Personības

«Vēl nebiju piedzimusi, kad grupa Jumprava jau beidza savu aktīvo koncertdzīvi. Protams, bērnībā, skolas gados viņu mūziku dzirdēju radio, vēlāk viņi atkal apvienojās un koncertēja, bet – man Jumpravas dziesmu teksti šķita ļoti sarežģīti, es nesapratu, par ko viņi dzied. Patiesībā, pirms sākām strādāt pie šīs izrādes, par šo grupu zināju ļoti maz,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra jaunā aktrise Madara Bore.

«Notikumu epicentrā es noteikti neesmu, bet savas dzīves epicentrā es varu atrasties un arī atrodos vienmēr,» saka Kristiāna Dimitere. Jūrmalas kultūras centrā skatāma viņas darbu izstāde Zilons Čārlzs (atrodi paslēpušos mednieku!).

«Bieži sev uzdodu jautājumu – vai māksla man ir pareizākais ceļš? Un atbilde ir – jā, citādi nemaz nevarēja būt. Tomēr izdevīgi tas noteikti nav,» saka māksliniece Margrieta Griestiņa, kura kopā ar domubiedriem sarīkojusi jaunu mākslas festivālu MABOCA.

«Pavasaris ir emocionāli diezgan trauksmains un eksistenciāli izmisīgs laiks. Daba mostas, jaunie dzimst, vecos dzen prom. Skumjais mijas ar priecīgo, bet praktiski – ir vairāk gaismas, ir vairāk jāiet ārā, un viss būs labi! Jo pat Jēzus tak šai laikā ir gan sists krustā, gan augšāmcēlies. Tas ir fantastiski, ko pavasaris nes,» saka grafiķis Roberts Koļcovs.

Jau aptuveni pusotru mēnesi tandēmā ar Aivi Ceriņu Rīga TV24 raidījumu Preses klubs vada arī Ansis Klintsons – mūziķis, ko daudzi jau bija iecēluši teju mūžīgā TV3 laika ziņu moderatora lomā. Šis ir kārtējais apliecinājums tam, ka pastāvēs, kas mainīsies, jo arī jaunā loma Ansim piestāv ļoti labi.

Saruna ar Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Rinaldu Grantu.

Šovakar Dailes teātra lielajā zālē pirmizrāde Vasīlija Sigareva Kareņinam. Talantīgā krievu dramaturga un kino režisora lugu, kas tapusi pēc Ļeva Tolstoja pasaulslavenā romāna Anna Kareņina motīviem, iestudējis un latviski tulkojis Dž. Dž. Džilindžers.

«Ir laba sajūta, ka man ir bijusi pauze no teātra, ir bijusi pilnīgi cita dzīves izjūta, tas man bija nepieciešams. Ir brīnišķīgi, ka varu nākt uz darbu un darīt visu ar prieku – mēģināt jauno izrādi, spēlēt repertuārā esošajās izrādēs. Un priekam nekas netraucē, teiksim, pārslodze, pārgurums... Ļoti izbaudu to, ka man vairs nav lieka laika, ko vienkārši tērēt,» saka aktrise Ieva Segliņa.

Lai gan līdz komponista Jāņa Lūsēna 60. dzimšanas dienai vēl kāds laiciņš jāpagaida – tā būs 7. aprīlī, ievērojamā mūziķa ievērojamās jubilejas svinības jau sākušās.

«Dzīve ir kā karnevāls, kurā cilvēks izdzīvo dažādas lomas un pieredzes,» saka gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa, kuras jaunāko darbu izstāde Karnevāls rīt tiek atklāta Swedbank centrālās ēkas izstāžu zālē.

Viņš ir noskrējis maratonu Valmierā un Berlīnē. Nevis jaunībā vai brieduma gados, bet pavisam nesen – kad jau bija nosvinēti 90 mūža gadi. Viņš katru dienu nostaigā vismaz sešus kilometrus, bet kāpšana pa kāpnēm uz savas mājas otro stāvu – tā vispār netiek uzskaitīta.

«Mani vienmēr muzejs ir interesējis un piesaistījis kā institūcija. Man tā pasaule ir likusies ļoti interesanta, kopš sāku strādāt muzejā. Tas bija ļoti, ļoti sen. Kā es saku – tik ilgi nemaz nedzīvo, bet izrādās, ka dzīvo,» atklāj Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Viņa ar muzeju savu dzīvi saistīja 1973. gadā, kad sāka šeit strādāt par ekskursiju vadītāju, un šo darbu darīja astoņus gadus. Pēc tam Māra Lāce muzejā strādāja vēl dažādos amatos, savukārt kopš 2001. gada – tātad astoņpadsmit gadu – viņa ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore. “Man interesanti muzejā šķita jau tad, kad es šeit sāku strādāt, un man joprojām ir ļoti interesanti,» viņa neslēpj.

Zviedriete Irēne Teorina ir viens no mūsdienu pieprasītākajiem Vāgnera soprāniem pasaulē. Brinhildes lomā trijās no Gredzena cikla operām un Izoldes tēlā operā Tristans un Izolde viņas balss ar skanīgiem virstoņiem apbur publiku abās pusēs Atlantijas okeānam. Vairāk nekā desmit gadus Irēne bijusi regulāra soliste Vāgnera operu iestudējumos Baireitā.

«Šī man ir pirmā pieredze, filmējoties Latvijā, un jāatzīst, ka darba process bija patīkams un ļoti profesionāls. Diezgan līdzīgs, kā savulaik strādājot pie režisora Ņikitas Mihalkova – visa komanda strādāja nopietni un pa īstam. Vienīgā atšķirība ir tikai budžetā,» secina Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita. Viņš spēlē galveno – ierindas kaujinieka Pelēkā – lomu režisora Gata Šmita krimināldrāmā 1906.

«Šī izrāde ir par mani. Jā, jā, tieši tā! Man ir jāspēlē aktieris, un tas esmu es. Tas, protams, ir daudz grūtāk, nekā spēlēt jebkuru citu lomu. Aktieris ir kails ikvienā lomā, bet šajā – vēl kailāks, jo, gribot vai negribot, lien ārā arī dažādas personīgas lietas. Nav aiz kā aizslēpties, jo – kur tad tu, aktieris, aiz aktiera aizslēpsies?!» saka skatītāju mīlētais Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts.

In memoriam. Andrejs Žagars (1958–2019).

«Šīs atmiņas ir mana bagātība, ko es vēlos nodot mantojumā jaunajai paaudzei, lai rosinātu arī mūsdienu bērnus radoši un aktīvi aizvadīt brīvo laiku. Jo katrs jauns atklājums un piedzīvojums ir brīnums, kas vairo izziņas prieku,» saka Liene Lasmane, grāmatas Pagalma mantojums. 32 jautras spēles un rotaļas autore.

Mākslas un kultūras cilvēks – tā par Andreju Žagaru teic viņa draugi un pazinēji. Vienmēr apsēsts ar idejām, uzņēmīgs un tiešs – vēl tā viņi saka. Viņa dzīve bija tik intensīva, ka neatlika laika apstāties – viņi turpina. Un tas viss ir patiesība.

89 gadu vecumā mūžībā aizgājis skolu arhitekts Vitālijs Fjodorovs, informēja Latvijas Pilsētu celtniecības projektēšanas institūta valdes locekle Daila Šēnberga.

«Ne par mīlestību vai greizsirdību, bet gan par laiku, kas iznīcina visu,» saka režisors Aiks Karapetjans, raksturojot savu jaunāko darbu – operu Burvestība un Pajaci jauniestudējumu, kura pirmizrāde šovakar Latvijas Nacionālajā operā.

«Mani interesē jaunrade – jauni meklējumi, jauni izaicinājumi. Man ir interesanti strādāt žanrā, kurā satiekas dažādi mākslinieciskie virzieni un nav robežu. Šajā jauniestudējumā skatītājus sagaida gan operetes un kabarē dziedājumi, gan laikmetīgā cirka elementi, gan autentiska čigānu mūzika,» atklāj režisors Juris Jonelis.

«Ne tik bieži es spēlēju Latvijā, apmēram divas reizes gadā, bet tas ir pietiekami. Iespēju koncertēt Latvijā es uztveru kā platformu eksperimentiem, jo te mani koncerti ir ļoti specifiski – te man ir ļoti daudz brīvības, koncerti Latvijā man ir kā radoša laboratorija. Tas noteikti ir kompliments mūsu publikai, jo nekur citur pasaulē es tā nedaru,» saka jaunais pianists Georgijs Osokins. Šovakar Dzintaru koncertzālē viņa solokoncerts.