Ekonomiskais cikls: Vasara turpinās, rudens nāk, ziema noteikti būs
Ekonomisko ciklu līdzību ar gadalaiku maiņām izmantoja Swedbank Latvija galvenā ekonomiste Lija Strašuna.
30. augusts jāatzīmē kā L. Strašunas ugunskristības - pienākums pirmo reizi sniegt bankas regulāri gatavotās ekonomiskās prognozes, uzstājoties vienatnē, nevis papildinot Mārtiņu Kazāku, kurš no privātās bankas pārcēlies uz Latvijas Bankas padomi.
L. Strašunas uzstāšanās sakrita ar desmit gadiem, kopš Latvija iekrita ekonomiskajā krīzē vai varbūt bedrē. Tās skaitliskos raksturojumus dod iekšzemes kopprodukta rādītāji. 2008. gadu Latvija iesāka ar cerībām, kādas izraisīja 2007. gada +10%, bet pabeidza ar -3,5% un nespēju stabilizēt situāciju arī 2009. gadā, kas iegājis Latvijas vēsturē ar IKP antirekordu -14,4%. L. Strašunas uzdevums tagad bija, no vienas puses, apliecināt, ka pasaules un arī Latvijas ekonomiskās attīstības rādītāji dažu turpmāko gadu laikā nonāks krīzes fāze, bet, no otras puses, mierināt, ka Latvijai nedraud IKP mīnusi pašas Latvijas dēļ. Jā, Latvijas IKP var nonākt mīnusos, ja kaut kur pasaulē sākas liels karš, bet Latvija taču nebūs tā vaininiece. Tīri ekonomiski mērījot, Latvijas 2017. gada IKP +4,5% ir pietiekami maz, lai ekonomiskā cikla zemākajai fāzei mēs tiktu cauri ar IKP +2% līdz +3% robežās.
Tāda ir ekonomiskā teorija, kurā kapitālistiskās ražošanas pieaugums cauri cikliskiem kāpumiem un kritumiem fiksēts jau pirms pāris simtiem gadu. Katrs nākamais cikls tiek izmantots, lai precizētu ciklu skaitliskos parametrus, kuros tagad jau ievērtēti notikumi no 2008. gada līdz gandrīz vai šai dienai, un sacerētu padomus, kā mazināt krīzes kritumu dziļumu. Konstatēts, ka tam nav nekādu citu līdzekļu, kā vien pirmskrīzes kāpumu samazināšana. Latvijas valdība tagad tieši ar to nodarbojas vismaz tādā mērā, kādā nevar ignorēt savu kreditoru prasības.
Vismaz simts gadu ir jautājumiem, vai tiešām un kāpēc krīzes nevar novērst ar anticiklisko regulēšanu, ja visa saimnieku hierarhija no valstu valdībām līdz mājsaimniecībām saprastu, ka krīzes nepatikšanas ir sāpīgākas par pirmskrīzes baudām. L. Strašuna par uzskatāmāko piemēru tagadējās ekonomiskās konjunktūras lejupejai līdz pat krīzes līmenim tieši Latvijā izvēlējās norādīt uz darbaspēka trūkumu. Tas ietver arī kvalificēta darbaspēka trūkumu, ja ticam, ka kaut kur pasaulē tiks izgudrotas un saražotas tik augstražīgas ražošanas iekārtas, ka ar tām aizvien mazākais darbinieku kopējais daudzums Latvijā varētu saražot aizvien vairāk produkcijas. Tādu iekārtu vadīšana un apkalpošana prasīs šobrīd un tuvākajā nākotnē Latvijas darbaspēkam (skaitliski kaut cik pamanāmām ļaužu grupām, nevis atsevišķiem zinātniekiem) nepiemītošas zināšanas un prasmes. Var ticēt, ka Latvijas iedzīvotāji spēs tās apgūt, bet tas prasīs gadus bez strauja IKP pieauguma. Latvijas IKP izmaiņu grafiks būs praktiski vienāds, vai nu mēs izvēlēsimies mācīties paši, vai ievest simts tūkstošus afrikāņu un mācīt viņiem valsts valodu, t.i., visprastāko darbu veikšanai nepieciešamās komandas latviešu valodā «Cel!», «Nes!», «Slauki!»... Tās valstis, kuras mēs uzskatām sev par paraugu, ir gājušas gan vienu, gan otru, gan vēl trešo ceļu ar mēģinājumiem ievest ne šādu tādu, bet augsti kvalificētu darbaspēku, bet nav sasniegušas neko tik pārliecinošu, lai mēs redzētu, ka jārīkojas tieši tā un ne savādāk.
Problēmas ar darbaspēku nav vienīgais nepārtrauktu izaugsmi ierobežojošais faktors. Tikpat uzskatāmi ir norādīt, ka kapitālisti neieguldīs naudu augstražīgo iekārtu izgudrošanā un ieviešanā, kamēr vien var nopelnīt bez šādiem izdevumiem. Krīžu loma ir piespiest cilvēku rīkoties tā, kā viņi bez krīzes nerīkotos.