DISKUSIJA: Katrai paaudzei no jauna jāiegūst sava neatkarība

© f64

Pirms 25 gadiem tautas lemti politiķi Latvijas PSR Augstākajā Padomē pieņēma tautas izsapņotu lēmumu – deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Katrai valstij ir savs juridiskais sākums vai turpinājums, bet nav nemaz tik daudz analogu, kuros fiksēta valsts atjaunošana pēc 50 okupācijas gadiem. Tāpēc šis dokuments ir unikāls un pielīdzināms pasaules slavenākajām neatkarības deklarācijām.

Kā tas bija un kā izskatās, šodienas acīm raugoties, sarunā ar bijušo AP deputātu Jāni Dineviču un kādreizējo LTF laikraksta Atmoda galveno redaktori Elitu Veidemani.

– 1990. gada 4. maijs – kāda jums palikusi prātā šī diena?

J. Dinevičs: – Šī diena bija manas politiskās darbības augstākais punkts, jo nobalsot par savas valsts atjaunošanu nav lemts katram.

E. Veidemane: – sagadījās tā, ka 1990. gada 4. maijā es nebiju Latvijā. Kādam no Latvijas Tautas frontes (LTF) vajadzēja doties uz Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kongresu, kas notika Sanfrancisko. Tā kā visi galvenie tautfrontieši atradās Augstākajā Padomē, kur viņiem vajadzēja balsot par Latvijas neatkarību, uz ASV devos es, kaut gan tieši 4. maijā man ļoti gribējās būt Latvijā. Atceros, ka kongresā bija ļoti slikti telefonsakari ar Latviju. Pēc kāda laika tos beidzot nodibināja. Kad Ojārs Kalniņš pateica, ka Latvijas Augstākā Padome nobalsojusi par Latvijas neatkarību, visi kongresa delegāti piecēlās un aplaudēja. Es paliku sēžam: manas kājas bija kļuvušas kā no vates, un nebija spēka piecelties... Es tikai raudāju – aiz laimes...

– Veidojot deklarāciju, nopietnākās diskusijas bija par to, vai pasludināt pilnīgu neatkarību vai mīļā miera labad palikt pie t.s. pārejas perioda. Kāpēc tik daudz šķēpu tika lauzts par šiem formulējumiem?

J. D.: – Latvija nebija gatava vienā mirklī pasludināt, ka tā ir neatkarīga valsts, un darboties tās likumdošanas ietvaros, kas bija spēkā līdz 1940. gadam. Likumdošana bija jāmaina, bet to nevarēja izdarīt viena balsojuma laikā. Nevarēja atstāt šo juridisko bāzi, jo tā bija pieņemta bez Saeimas akcepta, tikai ar Ulmaņa valdības lēmumiem.

E. V.: – Nopietnās diskusijas sākās jau daudz agrāk: 1989. gada maijā, kad Pētera Laķa domubiedru grupa laida klajā 31. maija Aicinājumu, kas noteica nevis kaut kādas suverēnas Latvijas eksistenci suverēnā Padomju Savienībā, bet gan pilnīgi brīvu un neatkarīgu Latviju. Tad jau arī sākās nesaskaņas starp principiālajiem brīvības atbalstītājiem un mēreni rozīgajiem. Šīs nesaskaņas atspoguļojās arī LTF laikrakstā. Atmoda nešaubīgi bija par pilnu neatkarību. Savukārt liela daļa LTF valdes demonstrēja remdenu mērenību un piesardzību.

– Toreiz, kad tapa deklarācija, sabiedrība bija sadalījusies divos spēkos – LTF un Interfrontē. Tad uz vienu latvieti vēl nebija 10 partiju. Tātad par saturu it kā nevajadzētu būt lielām diskusijām, un tomēr bija. Par Interfronti viss skaidrs. Tajā darbojās neatkarības pretinieki. Taču nācās pārliecināt arī savējos – Pilsoņu kongresu un remdenos jeb t.s. rozā komunistus.

J. D.: – Pilsoņu kongress vispār neatzina šo parlamentāro ceļu, kuru piedāvāja LTF. Kongress uzskatīja, ka jāiet starptautiski pieņemtais, juridiski korektais ceļš, kaut arī tobrīd tas neveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. Atcerēsimies, kāda bija rietumvalstu nostāja: esiet prātīgi, tikai – soli pa solim, netraucējiet Gorbačovam veikt reformas. Šaubos, vai Rietumus būtu interesējis PK viedoklis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Laika gaitā ir pierādījies, ka mūsu izmantotā tā brīža likumdošana, kas ļāva ar 2/3 (138 balsīm) atjaunot neatkarības statusu, bija vienīgais un pareizais ceļš.

– Neatkarības deklarācijā AP izšķīrās par formulējumu pirmā republika. Ja toreiz nebūtu akcentēta šāda juridiskā pēctecība...

J. D.: – ...domāju, ka rezultāts būtu traģisks. Jo tādā gadījumā visi, kuri atradās šajā teritorijā, kļūtu par Latvijas pilsoņiem.

– Ik pa brīdim krieviski rakstošajos medijos atskan pārmetumi: re, kā mūs piečakarēja, solot pilsonību visiem Latvijas iedzīvotājiem!

E. V.: – Tie ir meli un manipulācijas, lai kacinātu mūžam neapmierinātos.

– LTF programmā un tā laika svarīgākajos dokumentos tika teikts, ka pilsonību dabūs visi?

E. V.: – Nevienā LTF dokumentā nekas tāds nebija minēts.

J. D.: – Tieši tā! Nevienā dokumentā jūs neatradīsit solījumu piešķirt pilsonību visiem, automātiski. Tad jau tā vairs nebūtu atjaunota republika.

– Ja toreiz pilsonību dabūtu visi Latvijā dzīvojošie, protams, izņemot krievu militārpersonas, tas būtu apdraudējums Latvijai?

E. V.: – Tas būtu milzīgs apdraudējums. Atcerēsimies, kas notika tā dēvētajā valodu referendumā 2012. gadā: tūkstošiem krievvalodīgo, kas LR pilsonību bija ieguvuši naturalizējoties, balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Ja viņi būtu guvuši pārsvaru, tā būtu katastrofa ne tikai latviešu valodai, bet arī Latvijas valstij. Un, paskatoties uz to, kas tagad notiek Ukrainā, var tikai teikt: paldies dievam, ka Latvijā pilsonību neieguva visi. Ja būtu ieguvuši, tad reālā aina šodien būtu daudz smagāka.

– 1990. gadā intervēju vienu no tā laika LPSR Valsts Drošības komitejas vadošajiem darbiniekiem. Viņš teica: Tautas fronte mudž no mūsu cilvēkiem, no pustrakajiem un lētticīgajiem. Arī mūsdienās daudzi uzskata, ka Tautas fronte esot bijis PSRS VDK projekts. Cik pamatots ir viedoklis, ka LTF bija čekistu projekts?

E. V.: – Ja kādam tā gribas runāt, tad man jāsecina: tā ir jūsu personiskā pieredze, acīmredzot pats esat gājis čekas pavadā. Mani un laikrakstu Atmoda nevadīja nekāda čeka. Pie mums piektdienās gan nāca ņiprais čekists Jumītis, paņēma savus piecus Atmodas eksemplārus un aizgāja. Drošības komitejai taču vajadzēja zināt, ko domā tauta...

J. D.: – Arī par sevi varu teikt: mani čeka nevadīja. Jā, toreizējās LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons paziņoja, ka LTF esot ar viņa organizāciju saistīti cilvēki. Pat ja tā, tad šī organizācija pamatīgi izgāzās, jo tās mērķis noteikti nebija Latvijas izstāšanās no PSRS. Redzam, kas šodien notiek Krievijā. Arī Putins ir bijušais čekists, un viņa mērķis ir impērijas atjaunošana, nevis graušana.

– Atmodas laikā tautu spārnoja augsti ideāli. «Kaut vai pastalās, bet brīvi» – šis teiciens jau ir folklorizējies. Toreiz šķita, ka nekas nespēs aizkavēt Latvijas kā labklājības valsts attīstību, bet... Pēc pārdesmit neatkarības gadiem cilvēki masveidā bēg no Latvijas. Kas tika izdarīts šķērsām?

E. V.: – Manuprāt, tādu lietu ir daudz. Bet galvenais ir tas, ka tie, kuri bija pie varas un varai pietuvināti, nespēja (vai negribēja) formulēt valsts mērķi. Vai šodien tas ir formulēts? Ir radītas kaut kādas programmas par dārgu naudu, taču neviena no tām nav iedzīvojusies realitātē. Tas nozīmē, ka no sirds nav izdarīts nekas. Nekas! Tie, kuri veikli prata pakāpties uz pleciem jūsmīgajiem, tautfrontiskajiem vīzīšu nēsātājiem un dziesmiņu dziedātājiem, tagad ir braši un bagāti kungi. Viņus maz interesē tie simti tūkstošu, kas aizbraukuši svešumā. Un atkal tiek radītas programmas, kas maksā miljonus – lai atgrieztu latviešus no svešuma. Kāda jēga no tām? Tikai tiem, kas saņem honorārus par šo bezjēdzīgo papīru radīšanu. Toties ir veiksmes stāsts, ko mūsu varturi ciniski izmanto kā dūmu aizsegu reāli smagām problēmām, kuras pagaidām negrasās risināt neviena valdošā vai nevaldošā partija. Visus interesē tikai kārtējās vēlēšanas – Saeimas, pašvaldību vai prezidenta.

J. D.: – Viens no bijušajiem mūsu prezidentiem uzdeva sev retorisku jautājumu – kas es esmu... Arī es vēlos jautāt: kas mēs bijām – AP LTF frakcijas deputāti, kuriem nācās realizēt tautsaimniecības un īpašuma reformu? Kritērijs, atlasot LTF deputātu kandidātus, bija ļoti vienkāršs – vai šis cilvēks nobalsos par neatkarības atjaunošanu un vai sabiedrībā būs pietiekams atbalsts, lai viņu ievēlētu? Taču, neskatoties uz kritēriju pieticību, LTF frakcija sanāca ļoti kvalitatīva un darboties spējīga. Manuprāt, LTF frakcijas deputātu darbības potenciāls bija augstāks nekā vēlāk saeimu deputātiem. Mēs paši izstrādājām likumprojektus. Tagad deputāti strādā ar valdības sagatavotiem projektiem. Protams, frakcijai bija arī vājas vietas. Piemēram, nebija izsvērta reformu plāna, likumprojekti tika skatīti pēc principa, kurš gatavs, nevis loģiskā secībā. Tas skaidrojams ar milzīgo likumprojektu skaitu, kuri īsā laikā bija jāpieņem, veidojot demokrātisku, sociāli atbildīgu valsts iekārtu. Tika arī pārspīlēta brīvā tirgus iespēja sakārtot tautsaimniecību. Par globalizācijas ietekmi uz mazu valstu ekonomiku nerunāja vispār.

– Ar ko bija jāsāk, atjaunojot Latvijas tautsaimniecību?

J. D.: – Bija jāmazina valsts regulējošā loma tautsaimniecībā, ļaujot attīstīties tirgus ekonomikai; jānostāda vienādu iespēju priekšā visas īpašuma formas – valsts, pašvaldību un privātais īpašums. Valsts tautsaimniecība nevar efektīvi attīstīties, ja naudas emisija notiek citā valstī un tā nekontrolēti plūst pāri robežai. Tāpēc steidzami nācās atjaunot nacionālo valūtu. Bija jāveido tautsaimniecību regulējošas institūcijas un normatīvā bāze. Valsts regulējošās lomas mazināšana tautsaimniecībā un īpašuma formu dažādošana tika veikta privatizācijas ceļā, īpašumu atdodot bijušajiem īpašniekiem un paredzot jaunu maksāšanas līdzekli – privatizācijas sertifikātus.

– Cilvēki ilgojās pēc sociāli taisnīgas valsts, bet pievīlās un brauca prom. Kāpēc Latvijā neizveidojās plašs vidusslānis, «kurā būtu rodams ētikas, inteliģences un garīguma balsts»? (Ojārs Spārītis)

J. D.: – Ar nolūku veidot vidusšķiru un iespējami taisnīgāk sadalīt padomju laikā radītās materiālās vērtības tika ieviesti privatizācijas sertifikāti. Par sertifikātiem strikti iestājās LTF otrā viļņa vadība, bet pietiekami skeptiski bija virkne ekonomiski domājošu frakcijas deputātu. Rezultātā sertifikātu piekritēji guva virsroku. Lēmums tika pieņemts vairāk mīļā miera labad nekā aiz pārliecības.

Praktiskais ieguvums bija iespēja privatizēt padomju laikā uzceltos dzīvokļus. Piedalīties saimniecisku, ražojošu objektu privatizācijā, kļūstot vismaz par mazo akcionāru, parastam sertifikātu īpašniekam bija praktiski neiespējami. Sākās masveida sertifikātu uzpirkšana par cenu, kas bija četras piecas reizes zemāka par nominālo. Tie, kam bija līdzekļi, ar vienu latu nopelnīja piecus, bet tie, kuriem bija jāsaņem kaut kas piecu latu vērtībā, saņēma vienu. Ko varēja darīt citādāk? Sertifikāti nedrīkstēja kļūt par preci. Vispirms tiem bija jākļūst par īpašumu vai īpašuma daļu (dzīvoklis vai akcijas), un tikai tad īpašums būtu prece. Šis ir tipisks piemērs, ka brīvais tirgus tomēr visu neatrisina.

Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki vīlās: sabiedrībā valdīja maldīgs uzskats – es noteikti nebūšu darba ņēmējs, bet gan darba devējs, vadīšu kaut vai nelielu veikaliņu vai darbnīcu. Pasaulē ir iekārtots citādi – 80% ir darba ņēmēju un tikai 20% ir darba devēju.

– Latvijas sabiedrība nebija gatava kapitālismam. Jānis Peters reiz intervijā teica: «Tikko atausa sūrā kapitālisma ikdiena, sākām izturēties kā pirmatnējo cilšu piederīgie, kas pirmoreiz ieraudzījuši spožas stikla krellītes.»

E. V.: – Bet, citējot vēl kādu klasiķi, jāatgādina: jebkurš sliktais kapitālisms ir daudz labāks par jebkuru labo sociālismu. Taču Latvijas sabiedrība nebija gatava tam, ka vajadzēs strādāt daudz intensīvāk nekā attīstītajā sociālismā. Tā nebija gatava tam, ka būs sūra konkurence, zaudējumi un netaisnības.

– Cilvēki bija neapmierināti, kā notika privatizācija. Varēja to darīt citādāk...

J. D.: – Noteikti, vismaz caurspīdīgāk. Sevišķi rūpniecībā. Bet vai varēja dārgāk? Varēja, bet tad rūpniecības preču tirgu nāktos izvēlēties Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās, jo Eiropā šīs preces nebija konkurētspējīgas.

– Bijām pārliecināti, ka Latvijas tautsaimniecība būs pašpietiekama. Kad jūs sapratāt, ka tā nebūs?

J. D.: – Godmaņa valdība lūdza ekspertus no Hamburgas ostas izvērtēt Rīgas ostas perspektīvas kravu apritē. Atbilde bija: visperspektīvāk Rīgas ostu izmantot kā buru un motorjahtu novietni. Rietumos neviens konkurentus atplestām rokām negaidīja. Te arī slēpjas atbilde, kāpēc pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā strauji kritās IKP. 1988. gada līmeni mēs sasniedzām aptuveni 10 gadus pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Taču ilgtermiņā centieni darboties Eiropas tirgos bija pareizs lēmums.

Līdz nesenai pagātnei uz tautsaimniecības un īpašuma reformu skatījos tikai no pozīcijām, vai tika sasniegts optimālais ekonomiskais efekts. Tagad, pēc Krievijas agresijas Ukrainā un Krimas okupācijas, es domāju: kā būtu, ja Latvija izvēlētos sadarboties kopuzņēmumos ar Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu? Diez vai tad Latvija būtu ES un NATO dalībvalsts. Mani šokē viedoklis, ka ekonomisko interešu vārdā iesaka paklusēt par Krievijas rīcību Ukrainā. Esmu to dzirdējis arī no latviešiem. Protams, darba vietas ir vajadzīgas, bet vai tāpēc jāklusē par noziegumu?

– Kā jums šķiet – šodien ir tāda ideja, kas spētu saliedēt un spārnot tautu kā toreiz, 90. gadā?

J. D.: – Kaut kur lasīju atziņu, ka katrai paaudzei no jauna ir jāiegūst sava neatkarība. Esmu pārliecināts: tā paaudze, kura šobrīd nāk politikā, to atkal izdarīs.

E. V.: – Nav citas idejas, ir tikai ideja par brīvību. Tā manī rada vietu cerībām un ticībai, ka viss vēl nav zaudēts.

Svarīgākais