Saruna ar Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētāju Edmundu Beļski par valsts digitalizāciju, par visu valsti aptveroša platjoslas optiskā tīkla izveidi un problēmām, kas rodas, cenšoties ar ātrgaitas interneta pakalpojumiem nodrošināt nomaļāk dzīvojošus patērētājus, kā arī par to, kāpēc pierobežas rajonos Latvijas televīzijas kanāli negūst īpašu popularitāti.
- Radio un televīziju zina visi, bet tieši kādas funkcijas veic LVRTC, un kā šīs funkcijas mainīsies tuvākajā nākotnē, ņemot vērā globālās pārmaiņas digitalizācijas joma?
- Tradicionāli LVRTC nodrošināja radio un televīzijas apraides pakalpojumus un ir nozīmīgs Latvijas infrastruktūras uzņēmums.
Mainoties tehnoloģijām, attīstās jauni virzieni - datu centri, optiskais tīkls, uzticamības pakalpojumi.
Uzticamības pakalpojumus biežāk pazīst kā - drošais elektroniskais paraksts un ID karte. To nodrošina LVRTC, lai iedzīvotāji varētu droši sevi identificēt virtuālajā vidē un, izmantojot drošo elektronisko parakstu, parakstīt dokumentus elektroniskā veidā. Lai šis paraksts būtu saistošs arī pārējām pusēm, līdzvērtīgs pašrocīgi parakstītam dokumentam. Papildus šiem tradicionālajiem pakalpojumiem LRTVC sniedz dažādus ar valsts drošību saistītus pakalpojumus.
- Pirms intervijas mēs runājām par apraides torņiem visā Latvijā, no kuriem septiņi ir augstāki par 200 metriem. Vai šie jaunie pakalpojumi ir saistīti ar datu pārraidi, izmantojot šos torņus, vai tā jau ir cita infrastruktūra?
- Torņi ir mūsu pamata infrastruktūra. Primāri tie bija paredzēti TV un radio apraidei, bet tagad šo infrastruktūru plaši lieto mobilo sakaru operatori, arī elektronisko sakaru komersanti, kuri nodrošina bezvadu interneta signāla nodošanu no viena punkta uz otru. Liela daļa no šiem torņiem kalpo datu centru vajadzībām. Īpaši mūsu galvenais tornis, kur izvietoti vairāki nozīmīgi datu centri.
- Datu pārraide pa gaisu jau nav vienīgais datu pārraides veids?
- Mēs darbojamies gan datu pārraides pa gaisu jomā, gan fiksētajā, tas ir, optisko kabeļu jomā. Provizoriski esam rēķinājuši, ka 2021. gadā LVRTC pārvaldīs ap 4000 kilometru optiskā kabeļa. Tas nozīmē, ka mūsu optiskais tīkls būs teju katrā pagastā. Mēs sniedzam iespējas mūsu klientiem, tajā skaitā valstij, nodrošināt datu pārraidi praktiski visā Latvijā, kā arī ārpus tās.
- Kāds ir šo dažādo funkciju sadalījums pēc apjoma?
- Aptuveni 33% no mūsu darbības aizņem tieši radio un televīzija. 14% aizņem infrastruktūra un fizisko dzīslu nomas pakalpojumi. Datu pārraide, datu centri, mākoņošanas pakalpojumi ieņem nozīmīgu lomu un arī aug - 28%. Pakalpojumi, kas saistīti ar e-parakstu, e-zīmogiem, arī akcizēto preču identitātes apstiprināšana - aptuveni 11%. Atlikušajā daļā ir elektroenerģijas [piegādes] pakalpojums. Šajā jomā mēs iegājām tāpēc, ka liela daļa mūsu klientu ir saistīti ar elektroapgādi. Lai iekārtas, datu centri saņemtu lētāku elektroenerģiju, mēs to vairumā iepērkam un attiecīgi piedāvājam tālāk.
- Jūs esat 100% valsts uzņēmums. Kurās jomās jūs konkurējat ar privātiem uzņēmumiem un kur redzat savu galveno nišu nākotnē?
- Jā, mēs esam 100% valsts uzņēmums, un, kad stājos amatā, tad mans mērķis un redzējums bija - LVRTC jāfokusējas uz tiem sakaru pakalpojumiem, kas nepieciešami tieši valstij. Radio un TV jomā mēs jau vēsturiski esam bijuši vienīgais uzņēmums, kas var nodrošināt tīklu visā Latvijā. Svarīgi, ka jomās, kurās mums ir deleģētas valstiskās funkcijas, mēs paplašinām pakalpojumu klāstu un kvalitāti par konkurētspējīgām izmaksām. Sadaļai, kurā esam brīvā tirgus apstākļos, jābūt samērīgai. Mūsu mērķis nav agresīvi iet tirgū un konkurēt, bet ar esošajiem resursiem piedāvāt kvalitatīvus pakalpojumus par samērīgām cenām. Daļēji strādājot brīvā tirgus apstākļos, LVRTC strādā ar pamatotām izmaksām un cenas ir balstītas faktiskajās pakalpojuma sniegšanas izmaksās.
- Par LVRTC valdes priekšsēdētāju jūs kļuvāt septembra sākumā. Vai šajos divos mēnešos esat nonācis pie kādām jaunām atziņām, idejām?
- Ar uzņēmumu biju pazīstams arī pirms tam. Jau savā iepriekšējā darbībā. Kāpēc es uz šejieni nācu? Redzot pēdējo piecu, desmit gadu uzņēmuma attīstību, kas ir bijusi ļoti strauja un inovatīva, uzskatīju, ka nepieciešams stiprināt tieši tās jomas, kas attīstās. Īpaši valsts sektora sadaļu, bet tajā pašā laikā attīstot jaunus un inovatīvus pakalpojumus, kurus varam paplašināt uz e-paraksta bāzes, uz valsts datu tīklu, jo alternatīvas tam privātajā sektorā nemaz nebūs. Ir daudz izaicinājumu, jo projekti ir sarežģīti. Īpaši, ja runājam par platjoslas tīkla attīstību, kur mūsu uzdevums, iesaistoties šajā projektā, bija izbūvēt vidējo jūdzi (posmu). Tas ir, no maģistrālā tīkla, lielā maģistrālā kabeļa līdz pieslēguma punktiem pašvaldībās. Tas bija galvenais uzdevums. Jāsaprot, ka tas ir tikai starpposms starp maģistrāli un pēdējo jūdzi (posmu līdz konkrētam patērētājam). Pēdējā jūdze šobrīd atrodas brīvā tirgus apstākļos, kuru būtu jānosedz komersantiem. Tur arī parādās lielie izaicinājumi, jo, kad nonākam līdz pagastam, skolai vai apdzīvotai vietai, komersanti sāk vērtēt - vai turpināt šo optisko tīklu līdz klientam, vai tas ir ekonomiski pamatoti vai nē? Ir situācijas, kad viņi saka - nē. Tas mums vairs nav ekonomiski izdevīgi, jo pa šiem gadiem cilvēku (potenciālo klientu) skaits ir samazinājies, piemēram, skola ir likvidēta, un sākas diskusija, ko darīt tālāk?
- Paskaidrojiet problēmas būtību. Kā cilvēku, teiksim, Bauskā vai Sabilē, tas ietekmē?
- Optiskais tīkls, kas ir sazarojums pa visu Latviju, tiek būvēts ar termiņu 20+ gadi. Tā ir ilgtermiņa investīcija. Šodienas uzbūvētais tīkls darbosies vismaz divdesmit gadu. Pēc būtības mēs būvējam digitālos ceļus uz reģioniem. Tehniski interneta pakalpojums līdz gala lietotājam nonāk pa trīs posmu ceļu: maģistrālie sakaru tīkli, kas savieno lielākās pilsētas ar Rīgu. Piemēram, Bauskas gadījumā tā ir maģistrālā optisko sakaru līnija, kas savieno Bausku ar Rīgu; vidējās jūdzes sakaru tīkli savieno novada pilsētu, kurā ir maģistrālais sakaru tīkls, ar pagastu lielākajām apdzīvotām vietām (ciemiem), tas ir - savieno maģistrālo sakaru tīklu pilsētā ar operatora tīklu pagastā. Pēdējā jūdze savieno pakalpojuma sniedzēja (operatora) sakaru objektu ar gala lietotāju. Savienojums ar gala lietotāju var būt, gan izmantojot optikas šķiedru, vara kabeli vai mobilo savienojumu. Šo pēdējo posmu izveido operators, un tikai tad, kad ir izmantoti visi trīs sakaru tīkla posmi, ir iespējams nodrošināt platjoslas interneta pakalpojumus gala lietotājam. LVRTC šobrīd platjoslas projekta ietvaros nedrīkst izbūvēt pieslēgumus līdz konkrētam gala lietotājam, bet tikai vidus posmu - vidējo jūdzi.
- Jau šodien internets ir pieejams gandrīz jebkurā mežā, nerunājot par apdzīvotām vietām. Kur īsti ir problēma?
- Te jāsadala, kas ir internets. Ir pamata internets ar [datu pārraides] ātrumu, ko var izmantot ikdienas dzīvē. Ja skatāmies uz nākotni, tad, piemēram, liela zemnieku saimniecība digitalizēs ne tikai grāmatvedību un lietvedību, bet arī ražošanas procesus, kur būs nepieciešami lieli datu pārraides ātrumi. Ar ātrumu, kas šodien nepieciešams, lai paskatītos planšetē kādu filmiņu, nepietiks nākotnes vajadzībām un procesiem, kuros iesaistītas jaudīgas programmas. Arī cilvēki kļūst arvien mobilāki, un daudzi strādā attālināti no savām darbavietām. Arī tam nepieciešams stabils datu pārraides savienojums un ātrums, lai, piemēram, vajadzīgais fails tiktu saņemts vai nosūtīts momentāni. Nākotnē visa valsts pārvalde pāries uz digitālām platformām. Tas pats notiek arī komersantu vidē. Pēc pieciem, desmit gadiem viss būs digitāls. Bez optiskā mugurkaula to nevar panākt. Tēlaini izsakoties, mūsu uzdevums bija uzbūvēt lielceļu līdz ciematiņam, bet mazās ieliņas līdz katrai mājai ir jānodrošina komersantam (interneta pakalpojuma sniedzējam), jo LVRTC to nedrīkst darīt, lai neradītu tirgus kropļojumus. Taču ne visur komersantam atmaksājas šādu «ieliņu» būvēt. Tad jāiesaistās valstij, kā tas ir vairākās kaimiņu valstīs, kur interneta pagarinājumus komersantiem neizdevīgās vietās nodrošina valsts un apmaksā daļu investīciju, lai kabelis nonāktu līdz šim konkrētajam cilvēkam.
- Tātad jūs gribētu, lai valsts piedalās arī pēdējā posma investīcijās, bet līdz šim tas nenotiek?
- Tā ir objektīva nepieciešamība. Iesaistīties tajās vietās, kur brīvā tirgus apstākļos privātajam sektoram investīcijas nav izdevīgas. Bet cilvēki jau nav vainīgi, ka dzīvo vietā, kur nav ekonomiski izdevīgi izbūvēt tīklu. Šādas atbalsta programmas Eiropā tiek ļoti plaši izmantotas. Nauda var tikt dota tiem pašiem uzņēmējiem, lai viņi šo [subsidēto] pakalpojumu sniegtu. Tas ir jādara. Tāpēc mūs šis jautājums satrauc, jo mēs esam izdarījuši pirmo soli, bet skeptiķi saka - jums tur galā nav lietotāju.
- Ko jūs gribētu sagaidīt no valsts?
- Ir nepieciešams iet nākamo soli. Ir jābūt programmai, un Nacionālajā attīstības plānā tā ir iezīmēta. Nākamajā finansēšanas periodā būs nepieciešams finansējums pēdējās jūdzes īstenošanai. Tur ir ieliktas pietiekami lielas summas, un šobrīd notiek diskusijas par to, kāds ir optimālais veids, kā to izdarīt. Tā varētu būt no 2021. gada pieejamā nauda.
- Vai ar šo tīklu jau ir noklāta visa Latvija?
- Visa vēl nav, bet mērķis ir esošā finansējuma ietvaros aiziet vēl līdz 220 pieslēguma punktiem, kas kopā ar jau izbūvētajiem būs nepilni 400 punkti un nepilni 4000 kilometru visā Latvijā.
- Kas šo tīkla izveidi finansē?
- To finansē no ERAF fondiem. Ir 85% viņu līdzfinansējums, pārējie 15% - LVRTC investīcija. Jāuzsver, ka šis ir bezpeļņas projekts ar sociālo funkciju - mazināt digitālo plaisu. Tāpat kā valsts būvē sporta celtnes, kultūras namus, ceļus, mēs uzbūvējam digitālo ceļu līdz pagastam. Tikai ceļa galā vēl jāuzbūvē ielas, pieturas un pieslēgumi, ja varam tā salīdzināt. Tāpēc svarīgākais, lai tam būtu līdzekļi.
- No valsts vai EK puses?
- Primāri mēs skatāmies uz EK līdzekļiem, kas ļauj šo tirgus nepietiekamību pēdējā jūdzē finansēt no struktūrfondiem. Šobrīd diskusija ir arī par to, vai maksāt vai nemaksāt par esošo projektu. Varbūt atņemt naudu? Tas ir tā dīvaini, jo vienlaikus tādā gadījumā iedzīvotājiem būtu jāpasaka, ka platjoslas internets viņiem nebūs pieejams, jo komerciāli tas nav izdevīgi.
- Digitālie tīkli ir ļoti svarīgs modernas infrastruktūras elements. Kā izskatāmies uz citu ES valstu fona?
- Līdzīgi projekti tiek īstenoti visās valstīs. Platjoslas interneta tīklu izbūve, lai nodrošinātu lauku iedzīvotājus ar optiskiem pieslēgumiem vismaz vidējās jūdzes līmenī. Atšķirība ir tā, ka citās valstīs ir paredzēts finansējums arī pēdējai jūdzei, kur komersanti neiet. Tas būtu tas ceļš, kāds mums jāiet. Piemēram, Somija, kur arī ir zems iedzīvotāju blīvums, ir investējusi milzīgus līdzekļus, velkot kabeļus uz attālākiem ciematiņiem, pat uz salām, kur investīcijas nekad mūžā neatmaksāsies. Igaunijā ir iedoti 20 miljoni eiro tieši pēdējās jūdzes nosegšanai. Katrā valstī nosacījumi ir atšķirīgi, bet virziens ir viens - valstis iet uz optisko kabeļu tīkla izbūvi visā valstī.
- Ja pieskaramies visu valsti aptverošam tīklam, tad laiku pa laikam izskan pārmetumi, ka pierobežā nav uztverams LTV un Latvijas Radio signāls.
- Šeit jānodala divas lietas. Signāla esamība un iedzīvotāju vēlme to skatīties. Ir bijis lēmums investēt papildu līdzekļus un uzbūvēt divus TV mastus pierobežā, paplašinot kopējo bezmaksas apraides tīklu. Šobrīd varam teikt, ka praktiski visa Latvijas teritorija ir nodrošināta ar signāla pieejamību. Varbūt kādā ieplakā ir kāda mājsaimniecība, kurā ir grūtības signālu uztvert ar istabas antenu. Uzliekot antenu uz mājas jumta, problēmām nevajadzētu rasties. Runājot par šiem pierobežas rajoniem, galvenais jautājums ir gan par signāla jaudu, gan par saturu. Ja runājam par saturu, tad nevar ignorēt faktu, ka kaimiņvalstīs ir daudz lielāks bezmaksas apraidē esošo programmu klāsts. Iepretim mūsu pieciem kanāliem, tur ir divdesmit bezmaksas filmu, izklaides kanālu. Līdz ar to ir dabīgi, ka iedzīvotāji meklē bagātīgāku saturu un pagriež antenu uz šiem raidītājiem.
- Sarunas sākumā minējāt, ka jūs sniedzat arī e-paraksta pakalpojumu.
- LVRTC nodrošina tā sauktos uzticamības jeb e-identitātes pakalpojumus. Tas ir drošs elektroniskais paraksts, kas ļauj juridiski līdzvērtīgi parakstīties un nosūtīt dokumentu. LVRTC nodrošinātais elektroniskās identitātes pakalpojums ar visiem rīkiem, ko izsniedzam, atzīts par vienīgo, kas nodrošina identitātes apliecināšanu tādā pašā līmenī, kā to nodrošina pases vai e-ID kartes uzrādīšana klātienē. Šajā jomā esam sasnieguši gan kvalitātes, gan drošības virsotnes.
- Par e-parakstu runā jau sen, bet nav sajūtas, ka to ļoti aktīvi izmantotu.
- Pēdējo gadu statistika ir strauji pieaugoša un vadības lēmumi ir bijuši ļoti pragmatiski. Ekosistēma tieši pēdējā laikā ir izveidota. Ja runā, ka kaimiņos tas izdarīts jau pirms 15 gadiem, tad arī Latvija tagad ir pieņēmusi pareizos lēmumus. Par ID kartes ieviešanu; par e-paraksta centralizētu attīstību un finansēšanu, lai nav centi jāskaita par katru parakstu; par to, ka ID karte ar e-parakstu būs primārais dokuments, jo šobrīd vairāk nekā 100 000 cilvēku nav pases, bet ir e-ID karte. Ir pieņemts lēmums, ka iedzīvotājiem e-paraksts ir bez maksas un to var darīt neskaitāmas reizes. Vienreiz, izņemot ID karti ar parakstu, jāsamaksā valsts nodeva, bet pēc tam neviens cents no iedzīvotājiem netiek ņemts. Pagājušajā gadā ir veikti 6,2 miljoni parakstu elektroniskā veidā. Šogad būs vēl vairāk, jo seši miljoni tika sasniegti jau oktobrī. Identitātes pārbaužu pērn bija 800 000, šogad jau ir sasniegts miljons.
Paraksts zem bildes:
PĒDĒJĀ JŪDZE. «Atšķirība ir tā, ka citās valstīs ir paredzēts finansējums arī pēdējai jūdzei, kur komersanti neiet. Tas būtu tas ceļš, kāds mums jāiet. Piemēram, Somija, kur arī ir zems iedzīvotāju blīvums, ir investējusi milzīgus līdzekļus, velkot kabeļus uz attālākiem ciematiņiem, pat uz salām, kur investīcijas nekad mūžā neatmaksāsies. Igaunijā ir iedoti 20 miljoni eiro tieši pēdējās jūdzes nosegšanai. Katrā valstī nosacījumi ir atšķirīgi, bet virziens ir viens - valstis iet uz optisko kabeļu tīkla izbūvi visā valstī».