Latvijas tiesiskumā ir kāda dabas parādība, kas ir pretēja tam, kā tiek dziedāts tajā dziesmā – jo te gadi neskrien kā stirnas… Tie klibo. Kas attiecas uz dažādu lielo tiesas procesu loģisko virzību un saprotamību, arī varētu piemeklēt lipīgus meldiņus. Piemēram, “viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala” vai “balta laiva slīd, visapkārt jūra, jūra vien”…
Un interesanti, ka pārsvarā gandrīz visos gadījumos var piemērot arī sakāmvārdu par pīli, kas tiek izmērcēta ūdenī. Kā pīlei ūdens… Tas attiecas uz tiesiskuma sagrozīto būtību, ko Latvijā institūcijas ik pa laikam piekopj ar apskaužamu stūrgalvību.
Ģenerālprokurors Juris Stukāns grib strādāt vēl piecus gadus, kā to nosaka šī amata termiņš, tāpēc viņš ir sācis biežāk parādīties publiskajā telpā. Protams, tas nav nekas ārkārtējs, - tā viņi visi dara. Stukāns jau kopumā nav vairījies no publicitātes, tātad - par aktivitāti savus punktus savācis. Kas attiecas uz darba kvalitāti - te varētu būt interesantāk.
Tā arī nav palicis skaidrs - viņš negrib vai nevar. Nu, piemēram, divi gadījumi, kas saistīti ar valsts amatpersonām: bijušo ministri Ilzi Viņķeli rauj cauri tiesu intancēm par bezdarbību kā paātrinātā filmā, kamēr bijušo premjeru Kariņu valsts naudas izšķērdēšanas sakarā saudzē kā trauslu dāliju. Viņķelei jau divas (!) instances ir lēmušas par labu, bet nav šaubu - prokuratūra ies līdz galam.
Kamēr Kariņa situācija ar lidojumiem, kas uz izmeklētāju galdiem izklājās 2023. gada rudenī, tiek aplūkota no kroņa detektīviem rāmi un mierīgi, ka tikai kāds nepadomā, ka viņi… strādā… Pēdējās ziņas, ka tagad prokuratūra šo lietu esot pārņēmusi no KNAB, laikam būs arī svinīgais pārņemšanas akts kādā brīdī ar mūziku vai furšetu.
Ar šiem diviem piemēriem vēlējos parādīt, ka joprojām nav saprotams, kur tiesiskuma koridoros ir meklējamas racionālas, paredzamas un lietderīgas kustības.
Prokuroram Stukānam savā pirmajā termiņā bija arī uz tā sauktajām lielajām lietām jānoskatās kā meditācijas braucienā uz Varanasi. Atgādināšu, ka Juri Stukānu pie ģenerālprokurora krēsla pieveda 2020. gadā. Bijušā Latvijas dzelzceļa priekšnieka Magoņa lieta par kukuļņemšanu sākās 2015. gadā, bijušā Latvijas bankas prezidenta Rimšēviča lieta par to pašu - mīcās kopš 2018. gada pavasara.
Stukāns mantoja arī noslepkavotā administratora Bunkus failus, bet Ventspils fīrers Lembergs jau kļuvis par Latvijas temīdas acu apsēju - tik nožēlojami gari tas viņa sakarā pa tiesu zālēm vilcies. Un nekas no nosauktā nav beidzies, lai varētu teikt - cilvēki tomēr strādā, svīst, par kaut ko atbild vai atbildēs.
Zinu, ka ģenerālprokurors šajā savdabīgajā mīklas mīcīšanā vaino advokātus, jo tie, redz, - maitas! - izmanto tiesu procesus, lai vilktu visu garumā, taču šo gan nevarēs attiecināt uz visiem gadījumiem.
Ļoti raksturīgais faktiski visiem nosauktajiem un citiem - procesa virzītājs jeb prokurori ar apskaužamu uzcītību maina savas netīrās zeķes un apsūdzības. Proti, aizdomās turamie tiek vākti par vienu pantu, bet paša procesa gaitā jau apsūdzēti par citu. Vai vēl normālāk - ja nesanāk vinnēt pirmo instanci, otrajā jeb apelācijā nezin kāpēc apsūdzībā parādās interpretācijas.
Un tāpēc jau nekādas stirnas nekur šajos koridoros neskrien, jo ir acīmredzams, ka gadus, kas pavadīti tiesas zālēs, prasītājs uzskata par izdienu, kamēr atbildētājs ir vienkārši nolikts uz sliedēm bez gala stacijas, bez maršruta, bez nojausmas - kad un ar ko tas varētu turpināties vai kādreiz zilā vakarā beigties.
Cilvēkiem no malas nav izprotams, kas īsti notiek tiesiskuma pirtiņā uz lāvas, bet pašiem tiesiskuma apstāvētājiem šāda kārtība ne tikai kaulus nelauž - viņi ņem šo visu uz izturību, liek garajā stāstā, jo visos gadījumos ir attaisnojums. Tā sanāca…
Piemēram, slavenais Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska un dzelzceļa šefa Uģa Magoņa stāsts. Ko mēs par šo zinām? Viens deva kukuli, otrs paņēma - pēc tam to otro aizturēja ar naudu automašīnas bagažniekā. Izlaižam liriskās detaļas, jo tiesā strādā pierādījumi. Izlaižam arī to, ka KNAB darbinieki, kas bija pie šīs lietas operatīvās izstrādes, arī bija izskrējuši pļavā kā kazlēni uz jauno zāli…
Ar aizdomās turamo noklausīšanos, kas īsti bija un laikam nebija likumīga, ar varoņstāstiem, ka vienam no korupcijas apkarotājiem piedāvāts kukulis par miljonu, lai mainītu pieķertajiem apsūdzību. Uz publiku tas iedarbojas, jo tautai vajag asinis un izklaidi. Taču, kad pati lieta nonāca tiesas zālē, tad izrādījās, ka apsūdzība pirmo instanci zaudēja vienos vārtos.
Vēl vairāk, atklājās, ka uzņēmējs Osinovskis, dabūjot kaut kādu iepirkumu no Latvijas valsts, patiesībā ir naudu zaudējis, nevis ieguvis. Bizness nekāds! Tad kas tā par naudu, ko Magonis saņēma koferī? Prasīs jebkurš garāmgājējs… Bet varbūt paprasām, kas tā bija par apsūdzību, ko valsts uzturēja? Jo izrādās, ka tieši apsūdzības pusē ir vicināta beisbola nūja, bet jāspēlē bija šahs vai sliktākajā versijā - domino.
Tagad, kad lieta ir nonākusi otrajā instancē Rīgas apgabaltiesā, apsūdzība ir grozīta. Tagad prokuratūra saka, ka kukulis ir dots par Latvijas dzelzceļa meitasuzņēmuma lokomotīvju iepirkumu Igaunijas uzņēmuma AS “Skinest Rail” interesēs. Tātad - fiziskā persona Osinovskis ir nomainīts pret juridisko personu, kas… pieder Osinovskim.
Tas, ka pirmajā instancē figurēja prasība, ka Magone esot lobējis AS “Skinest Rail” intereses Krievijā un tāpēc dabūjis no Osinovska kukuli - tie tagad krāsns pelni. Nav vairs aktuāli.
Redzot, ka šī putra tiek vārīta viņa uzņēmuma virzienā, Osinovskis lūdza tiesai, lai šo izdala atsevišķi un nosūta uz Igauniju, jo - pēc Latvijas kriminālprocesa ārvalstīs reģistrētas juridiskās personas nevar tikt tiesātas Latvijā, bet tās jātiesā to reģistrācijas valstī. Tiesa šo lūgumu apmierināja, bet otru lūgumu - ka arī pamatlieta, kas attiecas uz fizisko personu Osinovski, Igaunijas pilsoni, būtu jāskata Igaunijā - Latvijas puse noraidīja. Igaunijas kriminālkodekss neparedz iespēju atsevišķi izskatīt lietu tikai attiecībā uz juridisko personu, tāpēc pēc gada latvieši dabūja no kaimiņiem šajā sakarā kurvīti.
Taču mūsu kurvītī ir ne tikai igauņu sēnes! Tagad Osinovska/Magoņa lieta izskatās tā: Latvijā notiek otrās instances tiesa par Osinovski kā fizisku personu, un paralēli ir cita tiesa, kas par šo pašu izskata juridiskās personas AS “Skinest Rail” iespējamo noziegumu. Tātad - par vienu un to pašu darbību tiek skatītas divas lietas paralēli. Igaunijā tā būtu viena lieta. Normāli, ka arī pie mums tā notiktu, taču - mūsu prokuratūrai ir savi ieskati.
Turklāt visus šos apstākļus vēl absurdākus padara fakts, ka atšķirībā no prokuratūras, kas uztur apsūdzību un kas mierīgi izmanto sinerģijas formā abos procesos iegūtos pierādījumus, aizstāvība nevar šādu ērtību atļauties. Viņiem to liedz! Igaunijas uzņēmums varētu gribēt realizēt savas tiesības uz aizstāvību, ja reiz par to pašu citā tiesvedībā ir kāds liecinieks izvaicāts, bet - nekā nebija. Tiek darbinātas divas tiesas vienlaikus, un viss cits arī ir dubulltā, jo tā jau ir nodokļu maksātāju nauda, ko tiesiskuma institūcijas tērē.
Vēl vairāk: izdalot juridisko personu atsevišķā lietā, to vairs neaicina piedalīties pamata procesā. It kā būtu loģiski, ka juridiskās personas patiesā labuma guvējs un īpašnieks varētu piekļūt materiāliem, kas atrodas lietā, kurā celta apsūdzība pret fizisko personu - vienā un tajā pašā personā -, taču AS ”Skinest Rail” šādu piekļuvi pamatlietai neviens nedod.
Pat prokurore vienā brīdī sagura un atbalstīja AS “Skinest Rail” prasību, lai varētu izprasīt Rīgas apgabatiesas pamatlietas materiālus, kas atvieglotu tā otra procesa gaitu, ātrumu un tamlīdzīgi, taču tiesa argumentēja, ka tas ir izmeklēšanas noslēpums. Tātad - neko viņi nedabūs, kamēr netiek pabeigta pamatlieta un galīgais lēmums nestājas spēkā.
Vidzemes rajona tiesa Cesīs pagājušā gada martā procesu pret AS “Skinest Rail” izbeidza, pamatojoties ne tikai uz augstāk minētajiem absurdajiem apstākļiem, bet arī uz jurisdikcijas neesamības faktu - jo Igaunijas uzņēmumu jātiesā Igaunijā - taču apsūdzība lēmumu pārsūdzēja, un bezjēdzīgais process turpinās nu jau apelācijas instancē. Joprojām paralēli ar pamatlietu…
Jums noteikti galva griežas no šīm juridiskajām piruetēm, bet padomojiet - kāpēc prasītājs taisa tieši šādu vinegretu, bez bietēm un gurķiem? Ja tu esi labi sagatavojies, visam ir jābūt kā uz paplātes.
Varbūt Juris Stukāns tam nepiekritīs, bet esošā situācija parāda un kliedz, ka, dabūjis pa pakaļu pirmajā instancē, procesa virzītājs konkrēta prokurora personā tagad dara visu, lai ieķertos sava un kolēģu brāķa stērbelēs… Jo - neies taču jau atzīt, ka ar pamatlietu kopumā ir izgāzušies.
Vēl vairāk: redzot, ka aizstāvība diezgan loģiski ir aizstāvējusi arī paša kukuļa būtību, ko abas iesaistītās puses sauc par kukuli-pateicību, kas nav šobrīd likumos kriminalizēta darbība, ģenerālprokurors un viņa kolēģis pērn mēģināja Saeimas Juridiskajā komisijā iesmērēt tādus likuma grozījumus, kas ar atpakaļejošu datumu ļautu tomēr prasītājam uzšūt tieši tādus svārkus kā viņiem vajag.
Pat komisijas vadītājs deputāts Judins prokuratūras pārstāvjiem smalkjūtīgi šajā sakarā toreiz norādīja, citēju: “… piedāvājot attiecīgos grozījumus, (prokuratūra) vadās no konkrētām lietām, kas tiktu atrisinātas, veicot grozījumus, bet likumā ir jāparedz plašāks regulējums - vispārīga formula.”
Tātad - valsts apsūdzības uzturētāji Osinovskim gribēja inkriminēt tādu noziedzīgo nodarījumu, kas saskaņā ar konkrēto Krimināllikuma pantu līdz šim nav bijis krimināli sodāms. Vai prokuratūru šajos apstākļos var saprast un attainsot? Protams, ka nevar, jo tas kopumā izskatās kā pie mentiem. Proti - mēs pantu piemeklēsim, ja nebūs panta - dabūsim…
Kā tas viss krāsojas ģenerālprokurora vēlēšanu kontekstā? Nesmuki. Stukānam būtu mazliet jājūtas neveikli, jo piedzīt likumu pie konkrētas lietas - jā, skaļas, skandalozas - tas nozīmē, ka tiesiskums ir palicis iekavās. Lielai daļai no sabiedrības šīs juridiskās kaislības vispār nav viņu ikdiena un uztraukums, taču tieši tāpēc nav pareizi, ka to procesa virzītājs izmanto.
Ja tiesa ar savu lēmumu norāda uz izmeklētāju kvalitātēm, tad runa ir par darbu, kas nav paveikts, vai - par lietu, kas kopumā bija sasteigta un arī politizēta. Jo no Osinovska un Magoņa gadījuma viens otrs no KNAB darbiniekiem tika deputātos, cits politiķis - ministros, bet vēl kāds prokuratūrā saņēma piemaksu par virsstundām.
Tas nemaz nav dīvaini, ka Osinovska/Magoņa lieta joprojām nav iztiesāta. Šajā gadījumā procesa garais termiņš desmit gadu garumā ir prokuratūras diktēta kārtība, kur tiesiskumam vai sacīkstes principam ir tikai vieta skatītāju zālē. Un, tās nav pat sēdvietas…