Advokāte: Tiesa vienā epizodē Lembergu jau attaisnojusi
Tiesa, lemjot par prokurora interešu konfliktu, faktiski attaisnojusi Aivaru Lembergu vienā no viņam izvirzītajām apsūdzībām, – balstoties uz tiesu izmeklēšanā klajā nākušajiem faktiem un tiesas reakciju uz tiem, savā debašu runā secināja advokāte Irina Kauke.
2010. gada sākumā t.s. Lemberga prāvā uzņēmēja Anša Sormuļa advokāte Sandra Sleja pieteica noraidījumu prokuroram Jānim Ilsterim. Advokāte noraidījumu pamatoja ar prokurora atrašanos interešu konfliktā. Proti, prokuroram tobrīd piederēja akciju sabiedrības Ventspils nafta akcijas, bet, neraugoties uz to, prokurors uzturēja apsūdzību, kurā figurē šī akciju sabiedrība un ir iesaistītas šīs uzņēmējsabiedrības bijušās un esošās amatpersonas.
Prokurors arī «cietušais»
Būtiskākais, kā norādīja aizstāvība, - izskatāmā krimināllietā atrodas lēmumi par aresta uzlikšanu mantai. Tajos norādīts, ka A. Lembergs «ar savām noziedzīgajām darbībām» esot nodarījis zaudējumus a/s Ventspils nafta atsevišķiem akcionāriem. Advokāte uzsvēra, ka šo akcionāru vidū nepārprotami bija arī prokurors J. Ilsteris. Pie šādiem apstākļiem J. Ilsteris uzskatāms arī par potenciālo cietušo, līdz ar to atbilstoši Kriminālprocesa likumam radušies «neapstrīdami interešu konflikta apstākļi». Jau 2010. gadā aizstāvji tiesu brīdināja, ka prokurors piedalījies pirmstiesas izmeklēšanā kā izmeklēšanas grupas dalībnieks, nepaziņojot izmeklēšanas grupas vadītājam par iespējamo interešu konfliktu.
Nav ziņojis
Pēc karstajām diskusijām tiesas zālē par prokurora iespējamo interešu konfliktu 2010. gada 30. jūnijā tiesa lēma pārbaudīt pieteiktā noraidījuma motīvus un pieprasīt no Ģenerālprokuratūras ziņas par to, vai J. Ilsteris pirmstiesas izmeklēšanā ziņojis procesa virzītājam par to, ka viņš ir a/s Ventspils nafta akcionārs, un vai šis apstāklis ticis vērtēts prokuroru izmeklēšanas grupā. Tiesa no Ģenerālprokuratūras saņēma atbildi, ka prokurors J. Ilsteris nav paziņojis procesa virzītājam, ka viņš ir a/s Ventspils nafta akcionārs.
Neraugoties uz šo būtisko apstākli, tiesa tomēr lēma noraidījumu prokuroram nepieņemt. Pamatojums - J. Ilsterim «piederošais akciju skaits ir niecīgs».
Personiskā ieinteresētība
Kā debašu runā šā gada aprīlī norādīja I. Kauke, lemjot par konkrēto noraidījumu prokuroram, tiesa nav izvērtējusi apstākli, ka prokurors kā amatpersona nedrīkstēja uzņemties pilnvaras, nedz veikt pirmstiesas izmeklēšanu, nedz uzturēt apsūdzību, jo tādējādi viņš kā a/s Ventspils nafta akcionārs nonāca interešu konfliktā: «Līdz ar to apsūdzētajam ir pamatots iemesls pieļaut, ka prokurora personiskās intereses gan tieši, gan netieši var nesakrist ar kriminālprocesa mērķi, jo prokuroram var pastāvēt personiska ieinteresētība. Šādai ieinteresētībai nav obligāti jābūt materiālai. Nav nozīmes, cik Ventspils naftas akciju viņam pieder. Ieinteresētība var izpausties arī citādi, piemēram, solidaritātē ar citiem tā sauktajiem apmānītajiem akcionāriem un vēlmē palīdzēt viņiem atriebties personai, kuru viņi kļūdaini uzskata par vainīgo, tajā skaitā maksimāli pasliktinot apsūdzētā stāvokli. Ja viņam ir vai var pastāvēt jebkura personiskā ieinteresētība, viņš vairs nevar būt objektīvs.»
Viens likums, viena taisnība
Ņemot vērā tiesas lēmumu, ka prokurora darbībā nav interešu konflikta, un tiesas lēmuma pamatojumu, I. Kauke secināja: «Ar šādu lēmumu tiesa faktiski atzina, ka Aivara Lemberga apsūdzība pēc Krimināllikuma 325. panta 1. daļas un 2. daļas ir nepamatota, jo Aivara Lemberga apsūdzībā tiek apgalvots, ka arī niecīgs kapitāldaļu skaits veido interešu konfliktu.»
Biznesa partneri
Jāatgādina, ka 2010. gadā tiesas zālē saistībā ar noraidījuma pieteikumu prokuroram J. Ilsterim izvērtās karstas debates. Aizstāvība, analizējot šo interešu konflikta situāciju, izmantoja pašas apsūdzības loģiku. Piemēram, prokurori plaši lieto terminu «patiesā labuma guvēja tiesības». Lai arī viņi šo terminu atteicās tiesai skaidrot, no apsūdzības būtības izriet, ka prokurori «patiesā labuma guvēja tiesības» un «īpašuma tiesības» saprot kā sinonīmus.
Balstoties uz šādu loģiku, A. Lembergs atklāja, ka J. Ilstera deklarācijā norādītās 77 a/s Ventspils nafta akcijas ir tikai maza aisberga maliņa no patiesajiem prokurora īpašumiem, kuri, izrādās, viņa deklarācijā nemaz nav uzrādīti. Pēc A. Lemberga teiktā, prokuroram pieder «patiesā labuma gūšanas tiesības», kas tātad, pēc prokurora loģikas, ir arī īpašuma tiesības, vēl 131 ar Ventspils naftu saistītā uzņēmumā, piemēram, SIA Ventspils nafta terminālis, a/s Latvijas kuģniecība, 17 kuģniecības kompānijās, kas reģistrētas Maršalu salās, Libērijā un Bermudu salās, SIA Ventspils biznesa centrs, SIA Pārventas sporta centrs, SIA Lejas tiezumi, SIA Lasco Hausing service, SIA Lasco nekustamie īpašumi, SIA Rīgas līcis, a/s Preses nams, SIA Ostas serviss, SIA Karavella u.c. «Prokurora Ilstera saimnieciskā darbība jāvērtē caur 131 kompānijas prizmu, jo viņš ir akcionārs Ventspils naftā - tāda ir arī prokurora pieeja man celtajā apsūdzībā,» skaidroja A. Lembergs. Pēc šādas loģikas, kalkulējot nodarītos zaudējumus, prokurori esot saskaitījuši, ka Ventspils naftas atsevišķiem akcionāriem radīti 134 miljonu ASV dolāru zaudējumi. Gadījumā, ja tiesa apsūdzību atzītu par pierādītu un minēto summu izdotos atgūt, daļa no tās pienāktos arī J. Ilsterim. A. Lembergs ironizēja, ka, pēc prokurora loģikas, var teikt, ka J. Ilsteris un A. Lembergs ir biznesa partneri. Ventspils mērs arī uzsvēra, ka prokuratūrā nevarēja nezināt, ka kolēģis ir a/s Ventspils nafta akciju īpašnieks. Gluži otrādi - prokuratūra, to zinot, speciāli norīkoja J. Ilsteri uz konkrēto krimināllietu, lai, šai krimināllietai nonākot Augstākajā tiesā, varētu panākt tās nosūtīšanu atkārtotai izskatīšanai pirmās instances tiesai, kas faktiski nozīmētu šis krimināllietas bezgalīgu tiesāšanu.
Akcijas piepērk klāt
Ja prokurors J. Ilsteris deklarācijā par 2010. gadu uzrādīja 77 Ventspils naftas akcijas, tad nākamajā gadā prokurors uzrādīja jau 152 akcijas, bet deklarācijās par 2012. un 2013. gadu - 174 akcijas. Ventspils naftas akcijas prokurors pēdējo reizi uzrādīja deklarācijā par 2014. gadu.
Kā zināms, 2014. gadā akciju sabiedrība Latvijas Naftas tranzīts pārdeva tai piederošās Ventspils naftas akcijas kompānijai Euromin, kura tādējādi ieguva gandrīz 90% Ventspils naftas akciju. Atbilstīgi likumam, Euromin bija jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums. Tajā tika noteikta tāda akciju cena (4,56 eiro par katru akciju), kas vairākkārt pārsniedza gan cenu, kāda bija biržā darījuma brīdī, gan cenu, kādu par katru akciju saņēma prokuroru favorīta Rudolfa Meroni kontrolētā a/s Latvijas naftas tranzīts (1,77 eiro).
Pēc darījuma presē parādījās vairākas publikācijas, kurās teikts - Ventspils naftas akciju pārdošanas darījumu Latvijas naftas tranzīta padomes priekšsēdētājs R. Meroni saskaņojis ar Ģenerālprokuratūras prokuroriem. Tātad prokurori, tostarp J. Ilsteris, zināja, ka šāds darījums tiek gatavots, un varēja prognozēt, ka darījuma rezultātā būtiski pieaugs Ventspils naftas akciju cena.
Līdz ar to faktu, ka J. Ilsteris pirms minētā darījuma piepirka vēl klāt Ventspils naftas akcijas, arī var vērtēt kā interešu konfliktu.