Zbigņevs Stankevičs: "Iespiediet gara zīmogu matērijā"

Pēc intervijas ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču vēl brīdi parunājām par divām laika izpratnēm: hronos un kairos. Hronos nozīmē mehānisko – pulksteņa laiku.

Kairos ir Dieva piepildītais, ar jēgu piepildītais laiks, kurā cilvēks ir aicināts pieņemt svarīgus lēmumus, izšķirties par tālāko ceļu. Laiku nevar izprast, ja tajā neieraugām Mūžību. Un Stankeviča kungs uzskata, ka šobrīd ir iestājies kairos – laiks, kurā mums ir iespēja gūt apjēgsmi un šķīstīšanos.

Teologs Pauls Tillihs ir teicis, ka «ikvienam laika mirklim ir bezgalīga jēga, jo mēs tajā varam izšķirties par mūsu mūžīgo nākotni». Varbūt kairos tagad ap mums ir tāpēc, ka ciešanas un sāpes to atnesušas? Par to un daudz ko citu – saruna ar Zbigņevu Stankeviču.

– Šis mums visiem ir bijis ļoti smags laika posms. Aizgājis Imants Ziedonis, Uldis Stabulnieks, Harijs Spanovskis, Aivars Brīze... Un 54 nevainīgi cilvēki izdzisa Zolitūdes traģēdijā. Kāpēc? Tā bija Dieva griba?

– Cilvēki man ir jautājuši: kur bija Dievs tajā brīdī, kad bruka jumts Zolitūdes veikalā? Kāpēc viņš nepieturēja jumtu, lai ļaudis neietu bojā? Es atbildēšu ar pretjautājumu: bet kur bija tie cilvēki, kas bija atbildīgi par to, lai šī ēka būtu droša un lai cilvēkiem nevajadzētu baidīties par savu dzīvību tad, kad viņi tur ieiet? Jautājums – kur bija Dievs tajā brīdī? – liecina par to, ka tiek mēģināts novelt atbildību no sevis un visās pasaules nelaimēs vainot Dievu.

– Bet es šo jautājumu tādā veidā neuzdevu.

– Jūs, protams, ne, es runāju par tiem, kas tiešām tā domā un runā. Nu man nepieciešama atkāpe. Dievs radīja pasauli, tās centrā ieliekot cilvēku un atdodot šo pasauli cilvēka rīcībā. Viņš teica: augļojieties, vairojieties, apstrādājiet zemi un pakļaujiet to savām vajadzībām. Milzīga Dieva dāvana, kas tika iedota cilvēkam, bija brīvība – brīvā griba, izvēles iespējas. Un Dievs nekādos apstākļos neizmantoja vardarbību pret cilvēku. Viņš vienmēr ir ļāvis izmantot šo savu dāvanu, jo pretējā gadījumā mēs kļūtu par robotiem, mankurtiem un zombijiem. Un Dievs cilvēkam arī pateica, kur ir viņa brīvības robežas, un tas ir ļaunā un labā atziņas koks. Viņš atklāja cilvēkam: kas tev nāk par labu un kas – par sliktu. Tas ir tāpat kā ceļu satiksmes noteikumi, kā automašīnas tehniskie noteikumi – benzīna vietā nedrīkst liet ūdeni, bet eļļas vietā – bērt smiltis. Dievs teica: tu vari darīt visu, ko sirds vēlas, bet labā un ļaunā robežas tev nebūs pārcelt. Jo tad tu mirdams mirsi. Un tomēr cilvēks izšķīrās par to, ka viņam sagribējās pamēģināt Dievam nepaklausīt, jo viņam šķita, ka Dievs nav labvēlīgs, Dievs viņu ierobežo. Nu, pamēģināja... Viss beidzās ar to, ka cilvēks izkrita laukā no paradīzes. Un tagad, runājot par Maxima: tā ir traģiska realitāte, bet vienlaikus skarba alegorija par visu mūsdienu civilizāciju, kurā ir iestrādāti kļūdaini elementi. Tad, kad sākas krīzes situācija, viss var sabrukt kā kāršu namiņš. Maxima gadījumā ir pilnībā redzami racionāli izskaidrojumi un iemesli, kāpēc šī celtne sabruka. Pamatā ir cilvēku kļūdas, nolaidība, alkatība. Tas viss sakoncentrējās un vienā brīdī sabruka.

– Bet Evaņģēlijā mēs lasām: neviens mats bez Dieva ziņas cilvēkam nevar nokrist.

– Kāpēc tas notika tieši šajā brīdī – tas ir noslēpums. Nav racionālas, mums izprotamas atbildes, kāpēc tas notika tieši tajā brīdī un kāpēc gāja bojā tieši cilvēki. Tas ir Dieva noslēpums.

– Varbūt tas gobelēns, ko auž Dievs, pilnībā būs saprotams tikai tad, kad paši nokļūsim gobelēna otrajā – īstajā – pusē? No šīs, kreisās puses, tas izskatās diezgan nepievilcīgs un neizprotams...

– Jā, tieši tā. Kad Jēzum uzdeva līdzīgu jautājumu – vai tie cilvēki, kas gāja bojā, bija lielāki grēcinieki? –, viņš teica, ka ne. Bet jūs visi, viņš turpināja, aiziesiet bojā, ja neatgriezīsieties. Dievs pieļāva, ka cilvēku bezatbildība un alkatība nes nāves augļus, bet mērķis bija – lai citi saņem signālu, jo tas ir aicinājums visai mūsu sabiedrībai uz sirdsapziņas izmeklēšanu, lai vainīgie izvērtē savu vainu un izdara secinājumus, lai viņi atgriežas no saviem grēkiem. Un ne tikai viņi vien, bet visi tie, kuri ļāva, lai izveidojas šāda veida sistēma. Es biju pārsteigts par ātrumu, ar kādu visas struktūras, kas bija iesaistītas Maxima celtniecībā un funkcionēšanā, kā uz burvja nūjiņas mājienu divu dienu laikā veikli atrunājās, ka ar viņiem viss kārtībā un ka vaina nav viņu pusē. Tad vairs tikai atliek parādīt ar pirkstu uz debesīm un pateikt, ka vainīgs ir Dievs. Bet traģēdijas iemesli diemžēl ir reāli – cilvēciski.

– Maxima ir gadījums, kurā vainojami cilvēki. Bet vētras, cunami, citas dabas katastrofas? Tur taču nav vainojama bezatbildība.

– Paplašināsim šo gadījumu. Tomēr gribu teikt, ka arī dabas kataklizmās ir cilvēku vaina. Visa pasaule savstarpēji ir cieši saistīta: līdzīgi kā materiālajā jomā, kur sekas ir tieši saistītas ar cēloņiem, tāpat visa cilvēce ar neredzamām saitēm ir sasaistīta garīgā jomā. Un ikviens ļaunums, kas tiek ģenerēts kaut kādā pasaules malā vai viena cilvēka sirdī, kaut kādā nozīmē rada zemestrīces veida sekas visā pārējā organismā.

– Tātad tas, ko es nodomāju vai skaļi pasaku, piemēram, kaut tu galu dabūtu! – var materializēties?

– Ja tas ir ar naidu pateikts, ja sirdī ir naids, nevis mirkļa dusmas, tad šī naida enerģija aiziet Visumā, tā nekur nepazūd. Un tad, kad šīs ļaunuma enerģijas ir pietiekami daudz, tā iedarbojas arī uz materiālo pasauli. Un tad var rasties cunami, zemestrīces, izvirdumi... Garīgais ar materiālo ir cieši saistīts. Pat ja tās mums šķiet tikai dabas katastrofas, jāmeklē garīgie cēloņi un mūsu pašu līdzatbildība.

– Kad Viņsaulē aiziet seni cilvēki, tas ir saprotami un loģiski. Bet kāpēc jāmirst jauniem cilvēkiem, kuri vēl varēja citiem nest laimi, prieku, mūziku, vārdu, skaistumu?

– Uz to nav un nevar būt racionālas atbildes. Bet paskatieties – Jēzus Kristus bija spēku plaukumā, viņam bija tikai 33 gadi! Kāpēc viņam vajadzēja aiziet? Viņš taču varēja vēl daudz laba izdarīt. Bet viss sanāca citādi. Viņa nāvei piemita kāda spēcīgāka un dziļāka jēga un augļi, un tieši caur to visu notika būtiskākais. Bet Dieva plāns bija cits. Gluži cilvēciski mums liktos: kā tad tā, jauns, spēcīgs cilvēks aiziet bojā... Pirms dažiem gadiem nomira priesteris 37 gados, erudīts, ar labām runas dāvanām apveltīts, tik daudz laba viņš varētu izdarīt, bet... Dievs viņu paņēma. Mēs nevaram līdz galam to racionāli izprast, taču tas, uz ko mēs tiekam aicināti, ir – pieņemt šo noslēpumu un mēģināt izdarīt pozitīvus secinājumus.

– Varbūt tās ir zīmes, kas tiek dotas palicējiem?

– Man ir atkal kāda paralēle. Viena no mūsdienu lielākajām problēmām jeb slimībām ir patērētāja mentalitāte. Grāb, ko vari! Bet ir taču zināms, kur tas noved. Taču tad, kad aiziet tuvs cilvēks, tu redzi un jūti, ka tev kaut kas tiek atņemts, jo tu identificējies ar šo cilvēku, un tev šķiet, ka bez viņa pat dzīvot nevari. Caur visu šo traģisko pieredzi un sāpēm tad tu tiec aicināts uz atsacīšanos, tā ir kā antivīruss pret valdošo patērētāja mentalitāti, pret šo straumi, kas mūs nevaldāmi rauj vienā virzienā. Kādam tiek atņemts viens cilvēks, pēc tam otrs, un tu sāc jautāt: paga, bet kāda tam visam jēga? Kas ir tas vērtīgais, kas paliek tevī pašā? Ļoti labs piemērs šajā gadījumā ir pāvests Jānis Pāvils II. Viņš bija vispusīgi ļoti apdāvināts cilvēks. Viņam patika slēpot, viņam patika dzeja un teātris, viņam patika komunicēt ar cilvēkiem, svētīt viņus. Un tad, kad viņam vecums un slimība nāca virsū, soli pa solim tas viss viņam tika atņemts. Vispirms pāvests lauza gūžas kaulu, un slēpot viņš vairs nevarēja. Pēc tam viņam sāka zust balss, un viņš gandrīz vairs nevarēja parunāt – viņš palika praktiski bez komunikācijas iespējas ar cilvēkiem. Kļuva redzams, ka soli pa solim tas viss, kas viņam bija dārgs, tiek atņemts... Pienāca nāves brīdis, un pāvests – pārnestā nozīmē, protams, – bija kails. Vai tajā visā nav ielikta kāda dievišķā pedagoģija – lai mēs sagatavotos tam brīdim, kad notiks mūsu dzīves lielā inventarizācija?

– Iespējams, ka tuva cilvēka aiziešana sagatavo mūs pašus šim aiziešanas ceļam? Tad mums būs vieglāk aiziet, ja zināsim, ka viņš mūs Tur jau gaida?

– Jā, arī tas. Ja mēs atzīstam, ka cilvēks ir trausla un mirstīga būtne, kas piedzimst un arī aiziet kādā brīdī, ja mēs to pieņemam kā sāpīgu realitāti, ja pieņemam ticību, ka tajā visā ir kāds plāns, tad šā plāna jēga sāk mūsos atklāties. Līdz galam mēs to neizskaidrosim nekad – kamēr vien esam šajā miesā. Taču mierinājumu un jēgas apziņu mēs varam iegūt.

– Kā ir pareizi – cilvēkiem, kas zaudējuši savus tuvākos, ir jāiet pretim šīm ciešanām vai jānorobežojas sevī, nevienu nelaižot sev klāt?

– Ieslēgšanās sevī tikai padara cilvēka stāvokli daudz grūtāku. Atvēršanās uz labvēlīga cilvēka klātbūtni noteikti palīdz tikt bēdām pāri. Ja cilvēkā ir ticība un ja viņš Dieva priekšā izkliedz savu sāpi un neizpratni, tomēr pasaka – lai notiek Tavs prāts! –, tad viņš spēj tikt tam pāri. No cilvēka būtības dziļumiem izplūst spēks, kas palīdz pārvarēt sāpes.

– Vai Latvijā ir sēru kultūra?

– Domāju, ka ir. Tajās pašās Maxima traģēdijas dienās – svētdienas vakarā biju turp aizbraucis, redzēju tur milzum daudz ziedu un svecīšu, un pāri visam bija klusums. Cilvēki klusināti sarunājās, un tas viss liecināja par to, ka mūsu tautā ir sērošanas kultūra, bijība traģēdijas un nāves noslēpuma priekšā. Un mirušo piemiņas dienā vai kapu svētkos – tur ir pilns ar cilvēkiem, svecēm un ziediem... Pirms kāda laika braucu pastorālā vizītē uz Kristus karaļa baznīcu un kā parasti, kad vēl biju vikārs tajā baznīcā, mēģināju izbraukt pa īsāko ceļu gar Brāļu kapiem un Raiņa kapiem, bet tur viss bija pilns ar automašīnām! Cilvēki brauca un gāja ar ziediem, svecēm... Latviešu sabiedrība neslēpjas no nāves, tā ciena tās noslēpumu. Rietumu sabiedrībā ir daudz citādāk: viņi izliekas, ka nāves nav, tev nav slimību, tev vienmēr jābūt jaunam. Bet, ja nāve tomēr ir, tad atbrīvojamies no tās pēc iespējas klusāk un ātrāk. Mēs Latvijā gadsimtu gaitā esam audzināti daudz reālistiskākā garā. Mēs nelīdzināmies dienvidu tautām, kas nāves brīžos skaļi izrāda savas emocijas, mēs pārdzīvojam vairāk iekšēji.

– Jūs nule pieminējāt patērētāju mentalitāti, un pāvests Francisks savukārt atzina, ka cilvēki ir degradēti līdz patērētāju masai. Skarbi vārdi.

– Valdošā mentalitāte izdara spiedienu uz cilvēku un cenšas viņu novirzīt uz patērētāja ceļu. Un viens no dzinējspēkiem ir alkatība. Uzņēmējdarbība, protams, balstās uz peļņu, bet tad, kad netiek ņemts vērā nekas cits un peļņa ir vienīgais kritērijs, tad no cilvēka mēģina izspiest maksimumu, ignorējot citas vērtības. Cilvēks tiek apstrādāts, piespiežot pirkt to, ko viņam piedāvā. Un tad viņš kļūst par šīs patērētāju masas sastāvdaļu. Mehānisms ir ļoti vienkāršs: reklāma piedāvā kaut ko nopirkt, apsolot, ka tad tu būsi laimīgs. Bet tie taču ir meli. Tas ir tāpat kā bērnam ar rotaļlietu: bērns krīt gar zemi, kliedz, pieprasa mantiņu, un tad, kad vecāki piekāpjas, bērns piecas minūtes ar to parotaļājas un aizmet – rotaļlieta viņu vairs neinteresē. Tāpat ir ar patērētājsabiedrības produktu – cilvēks negūst patiesu piepildījumu no kaut kādas preces iegādes. Un tad tiek iegriezts rats: tu skrien kā vāvere ritenī, jo vairāk tu klausies vilinošajās sirēnu (reklāmas) balsīs, jo lielāks tevī plešas tukšums. Un šī patērēšanas narkotiku deva ir vajadzīgāka arvien lielāka, lai gūtu gandarījumu.

– Pirms vairākiem gadiem, sniedzot koncertu Eduarda Pāvula piemiņai, Aivars Brīze teica zīmīgus vārdus: «Cilvēki baznīcas ir nomainījuši pret lielveikaliem.»

– Jā, tur ir liela daļa patiesības. Tad, kad ierunājos, ka svētdienās šos lielveikalus derētu aizvērt, sacēlās liels troksnis.

– Protams, peļņa – dievs visaugstākais. Uz baznīcu tiešām vairs nav jāiet: lielveikalos notiek Ziemassvētku pasākumi un citas jaukas lietas.

– Ir pat dzirdēti ierosinājumi lielveikalos ierīkot lūgšanu kapelas un pat baznīcas. Bet šīs lietas jānodala. Lielveikalam ir vieta darbdienās un sestdienās, bet svētdiena lai paliek atpūtai, savas iekšējās dzīves sakopšanai un ģimenei.

– Pāvests Francisks izteicās, ka labai dzīvei vajag būt ne tikai debesīs, bet arī uz zemes. Vai tas nenonāk pretrunā ar kristīgo morāli un ticību, kas apgalvo, ka tieši debesīs būs labāk?

– Nē. Diemžēl ir bijis tāds periods kristīgās baznīcas vēsturē, ka pārāk liels akcents tika likts tieši uz debesīm. Bet jau mūsu sarunas sākumā es pieminēju Dieva pavēli: apstrādājiet zemi un pakļaujiet to. Tātad – pārveidojiet to, iespiediet gara zīmogu matērijā un panāciet to, ka matērija kalpo gara mērķiem, cilvēku un visas sabiedrības labumam. Līdz ar to kristietis, kas pievēršas zemei un ignorē Dieva rīkojumu, grēko ar nolaidības grēku.

– Ne tikai tādi grēki vien gaidāmi. 2015. gadā Rīgai tiek uzspiests rīkot geju eiropraidu, bet, šķiet, neviens politiskais spēks joprojām nav izteicies par šo Rīgas un Latvijas apkaunojuma pieļaušanu. Ko par to saka katoļu baznīca?

– Tas, ka kaut kādi cilvēki nolēma rīkot Rīgā praidu 2015. gadā, man bija saprotams, jo pēdējais praids, kas notika Rīgā, vienkārši izgāzās. Pie mums baznīcā bija vairāk cilvēku uz ekumēnisko dievkalpojumu, kas norisinājās paralēli, nekā uz praidu. Protams, 2015. gada praids ir mēģinājums revanšēties. Šāda veida praidi ir amorāla dzīvesveida reklāma un uzspiešana pārējai sabiedrībai. Ikviens cilvēks ir grēcīgs, katram ir savi grēki, ar kuriem jācīnās, bet šajā gadījumā... Ja cilvēkam ir kāda novirze, ar kuru viņš cīnās, ja viņš saprot, ka tā ir novirze no normālas uzvedības un morāles, tad šāds cilvēks ir pelnījis cieņu. Bet, ja cilvēks apzināti seko šai nosliecei, pakļaujas tai un sāk to reklamēt kā kaut ko normālu, tad sākas nopietnas problēmas, jo, runājot teoloģijas valodā, homoseksuālas attiecības ir grēks. Bet grēka reklāma un grēka izsludināšana par normu ir amorālas parādības, un, velkot paralēles ar mūsu sarunas sākumu, tā ir smilšu bēršana eļļas vietā mašīnas motorā. Ja mēs ar mašīnu domājam visu mūsu sabiedrību un Rietumu civilizāciju. Tāpēc katoliskās baznīcas nostāja ir: tie, kas atbalsta šādus praidus, rīkojas amorāli. Tā ir amorāla propaganda, bet, tā kā mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, cilvēks no Dieva ir radīts kā brīva būtne un Dievs šo brīvību vardarbīgi neierobežo, mēs netaisāmies vērsties pret šiem cilvēkiem vai mudināt uz nemieriem, bet aicinām ignorēt praidu, izmantojot garīgas cīņas ieročus – lūgšanas un gavēni. Lai Dievs dāvā žēlastību praida iniciatoriem, ka viņi atjēgtos un atgrieztos no saviem grēkiem, to pašu – praida atbalstītājiem. Un novēlējums arī politiskajām partijām un varas struktūrām: ja esat praida lobiju iebiedēti, tomēr saņemieties drosmi un nedancojiet pēc viņu stabules. Jārespektē taču tas, ka Latvijas tautā nav masveida atbalsta tādiem pasākumiem. Protams, tā var būt privāta lieta, bet arī privāts grēks saindē visu organismu, tāpēc lai šie cilvēki nemācas virsū citiem un nereklamējas. Nesen redzēju ziņu: Argentīnā 7000 puspliku geju aktīvistu uzbrūk pusotram tūkstotim katoļu baznīcas aizstāvju, kas cenšas nepieļaut baznīcas apgānīšanu. Nu, kur mēs atrodamies? Tas ir tikai pirmais solis. Ja ļausim viņiem netraucēti turpināt šo ideoloģisko ofensīvu, tad riskējam ar to, ka pēc neilga laika sāksies geju lobiju diktatūra un jebkāda pretošanās tai tiks uztverta kā pretvalstiska darbība.

– Ko jūs gribētu pateikt cilvēkiem Ziemassvētku vakarā, kas jau tik tuvu?

– Gribu atgādināt to, ka Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums. To nereti atkārtoja Jānis Pāvils II, ka dievišķais vārds, tapdams cilvēks, noslēpumainā veidā ir savienojies ar ikvienu no mums, viņš ir iegājis pasaules realitātē. Lai arī cik jums būtu grūti, lai arī bēdīgi jums būtu ap sirdi, Viņš ir klātesošs – jūsu dzīvē, jūsu sirds dziļumos, un es aicinu jūs atvērties uz šo Viņa klātbūtni. Tad, kad mēs atveramies uz šo klātbūtni, tā kļūst taustāma arī mūsu pieredzes līmenī. Un tad mēs piedzīvojam to, ka mūs nes kāda neredzama roka. Mums parādās arī spārni, ar kuriem varam lidot cauri mākoņiem un tumsai, kas bieži mūs apņem. Tāpēc gribu visiem novēlēt gaišus un priecīgus Kristus dzimšanas svētkus, tādus, kuros piedzīvojam Viņa klātbūtni.