Aigars Kalvītis: Bēdīgi, ka man tagad jācīnās pret Latvijas valsti

Intervija ar akciju sabiedrības Latvijas gāze (LG) valdes priekšsēdētāju Aigaru Kalvīti: par gāzes patēriņa palielināšanu, par gāzes cenas paaugstināšanos, liberalizējot gāzes tirgu, par iespējām restartēties politikā un Latvijas gāzes tiesvedībām pret Latvijas valsti.

– Publiskajā telpā tika klāstīts, ka akciju sabiedrības Latvijas gāze valdes priekšsēdētājam viens no galvenajiem uzdevumiem būšot palielināt gāzes piegādes. Vai tad Latvijā ir paaugstinājies gāzes patēriņš?

– Jāatzīst, ka gāzes patēriņš gan Latvijā, gan reģionā kopumā strauji samazinās, jo nav ekonomikas, nav industrijas – lielākie gāzes patērētāji taču ir ražojošie uzņēmumi. Tā kā Latvijā un visā Baltijā ražojošo uzņēmumu skaits pēdējo divdesmit gadu laikā ir krasi samazinājies, gāzes patēriņš reģionā kopš deviņdesmito gadu sākuma ir kļuvis divreiz mazāks. Uz mājsaimniecībām vien ir neiespējami būvēt biznesu. Gāzes infrastruktūra maksā lielu naudu – uzglabāšana, visi cauruļvadi pārvades un sadales tīklos. Tie ir izveidoti, piemērojoties vienam patēriņa apjomam, taču realitātē gāzes patēriņš šobrīd samazinās. Līdz ar to tas ir viens no uzdevumiem, kas principā jāveic: jāpalielina gāzes patēriņš. Taču tas nebūs viegli, jo, kā jau minēju, nav lielo patērētāju.

– Tad kā palielināt, ja nav ekonomikas?

– Mēs priecātos par katru ražojošu uzņēmumu Latvijā. Mūsu spēja piegādāt energoresursus ir neierobežota, infrastruktūra ir attīstīta, tā ir ļoti labā tehniskā un drošības stāvoklī, tāpēc no šī viedokļa būtu labi, ja Latvijā rastos jauni uzņēmumi, kas izmantotu dabasgāzi kā enerģijas resursu.

– Pagaidām nav indikāciju, kas liecinātu par jaunu uzņēmumu rašanos, it īpaši, ja ņem vērā starptautisko situāciju... Akciju sabiedrības Latvijas gāze padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis izteicās, ka vajadzēs domāt par gāzes cenas pazemināšanu. Vai tas būs uzņēmuma īpašnieku interesēs?

– Ir jāsaprot divas lietas, ko sabiedrība bieži jauc. Viena no tām: gāzes kā resursa cena. Otra – tarifs, par kādu mēs šo gāzi pārdodam patērētājam. Ja analizējam šo situāciju no ekonomiskā viedokļa, tad, piemēram, lielākajai daļai mājsaimniecību pašas gāzes kā izejvielas cena tarifā veido tikai 30–40%. Viss pārējais ir maksa par infrastruktūru un par dažādiem citiem pakalpojumiem. Tāpēc mājsaimniecību maksājumus lielākoties veido infrastruktūras izmantošana, jo patēriņš gāzes plītīs vai privātmāju apkurei nav tik liels, taču sistēmas uzturēšana ir ļoti dārga. Runājot par gāzi kā izejvielu, šobrīd, ņemot vērā, ka energoresursu cenas visā pasaulē samazinās, arī gāzes cenai pēdējā laikā ir tendence samazināties. Šis kritums lielā mērā saistīts ar naftas cenas kritumu, un šajā apkures sezonā gāzes kā izejvielas cena jau samazinājās par 30%, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, un, iespējams, vēl samazināsies. Taču gala tarifi patērētājiem tik lielu kritumu nesasniedz, jo pastāvīgā izmaksu daļa, kas uzlikta gāzes tarifam, ir ļoti liela, tai nav pamata samazināties. Bet pati gāzes cena samazinās, un nākamā apkures sezona, kas sākas jau tagad, visiem būs lētāka nekā iepriekšējā.

– Izstāstiet, lūdzu, par trešo enerģijas paketi.

– Tā ir ES direktīva, kas nosaka, kā atvērt tirgu dažādiem piegādātājiem un kā atdalīt gāzes tirdzniecību no gāzes infrastruktūras, lai šo uzdevumu sasniegtu. Ņemot vērā to, ka Latvijas valdība ir pieņēmusi šādu politisku lēmumu, ka gāzes tirgus ir jāatver 2017. gada 3. aprīlī, mums savā kompānijā būs jānodala gāzes transportēšanas sistēma – maģistrālie cauruļvadi – un gāzes uzglabāšanas jaudas, tas ir, Inčukalna gāzes krātuve. Jāņem gan vērā, ka uzņēmuma sadalīšana nav galvenais tirgus liberalizācijas elements – galvenais ir nodrošināt dažādus piegādātājus, kas ir visai sarežģīts uzdevums.

– Respektīvi, notiks Latvijas gāzes sadalīšana.

– Jā. Otrā pusē paliks tirdzniecības daļa, kas nodarbosies ar gāzes piegādēm un pārdošanu.

– Vai ir pētīts, kā tas notika Lietuvā un Igaunijā?

– Eiropas Savienība savā direktīvā bija paredzējusi, ka Baltijas valstis un Somija var būt izņēmums. Tāpēc, ka mums ir tikai viens piegādātājs, mums nav alternatīvu. Arī pēc 2017. gada 3. aprīļa nebūs funkcionējošs tirgus, jo gāzi piegādā tikai viens piegādātājs. Mums nav tā kā, piemēram, Vācijā, kur gāze nāk arī no Lielbritānijas, Norvēģijas un citurienes. Vācijā tiešām ir brīvais tirgus, tur reāli atver tirgu un veic liberalizāciju. Latvijā pēc 3. aprīļa tāpat būs tikai viens piegādātājs, jo, esot tik nelielam gāzes patēriņam, neviena būtiska investīcija, kas kaut kā ļautu savienoties ar citiem gāzes piegādātājiem, nav iespējama. Mūsu valdībai bija iespēja nesadalīt Latvijas gāzi, to varēja saglabāt kā regulējamu monopoluzņēmumu, kas patērētājiem ilgtermiņā noteikti būtu saprotamāk, jo regulējams monopols vienmēr ir prognozējams: mums vienmēr jārūpējas par gāzes piegādēm, lai tā būtu pieejama iedzīvotājiem. Ir noteiktas tirgus attiecības, kuras nosaka regulators, tātad nevar būt kaut kāda virspeļņa un tamlīdzīgi. Brīvā tirgus apstākļos būs vairāki spēlētāji, kuri vienu un to pašu gāzi mēģinās pārdot, lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Tirgotājiem vairs nebūs tik daudz jādomā par piegādes un fizisko drošību, jo Latvijas gāze kā monopoluzņēmums visus šos gadus ieguldījusi milzīgu naudu drošībā. Tajā brīdī, kad notiks tā dēvētā tirgus atvēršana, īsta atbildīgā nebūs. Būs vairāki tirgotāji, kas caur LG izveidoto infrastruktūru pārdos gāzi. Otrā lieta, kas svarīga: tirgotājiem izdevīgi ir pirkt gāzi šodien un tūlīt, zinot, kāda ir cena, un pārdot to šodien un tūlīt. Bet Latvijas gāzes apgādes sistēma ir būvēta uz tā, ka mēs vienmēr esam uzkrājuši gāzi Inčukalna krātuvē, ziemā ņēmuši to ārā un izmantojuši kā kurināmo. Mums ir bijis drošības spilvens, kas vienmēr garantējis: ziemā gāze būs, siltums būs. Tas arī dod papildu drošību un neatkarību, jo visa nepieciešamā gāze jau atrodas Latvijā. Tajā brīdī, kad atvērsies tirgus, radīsies jautājums: vai šo pakalpojumu tirgotāji gribēs izmantot un par to maksāt vai arī ne. Gāzes glabāšana Inčukalnā būs ļoti dārga, un tas viss iekļausies gāzes tarifā, par ko iedzīvotājiem nāksies maksāt. Radīsies daudz jautājumu, uz kuriem šodien atbildes nav. Ja būs ļoti auksta ziema un tirgotāji, ekonomisku apsvērumu vadīti, neiepumpēs gāzi Inčukalna krātuvēs, tad varētu rasties gāzes piegādes pārrāvumi.

– Izklausās, ka gāzes tirgus liberalizācija ir aplams pasākums.

– Es runāju par riskiem, kas parādīsies. Pirmām kārtām – tā ir apgādes drošība. Latvijas gāze šobrīd garantē drošību. Kā būs vēlāk – tas ir jautājums. Pēc 2017. gada 3. aprīļa mūs visus gaida ļoti lielas izmaiņas.

– Vienkārši runājot – paaugstināsies cena par gāzi. Gluži tāpat kā pirms gada, kad «atvēra» elektroenerģijas tirgu: elektrība kļuva par trešdaļu dārgāka.

– Eiropas Komisija jau brīdināja savos ziņojumos, ka tajās valstīs, kur ir vairāk nekā 100 000 patērētāju, un Latvijā, ieskaitot mājsaimniecības, ir 450 000 patērētāju, gāzes cena tarifu pieauguma dēļ var pieaugt par 15%. Valdība, pieņemot lēmumu liberalizēt gāzes tirgu, nav veikusi nekādus aprēķinus, kas liecinātu, ka šis tirgus jāatver.

– Tā uzsvilpa Eiropas Komisija, un realitāte būs tāda, ka celsies gāzes cena, līdz ar to paaugstināsies cenas it visam – pārtikai, pakalpojumiem utt.

– Tā diemžēl ir. Latvijas gāze līdz šim dažādas iekšējās problēmas atrisināja ar saviem iekšējiem resursiem, piemēram, investējot vairāk naudas Inčukalna krātuvē vai investējot naudu sadales un pārvades sistēmās. Tajā brīdī, kad notiks sadalīšana, šīs šķērssubsīdijas viena uzņēmuma ietvaros vairs nebūs iespējamas, un tad vajadzēs maksāt reālo tarifu par reālo pakalpojumu. Manuprāt, politikā vienmēr jābūt kaut kādam politiskam mērķim: ja reiz kādā nozarē veic nopietnas reformas, tām pirmām kārtām vajadzētu kalpot patērētāju interesēm. Vai pēc 2017. gada 3. aprīļa būs labāk? Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

– Varbūt tomēr jācīnās, lai nesadalītu?

– Mēs to vairs nevaram izdarīt. Viss. Politiskie lēmumi jau pieņemti. Kāpēc tas tika darīts – uz šo jautājumu jāatbild politiķiem, kas pieņēma šos lēmumus. Elektrības tirgus liberalizācijā politiķiem pietrūka drosmes to izdarīt pirms Saeimas vēlēšanām, un viņi pārcēla termiņu uz 1. janvāri. Tagad situācija arī būs interesanta, jo ir daudz neskaidru jautājumu par to, kas mūs gaida pēc 2017. gada 3. aprīļa. Mēs zinām, kā LG funkcionē šodien un kas būtu tad, ja to nesadalītu, bet tad, kad sadalīs – nav skaidrības, kas notiks.

– Jūsu balsī nav optimisma.

– Katrā ziņā, nostrādājot šeit nepilnus divus mēnešus, varu teikt, ka kompānija ir ļoti labi vadīta, tā ir izcilā tehniskā un finansiālā stāvoklī, un man ir ļoti žēl, ka šāda kompānija jāsadala.

– Jums līdzīgs liktenis bijušajam Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam, kurš pēc premjerēšanas ieguva augstu amatu Vācijas un Krievijas kopīgi veidotajā gāzes cauruļvada projektā. Jūs, bijušais Latvijas premjers, tagad esat Vācijas un Krievijas akciju sabiedrības Latvijas gāze valdes priekšsēdētājs.

– Es tur gan nekādu lielo līdzību nesaskatu, jo Latvijas gāze ir Latvijas kompānija, bet Šrēders aizgāja strādāt uz Krievijas kompāniju.

– Bet Krievijai Latvijas gāzē pieder 34% akciju, Vācijas Ruhrgas – 47%. Šie 34% ir spēcīga Krievijas aizmugure. Tas nemulsina, ņemot vērā šābrīža attiecības ar Krieviju?

– Mums nav savu energoresursu, vienīgie ir austrumos. Mums nav nekādas izvēles, un tas ir tikai labi, ka ar mūsu kaimiņvalsti visu šo gadu garumā mums bijusi laba sadarbība enerģētikas jomā. Līdz šim nav bijuši nekādi satricinājumi, un esmu pārliecināts, ka nebūs arī nākotnē.

– Kā Krievija skatās uz gāzes jautājumu – ekonomiski vai politiski?

– Līdz šim ir skatījusies ekonomiski. Lai arī kādas dažādos laika periodos būtu mūsu valstu politiskās attiecības, nekādu iespaidu mēs neesam sajutuši. Latvija ir ļoti korekts pircējs, mēs vienmēr esam varējuši norēķināties par nopirkto gāzi, līdz ar to nav nekādu ekonomisko šķēršļu, kādi, iespējams, ir Ukrainas gadījumā – tur ir parādi, gāzes zādzības. Tur ir citas attiecības.

– Jūs paņēmāt darbā bijušo Valsts kancelejas vadītāju Elitu Dreimani, kas savu iepriekšējo amatu zaudēja sakarā ar pielaides valsts noslēpumam zaudēšanu. Kādi bija jūsu apsvērumi?

– Esmu pārsteigts, ka tas vispār izraisījis tādu rezonansi... Mums šobrīd ir ļoti daudz juridiskā darba, priekšā ir sarežģīts uzņēmuma sadalīšanas process, ir arī sarežģīti procesi ar valsti, jo vairākās jomās tiek aizskartas mūsu tiesības, tāpēc mums jāstiprina juridiskais departaments. Labi juristi brīvi nestaigā, un Elitu Dreimani es labi pazīstu jau no saviem premjera laikiem, kad viņa bija Valsts kancelejas Juridiskās nodaļas vadītāja vietniece. Bija iespēja pieņemt darbā vienu no valsts vadošajiem juristiem, un par to arī izšķīros.

– Vairāki uzņēmumi ir deklarējuši, ka viņi varētu darbā pieņemt bēgļus. Latvijas gāze ir to vidū?

– Mums ir ļoti daudzi un svarīgi drošības jautājumi, tā ka tas nav mūsu darba kārtībā.

– Neesat domājis sevi restartēt politikā?

– Par politiku šobrīd galīgi nedomāju. Protams, ir diezgan smagi apzināties, ka, šodien nokļūstot liela uzņēmuma vadībā, kas ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā, man vairākās frontēs jācīnās pret Latvijas valsti, kurai pats kādreiz biju vadītājs un ilgstoši strādāju, lai šī valsts būtu labāka. Bet šodien saskaros ar to, ka no valsts puses tiek radītas milzīgas problēmas. Pirmkārt, esmu šokēts par Konkurences padomes lēmumu, kas Latvijas gāzei uzlika vēsturiski lielāko sodu – par to, ka mēs no parādniekiem centāmies atgūt par gāzi nesamaksāto naudu. Šo mūsu parādu apkalpošanas procesu četru gadu garumā trīs valsts institūcijas atzina par pareizu – gan regulators, gan Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, gan pati Konkurences padome. Ja mums kaut viena iestāde būtu pateikusi, ka mēs rīkojamies nepareizi, mēs meklētu citus ceļus, kā atgūt parādus. Ilgu laiku valsts teica vienu, bet tad citā dienā – pavisam pretējo. Un tagad pirmajā instancē mums pietiesāja maksāt 2,2 miljonus eiro, kas pārsniedz visu Latvijā iekasēto līdzīgu konkurences lietu summu. Un šāds sods aprēķināts par it kā pārkāpumu, kas nav lielāks par 400 000 eiro. Tas ir absurdi – visās attīstītās valstīs sodu rēķina no uzņēmējdarbības daļas, kas attiecas uz pārkāpumiem, nevis no visa uzņēmuma apgrozījuma, kā mūsu gadījumā. Tā ir arī politiķu vaina, ka nav novērstas šādas aplamības. Šajā lietā mēs cīnīsimies līdz galam, jo tas ir kliedzošs gadījums gan soda samērīguma, gan tiesiskās paļāvības ziņā.

Otrā lieta ir saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu: likums nosaka, ka mums ir ekskluzīvas tiesības gāzes piegādē Latvijas teritorijā līdz 2017. gada 3. aprīlim. Šobrīd regulators pieņem noteikumus, kas dod teorētisku iespēju trešajām pusēm tirgot gāzi Latvijā, pārkāpjot mūsu ekskluzivitāti. Tas ir tiesiskais nihilisms: valsts ignorē likumus un līgumus, ko pati pieņēmusi, un, politisku motīvu vadīta, pieņem lēmumus, kas var novest pie lielas tiesvedības un problēmām. Trešā lieta: gāzes monopola sadalīšana. Valsts, kam Latvijas gāzē pieder nedaudz vairāk par simt akcijām, nedrīkst ar varu uzspiest veidu, kā pārdalīt kompāniju, kurā pārējiem akcionāriem pieder vairāk nekā 39 miljoni akciju. Latvijas gāzes sadalīšanai būtu jānotiek, abām pusēm vienojoties, nevis ar varu uzspiežot viedokli, kas ir pretējs loģikai. Valsts mēģina mums to uzspiest ar likuma grozījumiem, kas nav saskaņoti ar mums. Es tomēr ceru, ka mums izdosies komunikācija gan ar Saeimu, gan ar Ekonomikas ministriju.