Raimonda Paula priekšnesums.
Koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone uzsver, ka dalībnieku sastāvs komentārus neprasa, jo «tie ir lielākie, labākie, spēcīgākie profesionālie mūsu kolektīvi, kas šādā koncertā varētu piedalīties», tomēr ne tikai atklāšanas koncerts demonstrē jaunās koncertzāles māksliniecisko vīziju un attīstības vektoru - būtiski to skatīties kontekstā ar turpmākajiem koncertiem. Jau nākamajā nedēļā pēc koncertzāles Latvija atklāšanas Ventspilī gaidāmi trīs ļoti īpaši muzikāli notikumi. 1. augustā pirmo reizi Latvijā izskanēs amerikāņu komponista Stīva Reiha pazīstamais darbs Six Pianos, oriģinālajā instrumentu salikumā Latvijā tas tiks atskaņots pirmo reizi, koncertā uz skatuves muzicējot sešiem prominentiem pianistiem. 2. augustā audiovizuālu priekšnesumu sniegs viens no ievērojamākajiem savas paaudzes islandiešu komponistiem, kurš savā daiļradē jauc kompozīciju laikmetīgajā klasiskajā mūzikā ar ezoterisku elektronisko, - Valgīrs Sigurdsons kopā ar britu vijolnieku Danielu Pioro. Starp citu, pirmo un vienīgo reizi Sigurdsons Latvijā ar koncertu Ventspilī viesojās Vaļu vērošanas tūres ietvaros 2010. gada maijā. 4. augustā apmeklētājiem būs iespēja pirmo reizi solo koncertā piedzīvot un novērtēt īpašo Dāvida Kļaviņa radīto klavieru 470i skanējumu, kad uz tām muzicēs neatkārtojamais ukraiņu izcelsmes pianists un tā sauktās nepārtrauktās klaviermūzikas flagmanis Ļubomirs Meļņiks, kurš līdz salīdzinoši nesenai pagātnei tika uzskatīts par vienu no nenovērtētākajiem māksliniekiem.
Kopt tradīcijas
Jaunās koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone atzīst, ka «Ventspilī nav īpaši vienkārši ar akadēmiskās mūzikas tradīcijām. Nav ko slēpt - akadēmiskā mūzika Ventspilī pēdējos gados visplašākajā mērā ir skanējusi tieši Jūras vārtos. Cerēt uz to, ka vietējā publika būs vislielākā mērķauditorija koncertzāles repertuāram, lai kāds tas arī būtu, būtu naivi. Pēdējos gadus Jūras vārtu repertuārs ir pulcējis salīdzinoši mazskaitlīgu vietējo publiku. Veids, kā, manuprāt, publiku audzēt, ņemot vērā, ka uz vietas tās vairāk nekļūst, līdzīgi kā citviet Latvijā, ir domāt plašāk un darīt visu iespējamo, lai Ventspils koncertzāles repertuārs būtu interesants ne tikai Ventspils reģiona un Latvijas, bet arī starptautiskai publikai». Kā apstiprinājumu šai idejai viņš piesauc Ventspilī Jūras vārtos ne tik sen notikušos «zīmīgos un spilgtos koncertus», piemēram, Kronos Quartet vai armēņu komponista un pianista Tigrana Hamasjana uzstāšanos. «Šiem māksliniekiem tās bija pirmās un vienīgās viesošanās reizes Latvijā un notika tieši Ventspilī. To var saukt par ambīciju - būt interesantai un neapkalpot tikai vietējās publikas gaidas,» saka Miks Magone. Koncertzāles mākslinieciskais vadītājs uzskata, ka «Ventspils publikas kultūras patēriņa augšgalā ir, bija un būs vēl ilgus gadus - teātris, tāpat kā daudzviet Latvijā, un būs arī vieglā mūzika. Ar domu un cerībām, un šobrīd vēl neaptumšotu skatu nākotnē mums ir jādomā par plašākas ģeogrāfijas aptveršanu un publikas no citām vietām ieinteresēšanu un aicināšanu viesoties tieši Ventspils koncertzālē».
Miks Magone uzskata, ka šobrīd vēl pāragri runāt par koncertzāles Latvija stiprajām pusēm, jo «ikvienā reizē, kad gatavojās vērties vaļā citas koncertzāles Latvijā, tika arī gaidītas jaunas tendences vai tradīcijas iedibināšana, un skaidrs, ka cilvēki cenšas izteikties pēc iespējas tēlaini un gaidpilni, pārlieku romantizēti, bet gluži pragmatiski uz to skatoties - mūsu viena stiprā puse, manuprāt, ir zāles cilvēcīgais fiziskais apjoms, proti, sēdvietu skaits ir 578, ieskaitot balkonu, nevis tūkstotis vai vairāk. Zālei ir lieliskas tehniskas iespējas, lieliskas stabuļu ērģeles un vēl viens muzikāli māksliniecisks un, no tūrista pozīcijām raugoties, pietiekami atraktīvs un interesi raisošs objekts - Dāvida Kļaviņa klavieres, kādu nav nekur citur Latvijā. Negribu to pasniegt lielīgi, bet tas ir fakts. Vai tas ir labi, vai tas spēlēs mums par labu, izrādīsies mums kā priekšrocība, to parādīs laiks un gaidāmie koncerti, un mākslinieku sniegums uz šiem instrumentiem».
Koncertzāles mākslinieciskais vadītājs uzskata, ka jau tuvākajos gados būs jāsaskaras ar sava veida izaicinājumu - jaunā koncertzāle pievienojas jau esošajām vietām, kur tiek rīkoti dažādi koncerti, un joprojām tādi notiks Jūras vārtos, kultūras centrā, bibliotēkā... «Un visur notiek arī akadēmiskās mūzikas pasākumi, mazāka formāta, un tomēr... Tas nozīmē - visas zāles cīnīsies par cilvēku uzmanību, viņu laiku,» nosaka Miks Magone. «Droši vilkme arvien vairāk patērēt akadēmiskās mūzikas koncertus neradīsies vienā dienā, tikai koncertzāles dēļ, vietējo apmeklētāju skaits netrīskāršosies. Tomēr nākotnes repertuāra latiņa ir jātur augstu un jāstrādā, lai to censtos pārlēkt pāri interesenti no attālākām vietām. Domāju, es neko jaunu nepasaku, ar tādām domām dzīvo un tā jau pirms savu koncertzāļu atvēršanas ir teikuši liepājnieki, cēsnieki, rēzeknieši - tā ir cerība, kuru, pēc labākajiem nodomiem plānojot savu darbību, censties piepildīt un attaisnot, jo vienmēr atradīsies dažādi blakus faktori, neparedzami. Pēdējās vasarās, man kā vienkāršam apmeklētājam skatoties notikumu kalendārā, šķiet, ka esam jau pārsnieguši kultūras pasākumu un festivālu kritisko masu. Nav nedēļas nogales, kad nebūtu vairāki festivāli vienlaikus, protams, dažādos žanros. Saradies tik plašs piedāvājums, ka ir jau pārsātinājums. Nu, ir jāmēģina ar kaut ko pārsteigt publiku, un mēs to arī darīsim.»
«Cāļus skaitīs» pēc diviem gadiem
Koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone uzskata, ka koncertzāles darbības pirmo izvērtējumu vajadzētu veikt 2021. gada beigās, jo ne šis, ne arī nākamā gada darbības rezultāti vēl varētu nebūt īstais rādītājs. «Negribu operēt ar pieauguma skaitļiem, jo - kas notiks, ja teiksim, nebūs dubultojies vietējo klausītāju skaits, vai tas viennozīmīgi nozīmēs to, ka izvēlēts nepareizs virziens? Nerunājot par skaitļiem, es personiski gribētu, lai Ventspils kā galamērķis pamazām kļūtu pašsaprotams. Tagad bieži dzirdu, ka daudziem rīdziniekiem vasarā viens no galamērķiem ir Liepāja, pat ne Liepājas koncertzāle, jo uz Liepāju aizbraukt ir kā pats par sevi saprotams, pat ja tur nav radu vai draugu, lai gan tā ir 200 kilometru no Rīgas. Ventspils ir pat tuvāk nekā Liepāja. Mūsdienās, kad ceļot ir lēti un viegli, cilvēki ir gatavi nedēļas nogali braukt pavadīt Londonā, Berlīnē, Parīzē un iet uz koncertiem, un iztērēt daudz savu privāto līdzekļu, tad kāpēc lai viņi nebrauktu uz Ventspili, ja viņus ieinteresēs piedāvājums. Par Ventspili esmu dzirdējis - tas tālu, un vai tad jums tur kaut kas arī notiek? Cilvēkiem no ārienes Ventspils neasociējas kā kultūras galamērķis. Bijis nav, bet ir viedoklis, un argumenti ne vienmēr ir racionāli.»
Kas notiek pulksten septiņos vakarā?
«Man personīgi vienmēr bijis svarīgi tas, kas notiek uz skatuves. Tas bija iemesls, kāpēc 2015. gadā piekritu atgriezties strādāt Jūras vārtos. Tobrīdējā vadītāja uzskatīja, ka Jūras vārtos varētu darīt ko tādu, ko viņa bija pamanījusi mani darām, organizējot savus paša iniciētus pasākumus - festivālu Zemlika un atsevišķus koncertus, ko pēdējo desmit gadu laikā biju organizējis Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Durbē. Viņai likās, ka tāds virziens varētu būt iederīgs Jūras vārtos. Mēģinot savas ieceres īstenot Jūras vārtos, es sapratu, ka liela daļa no tām ir dzīvotspējīgas, protams, ar pamatīgu darbu, ar neesošo tradīciju iedibināšanu, aizspriedumu laušanu... Tas ir tas, kas ir mans aicinājums un pienākums darīt,» Miks Magone pamato savu iesaistīšanos Ventspils kultūras dzīves organizēšanā. «Neatkarīgi no ikdienas peripetijām, man vienmēr bijis svarīgs rezultāts - kas notiek pulksten septiņos vakarā, kad skatītāju zālē nodziest gaismas. Aizraušanās ar mūziku man personīgi ir lielākā un galvenā kaislība. Kādam tā ir kulinārija, kādam - kolekcionēšana, kādam - sportošana... Mūzika ir mans hobijs un aizraušanās vienlaikus, un ar to pēdējos gadus ir saistīta mana profesionālā darbība.»
Savulaik viņš, būdams vēl skolnieks, sācis organizēt dažādu grupu uzstāšanos savā dzimtajā Durbē, un tas noticis ļoti nepragmatiski - gribējuši, lai tās grupas, ar kuru mūziku viņš un domubiedri kā tīņi aizrāvušies, uz kuru koncertiem braukuši citviet Latvijā, beidzot atbrauktu arī uz Durbi. Vēlāk, 2011. gadā, arī ar domubiedru kompāniju, sācis organizēt festivālu Zemlika. «Tā sākotnēji bija dulla ideja, kas realizējās un turpinās vēl šobrīd. Zemlika ir Lejaskurzemē lietots vārds, sinonīms veļu laikam. Zemlika - senlatviešu vārds mūspusē, īss, strups un nelatviski runājošam arī izrunājams... » stāsta Miks Magone, un viņš joprojām ir pārliecināts, ka brīvā laika piepildīšana ar kvalitatīvu mūziku ir viens no vislabākajiem veidiem, kā pavadīt šo dzīvi, pavisam noteikti - brīvo laiku. «Un ideju es vienmēr esmu licis augstāk par savu materiālo labklājību, kaut vai tikai par milimetru. Piemēram, Zemlikas organizēšana ir totāla riska uzņemšanās, bet paša labprātīgi uz sevi uzkrauto pienākumu daudzums, iespējams, šo gadu laikā nereti bijis vairāk.»
Spartiski audzināts raksturs
Miks Magone ir studējis un ieguvis bakalaura grādu komunikācijā un sabiedriskajās attiecībās, maģistra grādu politiskajā komunikācijā. Tagad viņš atzīst, ka studiju laiks bijis piepildīts un kvalitatīvs, tomēr tieši studiju laikā sapratis, ka komunikācija un sabiedriskās attiecības nav viņam piemērots dzīves ceļš. «Esmu spītīgs - ja ir iesākts, tad ir jāpabeidz, neatkarīgi no tā, vai ar to turpmāk saistīšu savu karjeru. Es sapratu to, ka es nevaru tajā lauciņā būt profesionālis, nevaru aizstāvēt un pārliecinoši argumentēt to, kam pats īsti neticu. Nevarētu nodarboties ar cigarešu mārketingu, ja būtu zvērināts antismēķētājs, vai tirgot kaitīgus dzērienus, ja pats ikdienā tos nelietoju. Kaut vai ar neierobežotām pārdošanas prasmēm un finansiālajām un intelektuālajām iespējām, es nevarētu un negribētu pārdot ko sliktu. Ētiskie argumenti man vienmēr bijuši svarīgi. Arī koncertdzīves plānošanā nevaru ar pārliecību un labticību aizstāvēt un pārstāvēt pasākumus vai koncertus, kuriem es personīgi neticu,» saka Miks Magone.
Koncertzāles mākslinieciskais vadītājs savulaik absolvējis arī bērnu mūzikas skolu, klavieru klasi, bet kopš tā laika ar šo instrumentu šad un tad ir «koķetējis, bet, visticamāk, tagad ar lielām grūtībām lasītu no notīm». Tomēr mūzikas skolas periodam, kurā netrūka «puņķu un asaru», viņš ir pateicīgs par spartisko režīmu un rakstura audzināšanu. «Piemēram, manā tagadējā darbā - ir mākslinieki, kuriem koncerti bijuši aizrunāti labu laiku iepriekš, tomēr kuriem regulāri gadījies kāds melns kaķis pa ceļam, un viņi nav atbraukuši, bet es spītīgi nezaudēju cerības... Man rokas tik viegli nenolaižas, jo mūzikas skolā ir gūts labs rūdījums.»
Kopš 2015. gada Miks Magone ir ventspilnieks, un viņam patīkot pilsētā valdošais vienkāršais miers. «Vasarās ir citādi, bet tūristu nesezonā jau pulksten septiņos reti redz cilvēkus ielās. Var teikt, ka ekonomiski tas ir slikti - ko diez’ cilvēki dara, ja nestaigā apkārt, netērē naudu, neizklaidējas, bet man tas liekas šarmanti - vari brīvi braukt ar riteni, netraucē ne mašīnām, ne garāmgājējiem, tevi netraucē citi, ir daži metri līdz pludmalei... Tāda nomierinoša un relaksējoša dzīve, bez mērķtiecīgiem plāniem par to, ko darīt no pulksten sešiem līdz gulētiešanai.»
Kad kļūstot pārāk mierīgi, viņš aizbrauc pie draugiem citviet Latvijā vai ārpusē un ļoti bieži - uz koncertiem. «Esmu cilvēks bez hobija, jo mūzika ir mans hobijs arī ārpus darba,» pasmaida Miks Magone. Uz jautājumu, kāds būtu vislabākais vēlējums viņam pirms jaunās koncertzāles atklāšanas, viņš atbild: «Ieinteresēts klausītājs.»
Miks MAGONE