«Arī inteliģencei jāteic savs vārds par valstī notiekošo,» uzskata Latvijas Nacionālās operas solists Nauris Puntulis. Viņš kandidēja uz 11. Saeimu no nacionālās apvienības VL!-TB/LNNK, taču netika ievēlēts. Tomēr arī bez Saeimas deputāta mandāta Naurim Puntulim ir ko teikt sabiedrībai.
– Kas tevi kā Latvijas patriotu šodien satrauc visvairāk?
– Patiesībā mani satrauc miljons lietu. Bet visvairāk mani satrauc latviešu tautas zemais pašapziņas līmenis. Ļoti, ļoti daudzi nesaprot, ka mēs esam valstsnācija. Es ieteiktu palasīt latviešu jurista Egila Levita darbus, kuros viņš pierāda, ka valstsnācija ir konkrētās valsts būtības kodols. Tauta, kurai ir sava valsts vai kura cīnās par šādas valsts izveidošanu, ir nācija.
– Papildināšu, ka nacionālā valstī starp valsti un nāciju pastāv nacionāli kulturāla identitāte. Līdz ar to valstsnācijai ir tiesības uz savas un valsts identitātes uzturēšanu un turpināšanu. Attiecīgās nācijas valoda un kultūra ir valsts un visas sabiedrības kopējā valoda un kultūra. Arī to teicis Egils Levits.
– Otrā lieta, kas mani satrauc, ir divkosība – visos līmeņos un attiecībā pret visdažādākajām lietām. Trešais punkts, kas manī vieš bažas, ir joprojām lielā neizpratne par Eiropu. Un ir arī cilvēki, kuriem es gribētu oponēt: Nilam Ušakovam, Kristianam Rozenvaldam un Imantam Kalniņam.
– Nu tad visu pēc kārtas. Sāksim ar...
– ...ar Nilu Ušakovu. Par viņa parakstu, atbalstot krievu valodu kā otro valsts valodu, jau ir daudz runāts, taču man ir cits sakāmais. Ir lietas, ar kurām nejoko. Mēs nekad nejokojam, piemēram, ar nāvi. Bet šajā gadījumā Nils Ušakovs atļaujas jokot ar Latvijas valsts nāvi. Ne tikai Ušakova kungam, bet visiem, kuri parakstās par krievu valodu kā otro valsts valodu, ir jāzina, ka viņi patiesībā parakstās par Latvijas valsts iznīcināšanu. Tas ir paraksts par nāvi, paraksts par lietām, ar kurām nejoko. Pēc tam jau var runāt daudz ko, sak, es patiesībā biju domājis to, un paraksts bija manas pašcieņas dēļ un tā tālāk.
– Ko tu domāji ar divkosību? Paskaidro sīkāk.
– Kristians Rozenvalds kādā savā rakstā apgalvo, ka latvieši esot divkosīgi: mēs aizstāvam savu valodu pret krievu valodu, bet brīžos, kad te ielaužas angļu valoda, pret to izturamies daudz lojālāk. Bet divkosība ir vērojama pilnīgi citur: tā attiecas gan uz latviešiem un krieviem, gan uz dzīvesveidu un nodokļiem, gan uz visu citu. Nu tad nebūsim divkoši! Mēs savu ceļu izvēlējāmies 1990., 1991. gadā – Latvija būs brīva valsts, tā būs Eiropas Savienībā, mēs izvēlējāmies ceļu uz rietumiem. Tad kāpēc mēs turpinām būt divkoši? Mēs mēdzam iedot ceļu policistam piecīti, mēs izārstējam pacientu un ieliekam aploksni kabatā, mēs aizmirstam vērtības un godīgumu. Tostarp krieviem bija iespēja deviņdesmitajos gados novērtēt mūsu izvēli un arī izdarīt izvēli: vai nu kopā ar mums pieņemt šo izvēli, vai nu pacelt cepuri un doties prom, sak, jūsu izvēle mums nav pieņemama. Viņi taču zināja, ka mūsu izvēle ir nacionāla valsts. Tātad – ja zināja, tad šobrīd ir jārespektē mūsu kopīgā izvēle. Nu tad centīsimies visi kopā dzīvot, kā pieņemts Eiropā. Un tas nozīmē to, ka nacionālā valstī visi ne tikai zina un tur cieņā valsts valodu, tas nozīmē arī toleranci un kārtību, kāda ir Eiropā. Viens piemērs. Visa Eiropa un visa pasaule uzvaru pār nacismu svin 8. maijā. Tāpēc nevajag meklēt konfrontāciju un bļaut, ka mēs esam nacisti vai fašisti, ja neļaujam svinēt uzvaru 9. maijā. Sviniet un pieminiet! Bet nesauciet mūs par nacistiem, ja mums nepatīk tas, kā jūs kropļojat vēsturi. Divkosība ir arī šāds fakts: divdesmit gadus nodzīvot neatkarīgā valstī un pēkšņi pateikt, ka krievu valodai vajagot otrās valsts valodas statusu. Ir tāda sajūta, ka mēs ar vienu kāju esam Eiropā, ar otru Padomju Savienībā.
– Tad jau būtu vietā pieminēt arī komponistu Imantu Kalniņu, kas, tavuprāt, kritizē Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
– Jā. Viņš acīmredzami uzskata, ka Eiropa mūs ir norakusi un nobendējusi: lauksaimniecība izputināta, rūpniecība sagrauta, laukos ir bezdarbs un depresija, cilvēki nodzeras. Tam visam varu piekrist, Kalniņa kungs. Bet jūs nemēģināt atbildēt uz jautājumu: kāpēc tā ir noticis? Vienmēr, pieslejoties kādam lielākam spēkam, mums ir jārēķinās ar to, ka šis spēks mēģinās mūs pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. Kad 1940. gadā šeit ienāca krievu karaspēks, Rīgas dzīvokļos parketu nokrāsoja ar eļļas krāsu, oficieru sievas ietērpās skapjos atstātajos kombinē un aizgāja uz virsnieku balli, bet, ja mēs gribējām zināt, kas ar mums notiks, mēs varējām aizbraukt uz Krieviju un paskatīties. Ja kādā valstī ienāk amerikāņi, tieši tāpat varam sagaidīt demokrātiju viņu izpratnē un makdonaldu pilsētas centrā. Ja esam Eiropas sastāvdaļa, tad aizbraucam uz Eiropu un paskatāmies, kas mūs sagaida. Izskatās, ka tā varētu būt brīnišķīga perspektīva. Bet tā mūs nav sagaidījusi! Kur tad ir vaina? Eiropā vai mūsos? Nekur Eiropā neesmu redzējis krūmiem aizaugušas pļavas, degradētu cilvēku masas, kas sēž bez darba un dzer nelegāli ievestu alkoholu. Bet to visu redzu šeit. Tā nav Eiropa, kas to ir izdarījusi, tie esam mēs paši. Ārzemēs, sēžot lidostās un gaidot savu reisu, es vēroju cilvēkus. Un ar 90% precizitāti varu noteikt, kurš ir no Rietumeiropas, bet kurš – no Austrumeiropas. Es nezinu, kas tas ir par zīmogu, bet ir kaut kas tāds, kas mūs nodod, kas mums neļauj kļūt par pilntiesīgiem eiropiešiem.
– Esmu dzirdējusi par igauņiem ko citu, proti, ka viņi tomēr izskatoties pēc eiropiešiem.
– Jā, viņiem veicas labāk. Kur ir igauņu panākumu atslēga? Tā nav tikai viņu izcilajos prezidentos – Meri un Ilvesā, tā ir igauņu medijos, attieksmē pašiem pret sevi, jo viņi nemitīgi skandina: mēs esam Eiropas valsts, mēs esam Eiropas kultūrvalsts, mēs esam Eiropas sastāvdaļa. Un ko mēs skandinām Latvijā? Mēs esam blakus Krievijai, mums jāuztur labas attiecības ar Krieviju, citādi mums ir beigas, un pie mums dzīvo tik daudz krievu, un ko mums tagad darīt?! Bet pa to laiku Ilvess atļaujas pateikt, ka Igaunija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas pieder Eiropai. Kāds mans kolēģis, krievs, tikko atbrauca no Polijas un savā krieviskajā atvērtībā, stāstīdams par tur piedzīvoto, iesaucās: «Nu kāpēc Polijā viss tik sakārtots? Kāpēc tikai Latvijā un Krievijā ir tāds bardaks?!» Viņš jau pats atbildēja uz šo jautājumu...
– Acīmredzot mums pietrūkst pašapziņas, lai mēs spētu sevi celt un virzīt.
– Mēs spējam tikai pateikt, ka Latvija ir nacionāla valsts, bet neko vairāk. Bet kāpēc mēs baidāmies pateikt to, ka nacionālā valstī, piemēram, izglītība, ko apmaksā valsts, ir tikai valsts valodā? Tas taču ir tikai normāli! Bet viens otrs to uzskata par ekstrēmismu. Kāpēc neviens nekliedz par to, ka latviešu valodas un krievu valodas attiecības ir mazas un lielas valodas attiecības? Aizbrauciet uz Briseli un paskatieties: tur flāmu valoda nekad nevarēs konkurēt ar franču valodu. Tāpat arī latviešu valoda brīvā tirgū nekad nevarēs konkurēt ar krievu valodu. Kāpēc mēs nerunājam par to, ka latviešu un krievu attiecības nav normāli veidojušās? Etniskā situācija, kāda ir Latvijā, nav normāla: tā ir izveidojusies vardarbības, proti, okupācijas un inkorporācijas, rezultātā. Patiesību sakot, mēs ar šo krievvalodīgo masu auklējamies, jo, balstoties uz 1949. gada Ženēvas konvenciju, mēs varētu rīkoties citādi. Bet mēs nākam pretim, atļaujam cittautiešiem naturalizēties, mācīties valodu, attīstīt savus biznesus un kultūras tradīcijas. Es pat nezinu, kurš īsti būtu vainojams, ka pēdējo 20 gadu laikā viss aizgājis tik greizi. Kad es pirms 20 gadiem mācīju krieviem latviešu valodu, viņi bija gatavi kļūt par Latvijas patriotiem.
– Tu mācīji krieviem latviešu valodu?
– Jā! Es mācījos konservatorijā, maģistrantūrā, mana sieva ir filoloģe pēc izglītības, viņa krievu grupām mācīja latviešu valodu, un pieprasījums bija vienkārši nenormāls, viņa gāzās nost no pārslodzes un viendien arī nogāzās, un tad es viņu aizvietoju. Mācīšana aizgāja tik labi, ka man radās savas grupas. Es ar krieviem ļoti daudz runāju, un nebija nekādu konfliktu. Viņi saprata: Padomju Savienība ir beigusies, šeit būs neatkarīga valsts, vajadzēs zināt latviešu valodu, un cilvēki visdažādākajās vecuma grupās nāca un mācījās valodu.
– Kāpēc tagad ir cita attieksme?
– Latvijas politiķiem bija jādara viss kaut kas cits, viņiem nebija laika domāt par nacionālajām interesēm ilgtermiņā. Nacionālās izpausmes notika kampaņveidīgi pirms kārtējām vēlēšanām – ar lozungiem Krievi nāk! un tamlīdzīgi, bet patiesībā nebija nekādas programmas par nacionālas valsts attīstību, tajā skaitā tās nebija arī tēvzemiešiem. Un tad, kad uz politiskās skatuves parādījās Raivis Dzintars un Visu Latvijai!, kad viņi iekļuva Saeimā un šogad pat valdībā, Saskaņas centrs un citi viņiem līdzīgie bija šokā: ārprāts, nupat ir saasināta nacionālā situācija! Jā, ir saasināta, bet kāpēc? Tāpēc, ka iepriekšējais periods bija tāds klusums pirms vētras, mēs, pelnīdami lielo naudu, pat nemanījām, ka krievu valoda kā tāda klusa, bet pamatīga lavīna velkas mums pāri un mēs ar katru dienu kļūstam aizvien krieviskāki un krieviskāki. Te pēkšņi parādās jauns gurķis, kurš kaut ko bļaustās par to, ka viss jāatdod Latvijai, nu labi, sākotnēji viņa aktivitātes tiek norakstītas uz to, ka vislatvieši ir «ekstrēmisti» un «fašisti», viņiem tiek piekarinātas dažādas birkas. Bet tad, kad Visu Latvijai! kļūst par vērā ņemamu politisko spēku, tas paliek par dadzi acī... Plāniņš neizdevās. Taču bija jau tik tuvu: daudzi bija pieraduši pie rusifikācijas, daudzi teica – man vienalga, kādā valodā runāt, lai tikai man ir maize, desa un darbs!
– Klausoties vienā otrā Saskaņas centra darbonī, dzirdu ko citu: esot aizskarta krievu pašcieņa.
– Un kā ir ar mūsu pašcieņu? Man patīk hokejs, un es ar prieku klausījos, kā treneris Šuplers, kad viņu sveica Arēnā Rīga, runāja latviski, savukārt no mūsu izlases spēlētāja Aleksandra Ņiživija neesmu dzirdējis nevienu vārdu latviski. Nu, kas tas ir? Protams, Ņiživijs var teikt, ka viņu politika neinteresē un ka viņš var savus labos darbus Latvijai veikt uz laukuma, spēlējot hokeju. Bet nav jau runa par politiku, ir runa par elementāru pieklājību! Aleksandr, tu taču ievēro satiksmes noteikumus, tu taču noslauki kājas, pirms ieej kādā mājā, tu taču nesaki, ka tevi interesē tikai hokejs. Tā taču ir tikai cieņa un pieklājība!
– Vislatvieši ir kā dadzis acī ne tikai Saskaņas centram: arī valdības vadītājs Dombrovskis pakratīja pirkstu uz partijas Visu Latvijai! ministru pusi, sak, neiedomājieties iet 16. marta gājienā, jo pasaule mūs nesapratīs!
– Es ļoti gribētu sagaidīt to mirkli, kad 16. martā kopā ar mūsu vecajiem leģionāriem un vislatviešiem pie Brīvības pieminekļa dotos arī kāda amatpersona no Krievijas vēstniecības, kāda no Vācijas vēstniecības un Lielbritānijas vēstniecības.
– Esi naivs vai negudrs?
– Neesmu ne naivs, ne negudrs. Šobrīd Eiropā tiek izstrādāta vienotā vēstures izpratne, kuras pamatā viens no punktiem ir noskaidrot divu noziedzīgu režīmu – komunisma un nacisma – sadarbību jau kopš 30. gadiem. Jā, esmu ideālists, bet mums ir jāatrod veids,kā parādīt pasaulei, ka 16. marts nav latviešu problēma, tā ir sēru diena, un šo stulbo un noziedzīgo karu neizraisījām mēs, latvieši. Šo nolādēto karu izraisīja šīs divas lielvaras – nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija. Pie vainīgajiem klāt var piemest arī sabiedrotos, kuri ilgi maldināja leģionārus, no kuriem daudzi pēc kara beigām aizgāja mežos – cerībā uz palīdzību. Tā ir viņu visu – staļinistu, hitleriešu, sabiedroto – atbildība par 16. martu, ko viņi mēģina uzvelt mums. Viņiem vajadzētu atvainoties leģionāriem, kuri viņu darbības rezultātā gāja bojā un cieta. Nevajag šo jautājumu viļāt pa muti kā karstu kartupeli, vajag beidzot pateikt patiesību. Mūsu leģionārus viens otrs dēvē par nacistiem, jo viņi cīnījušies Vācijas pusē. Tādā gadījumā visi sabiedrotie ir komunisti, jo viņi taču cīnījās kopā ar krieviem pret nacismu. Diemžēl mēs neesam izmantojuši visas iespējas – gan iekšpolitiskās, gan ārpolitiskās – lai vēsturi izskaidrotu tā, kā mēs to redzam.
– Ir cilvēki, kas apgalvo: latvieši ienīst krievus. Tas ir mīts, meli vai pārspīlējums?
– Krieviem ir jāsaprot, ka latviešu nepatika nav pret krieviem kā pret etnosu, bet latviešu nepatika ir pret tiem krieviem, kuri turpina PSRS politiku. Tik reti no krieviem ir dzirdēts, piemēram, šāds teksts: jā, mēs esam krievi, mēs mīlam savu dzimto valodu un kultūru, bet cienām arī latviešu valodu un kultūru, jo saprotam, ka šeit ir Latvijas valsts. Ja runājam par vienotu sabiedrību – kas tad mūs vieno? Latviešiem un krieviem ir atšķirīga mentalitāte, dažādas valodu grupas, bet mūs faktiski vieno tie piecdesmit okupācijas gadi, kurus mēs dzīvojām relatīvi draudzīgi. Un tas ir pamats, uz kura šodienas krievi grib veidot attiecības ar latviešiem! Viņi saka: mēs šos piecdesmit gadus taču tik draudzīgi dzīvojām, bet tagad jūs ņematies ar savu nacionālismu, kāpēc tā?! Bet krievi jau nezina citu pozīciju, viņiem nav citas pieredzes. Jā, mēs dzīvojām relatīvi draudzīgi, bet mēs dzīvojām... krieviski. Un tagad viņiem, lielas nācijas pārstāvjiem, vajadzēs runāt latviski! Tā nebūs! Piecdesmit gadus, viņuprāt, viss bija kārtībā, bet aizdomāties līdz tam, ka mums nebija viss kārtībā – tik tālu nav iespējams izdomāt. Nu labi. Dzīvosim draudzīgi. Bet ar latviešu valodu kā valsts valodu, ar pilnu tās lietojuma spektru. Krievi var kopt savu nacionālo kultūru, to taču neviens neliedz. Bet par valsts valodu vispār nevar būt nekādu diskusiju: tikai latviešu, un viss.
– Saskaņas centrs gan tā nedomā. Lūk, Ušakova kungs partijas kongresā nule pat aicināja iet parakstīties par otro valsts valodu.
– Saskaņas centrs (SC) ir divkosīga partija. Viņi saka: no politiskās aprites ir izslēgti tik un tik tūkstoši krievu. Bet šobrīd SC izmanto tos negodīgos ieročus, kurus nereti izmanto minoritātes. Ja, piemēram, no kāda uzņēmuma atlaiž krievu, viņš kliedz: jūs mani padzenat no darba tāpēc, ka esmu krievs! Bet darba devējam jāpasaka: nē, es tevi atlaižu tāpēc, ka tu esi draņķa darbinieks, nevis tāpēc, ka esi krievs. Un SC darbojas tieši tāpat: jūs mūs nepaņēmāt valdībā tāpēc, ka esam krievi. Nē, ne tāpēc. Iemesls ir cits: tāpēc, ka jūs gribat šeit ievilkt PSRS politiku, Kremļa politiku.
– Daudzi teiks, ka tu esi tikpat radikāls kā visi pārējie vislatvieši.
– Nu, tas mīts par VL! radikālismu arī ir tikai mīts... To visu varētu salīdzināt ar veģetārismu. Daudzi veģetārieši saka: nogalināt dzīvu būtni ir slikti, tāpēc esmu veģetārietis. Es tāds neesmu, man patīk karbonāde. Bet es neizprotu tos, kuri vēršas pret veģetāriešiem. Labi, es saprotu, ka nogalināt dzīvu radību ir slikti, bet mans ieradums ir stiprāks, tāpēc ēdu karbonādi, taču man nav nekādu tiesību nosodīt tos, kuri to nedara. Tas pats attiecas uz nacionālistiem. Ja kāds ir spējīgs ziemas spelgonī novilkt kreklu un tikai idejas vārdā stāvēt pie Saeimas, protestējot pret Abrenes atdošanu Krievijai, un ja es to nespēju tāpēc, ka man ir neērti vai man ir bail dabūt iesnas, es labāk turu muti ciet un nemēģinu ironizēt par tiem, kuri uz to ir spējīgi. Daudz svarīgāk ir saskatīt robežu starp politisko izdevīgumu un konformismu, kuru mēs, latvieši, nekādi nespējam novilkt – atšķirībā no igauņiem. Lai kāds man izstāsta par konkrētiem ekonomiskajiem labumiem, kurus esam guvuši, parakstot Latvijas – Krievijas robežlīgumu un atdodot Abreni, un ekonomiskajiem zaudējumiem, kurus cietusi Igaunija bronzas pieminekļa pārcelšanas dēļ.
– Skaļas akcijas nav tas pats, kas ikdienā strādāt Saeimā. Sākotnēji daudzos bija bažas, ka vislatvieši nespēs pārkvalificēties uz parlamentāriešu darba ritmu, taču bažām nebija pamata.
– Man ir prieks, ka beidzot ir radīta programma nacionālajos jautājumos, tā nav tukša klaigāšana pirms vēlēšanām. Tas, ko veic Raivis Dzintars un viņa komanda Saeimā, ir ilgi gaidītais darbs, ko jau sen vajadzēja iesākt.
– Arī tu kandidēji uz Saeimu.
– Jā, saņēmu daudz plusu, bet arī daudz mīnusu. Iespējams, vēlētāji uzskata, ka Saeimā vajadzētu būt, piemēram, simt profesionāliem juristiem. Bet Saeima, manuprāt, ir sirdsapziņas lieta. Tur jābūt ne tikai profesionāliem juristiem un tautsaimniekiem, bet arī cilvēkiem, kas spēj redzēt lietas, notikumus un virzību daudz plašākā griezu-mā. Bet arī izcilajiem juristiem un tautsaimniekiem jāpieņem lēmumi par iz-glītību, kultūru un tamlīdzīgi. Cilvēks nevar būt erudīts vienlaikus visās sfērās. Parlamentārietim pirmām kārtām jābūt cilvēkam ar sirdsapziņu, un tā var būt gan aktierī, gan māksliniekā vai sportistā. Tāpēc domāju, ka, piemēram, Artūrs Irbe varētu būt izcils Saeimas deputāts vai pat Valsts prezidents.