Personības

«Tolaik Krievijā varēja dabūt nevis ēdienu, bet gan caureju,» smejoties atceras Juris Putnis, bijušais vokāli instrumentālā ansambļa Tip Top «skaņu vecis», inteliģenti sakot – skaņu inženieris, tagad – uzņēmuma BMS-Baltijas Mārketing Serviss direktors un īpašnieks. Pēc pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu muzikālās «soļankas», kas mūziķu un humoristu piepildītā katlā izbraukāja pa visu bijušo Padomju Savienību un Austrumeiropas «sociālistiskās nometnes» valstīm, iestājās deviņdesmito gadu smagā atjaunotne, kad par mūziku domāja maz vai nemaz. Tad naudu vajadzēja pelnīt ar pirkšanu un pārdošanu.

«Mūsdienās, kad ceļot ir lēti un viegli, cilvēki ir gatavi nedēļas nogali braukt pavadīt Londonā, Berlīnē, Parīzē un tur iet uz koncertiem, un tērēt savu laiku un daudz līdzekļu, tad kāpēc lai viņi nebrauktu uz Ventspili, ja viņus ieinteresēs piedāvājums,» uzskata Ventspils jaunās akustiskās koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone.

Pagājis nu jau pietiekami ilgs laiks, kopš kāds simtgadnieks, vārdā Allans Karlsons, izkāpa pa veco ļaužu mītnes logu, kura viņam bija apriebusies līdz kliņķim, lai dotos ceļā un nonāktu arī pie latviešu lasītājiem.

Šodien ar koncertu Mazajā ģildē sākas 25. starptautiskais Senās mūzikas festivāls, kas līdz 13. jūlijam norisināsies Rīgā un Rundāles pilī. Atklāšanā skanēs itāļu baroka meistardarbi, koncertprogrammā Venēcijas baroka meistardarbi muzicēs vairāku prestižu Eiropas senās mūzikas konkursu laureāts, vijolnieks un kontrtenors Dmitrijs Siņkovskis, čelliste Ilze Grudule un klavesīniste Ieva Saliete.

Vizma Rubene, kura mīt Cēsu pusē, netālu no Svētavota, savos 93 gados pārsteidz ar enerģiju, dzīvesprieku, humoru un prāta možumu. Turklāt joprojām ik darba dienu, kāpdama vairākas reizes no stāva kalna uz gravu, pavada apmeklētājus pie avota un stāsta, kāpēc šī vieta ir tik īpaša. Un vēl – ik rītu iekāpj ledusaukstajā strautā un mēro tajā trejdeviņus soļus, nomazgā seju un iedzer trīs malkus ūdens. Pēc tam pašsajūta – uh, cik laba!

«Kad stājos aktieros, biju iztēlojies, kā žūrijai ar Edmundu Freibergu priekšgalā dziedāšu Čikāgas piecīšu dziesmu: «Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur...» Bet – es nobijos un nenodziedāju. Baidījos, ka viņi nesapratīs manu humoru,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens, secinot, ka tas, kam dzīvē ir jānotiek, agrāk vai vēlāk arī notiek.

«Kamēr strādāju pilī, esmu sapratusi, ka dzīvē viss ir jāpārdomā vairākas reizes un viss prasa pacietību,» saka Lauma Lancmane. Mūža lielāko daļu viņa atdevusi Rundāles pilij. Ilgu laiku bijusi Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja, bet, kā pati saka, ņemot vērā savu cienījamo vecumu, atkāpusies no šī amata. Šobrīd vairāk nodarbojas ar izstādēm, un kopš 2004. gada viņas pārziņā ir arī pils dārzs.

Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata – Dzirnakmens – maksāja 12 kapeikas. Tajā bija tikai 60 lappuses, kurās virmoja neaprakstāms daudzums zemes un debesu mīlestības, plūda nebeidzamas domu dārgakmeņu lavīnas līdzās atziņu dzirnakmeņiem, kas liecināja: cilvēks ir pieaudzis. Divdesmit deviņi gadi bija Jānim Peteram, kad viņš sevi pieteica Latvijas dzejas pasaulē. Ne tikai pieteica vien: kopīgais izdevumu (dzeja, proza, tulkojumi utt.) mūža metiens ir 800 000 grāmatu.

«Nav tā, ka visām vecmāmiņām patīk Zilais lakatiņš. Vienai no manām vecmāmiņām, piemēram, mīļākā mūziķu grupa ir Rahu The Fool. Tu tādu zini?» smaidot jautā aktieris un režisors Klāvs Mellis. Sestdien, 29. jūnijā, pulksten 19 viņam pirmizrāde Cēsīs, festivālā Lampa – režisores Paulas Pļavnieces jauniestudējumā Vecmāmiņu valsts, kas tiks spēlēta Cēsu pilsmuižas klētī.

«Kad biju maza meitene, man patika dziedāt, bet es ļoti kautrējos, ka uz mani skatās. Tāpēc, kad man radu priekšā lika dziedāt, es līdu skapī un atstāju mazu šķirbu – lai mani dzird, bet neredz,» atklāj dziedātāja Linda Dinsberga, pazīstama ar skatuves vārdu Anmary.

Saulgriežu laikā ir jāiet pļavā un jāuzpin sev vainags, ir jāpastaigā basām kājām un ir jāatrod savs augs, nu tas, kas mirdz pretī – ir pārliecināta Solvita Kūna. Zāļu sieva – tā viņu dēvē vietējie ķegumieši, un, lai gan dažādas zintis un prasmes par dabas dotajām veltēm viņai nāk līdzi no bērnības, kad tajās viņu ievadījusi vecāmāte, tikai pirms gadiem septiņiem viņa izveidojusi savu uzņēmumu Cade, kurā gatavo ēteriskās eļļas un kosmētisko produktus, ko iegūst no Latvijas dabas – augiem, krūmiem, kokiem. Viņa saka: «Lasot augus, es ticu, ka tie dos labumu arī citiem.»

«Kas notiek ar cilvēkiem, kurus personiski neskar represijas, bet viņi tieši tāpat no tām cieš? Jo izšauta lode nekad netrāpa tikai vienam, tās sekas iet uz visām pusēm, cieš arī citi,» tā savu debijas romānu Vēstule ar pielikumu raksturo vēsturniece Inese Dreimane.

«Mēs jau visi arvien maināmies un augam, un arī bērniņš, ienākot ģimenē, iedod lielāku un emocijām bagātāku pieredzi. Mana iekšējā sajūta ir kļuvusi bagātāka, un es nebīstos teikt, ka arī laimīgāka,» saka Liepājas teātra aktrise Everita Pjata-Gertnere.

«Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaikus. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem,» saka māksliniece Anna Heinrihsone. Jūrmalas Kultūras centrā šobrīd apskatāma viņas jaunāko darbu izstāde Mans miers ir beigts.

«Ir tāda sajūta, ka visai pasaulei pāri iet melns mākonis, kaut kas kosmisks mūs iespaido negatīvi. Cilvēki krīt, lauž kaulus, mirst viens pēc otra. Arī jauni. Un kas notiek politikā – tur taču arī viss iet dēlī! Kāds mums, Amerikā, prezidents, tas taču ir ārprāts! Viss apkārt notiek traģiski un nepareizi,» domā leģendārā dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra.

«Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli – tā es varētu teikt par savām gleznām,» gleznotāja Dace Lielā raksturo savu darbu izstādi Gleznas, kas galerijā Daugava apskatāma līdz jūlija beigām.

«Diplomdarba izrāde ir mans pirmais lielais pieteikums, un tas ir sava veida pašportrets. Tāpēc, meklējot materiālu, man bija svarīgi, lai tas uzrunā mani personīgi, lai tas ir gaišs, dzīvi apliecinošs un cerību pilns. Jo tā es pati jūtos,» saka jaunā režisore Diāna Kaijaka.

«Kad pirms desmit gadiem atgriezos Latvijā, pat nespēju iedomāties, ka būšu tik akadēmiska – ka pabeigšu doktorantūru, stāvēšu auditorijas priekšā un lasīšu lekcijas, ka vadīšu bakalaura darbus,» saka pazīstamā dziedātāja, samtaini dziļā balss tembra īpašniece Endija Rezgale.

Žurnāliste Aija Kuģe pēc 40 gadu prombūtnes Latvijā atgriezās pirms pieciem gadiem. «Mani prom aizveda mīlestība,» saka Aija Kuģe, kura 17 gadu vecumā aizbrauca studēt psiholoģiju Maskavas Lomonosova universitātē, tur arī satika savu vīru, serbu mūziķi Jovanu Pavičeviču, un ģimene izvēlējās dzīvot vīra dzimtenē Dienvidslāvijā.

Sezonas noslēdzošais jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā un baletā tās 100. sezonā būs pirmiestudējums – 20. gadsimta franču komponista Frānsisa Pulenka opera Karmelīšu dialogi, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja 1957. gadā Milānas Teatro alla Scala. Pieredzējušais franču operrežisors Vensāns Busārs apgalvo, ka stāsts nav par Kompjeņas moceklēm, Karmelīšu klostera māsām, kurām Lielās Franču revolūcijas laikā nocirta galvas, bet par pavisam ko citu – par bailēm. No apkārtējās pasaules apdraudējuma un no bailēm kļūt pieaugušam, kas skar ne tikai operas galveno varoni Blānšu, bet daudzas jaunas sievietes mūsdienās. Opera viņam nozīmē brīvību strādāt ārpus valodas rāmjiem un tiltu veidošanu starp dažādiem laikmetiem, par sākumpunktu ņemot mūziku.

«16 gadu vecumā izdomāju, ka skolas gaitas ir jābeidz, jo skola ir bezjēdzīga,» Dāvids smaida pilnīgi nepedagoģiski, un diez vai šo tekstu vajadzētu lasīt jaunajiem censoņiem. Kādā sporta stundā skolotājs izsmēja pusaudža Dāvida kreklu, un «visa klase rēca par mani». Otrs priekšmets bija latīņu valoda, kuras dēļ Dāvidam beigu beigās nācās pamest skolu. Viņš saprata: lai cilvēks būtu sekmīgs, skolas neko nelīdzēs – to vietā jāsāk dzīvot un strādāt.

«Neteikšu, ka man ir īpašas sajūtas, jo šo «ciparu» es vairāk teorētiski apzinos. Nevaru teikt, ka es ļoti jūtu savus gadus, ka mani tie uztrauktu,» saka populārā žurnāliste Lia Guļevska, kura rīt atzīmēs savu 75. dzimšanas dienu. «Mani ļoti pacilā tas, ka mana dzimšanas diena ir maija vidū, kad daba mostas, viss zied. Un galvenais, lai visiem man tuvajiem cilvēkiem viss ir labi, tad man ir vienalga, cik man ir gadu.»