Latvijas proklamēšana: Vienas fotogrāfijas izmeklēšanas stāsts

Kas viņi bija? Cik viņu bija? Kāpēc Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste nepiedalījās jaunās Latvijas valsts proklamēšanā? Kālab vajadzēja paiet 100 gadiem, lai atdzīvinātu visus cilvēkus, kuri piedalījās Latvijas proklamēšanā 1918. gada 18. novembrī?

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā līdz 2. decembrim ir eksponēta

fotogrāfa Viļa Rīdzenieka lielformāta kolorētā fotogrāfija Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī. Tā ir vienīgā vizuālā liecība, kurā iemūžināts vēsturiskais Latvijas valsts tapšanas brīdis - Latvijas Republikas proklamēšanas pasākums tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī (toreizējā II Rīgas pilsētas teātrī). Unikāla, jo daudzām valstīm tādas liecības nav. Mums ir.

Visi ir noskaidroti

Līdz šim nebija zināmi visi fotogrāfijā iemūžinātie cilvēki. Viņu atšifrēšana bijis detektīva cienīgs darbs. Nu tas ir izdarīts. Vēstures doktors Tālis Vigo Pumpuriņš ir labojis līdz šim tiražētās kļūdas, tāpēc tagad - 100 gadu pēc Latvijas valsts pasludināšanas - visi tās varoņi ir nosaukti pareizajos uzvārdos.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs kopā ar citu muzeju kolēģiem projekta Latvijas gadsimts ietvaros ir sagatavojis (kopš 17. novembra nopērkamu) biogrāfisku eseju krājumu Latvijas valsts dibinātāji par 39 personībām - Latvijas Tautas padomes locekļiem, kuri 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Bet fotogrāfa Viļa Rīdzenieka slavenākajā fotogrāfijā ir iemūžināti 38 Latvijas proklamētāji.

Žers kā Bērziņš, Bērziņš kā Gulbis

Kad 2011. gadā Neatkarīgā rakstīja par Viļa Rīdzenieka slavenākās fotogrāfijas tapšanu, slēpšanu, atgūšanu, pirkšanu, laikraksta publikācijā tajā ierakstītais teikums: «Kas zina, varbūt fotogrāfija slēpj vēl kādu noslēpumu» izrādījās pravietisks.

Zemnieku savienības finanšu ģēniju Artūru Žeru fotogrāfijā līdz šim dēvēja par Jāni Bērziņu, bet Jānis Bērziņš īstenībā bija tas, ko uzskatīja par Vili Gulbi. T. V. Pumpuriņš tikai pēdējā brīdī pirms savas esejas publicēšanas varējis salīdzināt jau minētā Bērziņa fotogrāfijas.

Arī par Kārli Albertiņu bijusi skopa informācija un maz neapstrīdamu faktu. Iespējams, tāpēc, ka viņš bija žandarmērijas darbinieks. Par tādu - jo mazāk zināms, jo labāk.

Eduardam Strautniekam tā arī nav izdevies noskaidrot miršanas gadu. Kārlis Kurševics pārbēga uz Krieviju un publicēja apmelojošus rakstus par Latviju.

Fotogrāfijā redzamais Beļavas pagasta zemnieks Nikolajs Svemps ir gleznotāja Leo Svempa brālis. Viņš piedalījās tikai svinīgajā pasākumā. Vienīgais deputāts no Latgales - Staņislavs Kambala.

Žurnālists ieskrēja vēsturē

Daļa proklamētāju bija ieradušies tieši tā kā teicienā «no kuģa uz balli». 1918. gadā no Latvijas Tautas padomes 17. novembra sēdes partiju pārstāvji devās uz proklamēšanas pasākumu. Neuzcirtušies goda kārtā. Ar zābakiem kājās. Tādā skatā ir nobildēts Jānis Ampermanis no Kārķu pagasta. Kurš būtu zinājis, ka viss notiks tik strauji?

Bet Jānis Čakste uz 18. novembra vēsturisko notikumu nepaspēja ierasties. Savās dzimtas mājās Aučos viņš uzzināja, ka Tautas padome 17. novembrī viņu aizmuguriski ievēlējusi par savu prezidija priekšsēdētāju. Ar telegrammu viņš tika uzaicināts piedalīties 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā, taču neesot laikus saņēmis ziņu. Viņš ir tas 39., par kuru aizvien šķēpi tiek lauzti.

Savukārt žurnālists Jānis Bankavs ir uzskrējis uz skatuves īsi pirms fotografēšanās un tikai tāpēc iekļuvis Rīdzenieka fotogrāfijā. Un palicis vēsturē.

Viens, otrs, trešais

Fotogrāfiju pirmais sāka šifrēt trimdas vēsturnieks Ādolfs Šilde pēc Otrā pasaules kara. Pēc tam - vēsturnieks Gunārs Rauzāns. Un punktu pielicis T. V. Pumpuriņš - kā pats sacīja, pēdējos divus gadus intensīvi nodarbojies ar Latvijas neatkarības proklamētāju noskaidrošanu un precizēšanu. Viņš saka: «Centrālās personas jau sen bija atšifrētas.»

Taču Latviešu zemnieku savienība uz proklamēšanas pasākumu nesūtīja tikai spices vīrus, bet arī ierindas aktīvistus, tāpēc viņu personību noskaidrošana nav bijusi viegla. Par daļu cilvēku bijis maz liecību, maz fotogrāfiju, lai varētu salīdzināt, kā viņi izskatījušies pat vairākas desmitgades pēc 1918. gada, un saprastu, vai tas ir viens no proklamētājiem vai tikai vārda un uzvārda brālis.

Latvijas Valsts arhīvā drīzumā būs visiem lasītājiem pieejami vēsturiski dokumenti, kas liecina par vēsturnieku pūliņiem, meklējot Rīdzenieka fotogrāfijā redzamo personību vārdus un uzvārdus.

Latvijas Nacionālā arhīva ieraksts sociālajā vietnē Facebook vēsta, trimdas vēsturnieks Ādolfs Šilde, 1960. gados strādājot pie monogrāfijas Latvijas vēsture 1914-1940: valsts tapšana un suverēna valsts, centās identificēt visas fotogrāfijā redzamās personas, kas daļēji arī izdevās. Viņa uzsākto 1990. gadu nogalē pabeidza toreizējais Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva vecākais arhīvists, vēsturnieks Gunārs Rauzāns. Latvijas Valsts arhīvā kopā ar citiem Ā. Šildes fonda papildinājuma materiāliem ir ienākusi un pēc aprakstīšanas pabeigšanas drīzumā būs lasītājiem pieejama dokumentu kopa par Ā. Šildes mēģinājumu identificēt visas proklamēšanas akta fotogrāfijā redzamās personas.