Kompensāciju dūksnājā
Lauksaimnieku pieprasītās un bieži arī saņemtās kompensācijas citu uzņēmumu īpašnieki gan apsmej, gan peļ.
Kas ir tas burvju triks, ar kuru lauksaimnieki atver valsts un Eiropas naudas makus, un cik pamatotas ir pašlaik solītās lietavu radīto zaudējumu kompensācijas?
Kompensāciju kompensācijas
Lietavu, plūdu radītie zaudējumi kompensēti arī citus gadus, tāpat kā zaudējumi, ko radījis sausums, Krievijas embargo, Āfrikas cūku mēris. Ir arī kompensācijas par mazāk auglīgām zemēm, nemedījamo dzīvnieku postījumiem. Īpašos gadījumos iespējamas eksporta kompensācijas, lai noturētos trešo valstu tirgos. Latgales zemnieki pērn, labas ražas gadā, centās pārliecināt par graudu transportēšanas kompensēšanu līdz ostām. Lauksaimnieki saņem dažādas subsīdijas, platību maksājumus, degvielas atlaides. Citiem uzņēmējiem rodas jautājums - kāpēc vieniem jārēķinās ar dažādiem riskiem, bet citi var risku pārcelt uz valsts pleciem?
Argumentu netrūkst. Biznesam ir labi un slikti gadi, no peļņas jākompensē zaudējumi vai jāapdrošinās, bet apdrošināti ir mazāk nekā 4% sējumu platību, applūdinātajā Latgalē - vien 0,17%. Lauksaimniecība nav pelnošākā un milzum daudz cilvēku nodarbinoša nozare, lai to par katru cenu stutētu. Lauksaimniecībā, mežsaimniecība un zivsaimniecība kopā nodarbināti aptuveni 65 tūkstoši jeb ap 8% strādājošo. Neraugoties uz miljardu eiro ieguldījumiem Latvijas lauksaimniecībā, produktivitāte ir viena no zemākajām ES. Liela daļa no Latvijas patērētās pārtikas tiek ievesta no citām valstīm, un lielu daļu mūsu saražotās produkcijas izved - nepārtiekam pamatā no vietējās ražošanas. Turklāt augkopībā arvien palielinās eksportējamo kultūraugu platības, samazinās kultūru audzēšana vietējam tirgum. Brīvajā tirgū pērkam, kur lētāk, pārdodam, kur dārgāk.
Globāla sistēma un lokālas funkcijas
Bet tur jau tas āķis, ka lauksaimniecībā brīvais tirgus ir ļoti nosacīts. Šī joma ir ļoti regulēta, pat pārregulēta, ES maksājumi mūsu zemniekiem ir mazāki nekā veco valstu zemniekiem. Bioloģiskajiem lauksaimniekiem subsīdijas tā arī tiek pamatotas kā kompensācija par ieguldījumiem ražošanā un dažādu prasību dēļ samazināto peļņu. ES postpadomju valstu lauksaimniecības modernizācijas plāna ietvaros mūsu lauksaimniekiem tiek uzspiesta jaunas, dārgas tehnikas iegāde, kamēr veco valstu zemnieki mierīgi saimnieko ar lētu, vecāku tehniku, supertehnikas vietā saņemot lielākus platībmaksājumus. Turklāt par ES līdzekļiem iegādātajai tehnikai noteikti nomāšanas ierobežojumi. ES politika spiež veidot arvien lielākas saimniecības, arī statistika rāda, ka tās aug, mazo saimniecību skaits sarūk. Var teikt - labi, lauksaimniecība efektivizējas, kļūst produktīvāka. Bet tam ir sava cena. Produktivitātes celšana paģēr lielākas investīcijas, lielāku atkarību no kredītdevējiem, vairāk minerālmēslu, pesticīdu, fermās - lielāku saspiestību, ekoloģiski netīrāku pārtiku. Visa ES atbalsta sistēma ir radījusi situāciju, ka bez atbalsta rentabli saimniekot vairs nav iespējams. Lauksaimniecības zeme brīva nestāv, lielāks vari kļūt uz kaut kā rēķina. Ko darīs bez saimniecības palikušais? Kļūs bezdarbnieks, aizbrauks uz pilsētu vai ārvalstīm... Lauku teritorijās lauksaimniecība ir viens no svarīgākajiem iedzīvotāju ieņēmumu avotiem un teritorijas apdzīvotības pamatiem. Tā ir iespēja saglabāt zemi vietējo iedzīvotāju rokās, neizpārdot ārzemniekiem - pārāk lielu un ražojošu platību atdošana būtu drauds nacionālajai drošībai. Atšķirībā no pārtikas pārstrādes, kur reti kurš lielāks uzņēmums vairs pieder latviešiem, lauksaimnieciskajā ražošanā viņi vēl turas un uztur zemi kārtībā. Pasaulē pieaugošā cilvēku skaita dēļ aramzemes platība uz vienu cilvēku arvien samazinās. Latvijā ar to vēl esam bagātāki.
Lai arī lauksaimniecības īpatsvars valsts IKP ir vien ap 3%, nozare tomēr uzskatāma par stratēģiski svarīgu. Krīžu laikos tai ir stabilizējošs faktors, tajā nav tik liela lejupslīde kā citos sektoros, tā arī silda citas nozares - transportu, enerģētiku, pārtikas pārstrādi. Varam jau iesmīnēt par augstajām frāzēm par lauksaimniecību kā stratēģisku resursu laikā, kad visu var citur nopirkt lētāk. Valsts spēja sevi nepieciešamības gadījumā nodrošināt ar pirmās nepieciešamības precēm, pārtiku ir būtisks suverenitātes faktors. Kas to nespēj, ir atkarīgs ne tikai no citu valstu un ekonomisko grupējumu diktētas produktu cenas, bet arī politikas. Atbalsts vietējiem ražotājiem nepieciešams arī tad, kad notiek citu valstu pārtikas produktu intervence. Neizturot dempingu, vietējie ražotāji bankrotē, bet pēc laika cenas jau atkal augšā, un maksā tik ragā! Bet iznīcināto saimniecību atjaunošana prasa pāris gadus.
Par lauksaimniecisko ražotāju stratēģisko nozīmi atgādina lauksaimnieks Jānis Dzenis - kamēr tirgotāji atradās pils aizsargmūru ārpusē, lauksaimnieks - mūru iekšpusē. Viņaprāt, vajadzētu nopietnāk pievērsties arī pārtikas rezervēm, jo, ja, piemēram, kādu klimatisku izmaiņu dēļ Eiropā iestātos neraža un bads, pēc pārtikas pasaulē būtu milzu pieprasījums, nez vai Latvija kā viena no nabadzīgākajām valstīm varētu izsolē pārsolīt turīgās valstis.
Nez vai arī uz lauksaimniecības zemes mēs spētu saražot kaut ko citu ar lielāku pievienoto vērtību. Mums trūkst cilvēku un intelektuālā resursa. Bet, ja tu neražo, kādu dienu var pietrūkt naudas, par ko nopirkt nepieciešamo. Dažādos vēstures periodos un arī mūsdienās Āfrikas reģionā pierādījies, ka pārtikas trūkums saistāms ar nemieru un pat karu izcelšanos.
Ir ko darīt
Var pārmest lauksaimniekiem biznesa neapdrošināšanu, bet jāatceras, kā pirms vairākiem gadiem, to ieviešot, zemnieki tikai uzmesti, BTA kompensācijas neizmaksāja un tikai neatlaidīgākajiem kaut ko izmaksāja Balta. Šodien apdrošinātāju piedāvājums ir dārgs un šaubīgs un Latgales plūdu gadījumā neko nelīdzētu. Raža tiek apdrošināta tikai līdz briedumam, bet situācijā, kad to nevar novākt - nekā! Un ārkārtas situācijas izsludināšana ir papildu arguments nekā neizmaksāšanai, savukārt bankas tikai tad var atlikt kredīta maksājumu, ja ir izsludināts ārkārtas stāvoklis. Zemnieks paliek starp dažādu spēlētāju interešu dzirnakmeņiem.
Tos, kas baltu aci skatās uz cietušajiem zemniekiem, var nomierināt informācija, ka zemniekiem netiks samaksāts par neiegūto peļņu, bet tikai par tiešajiem zaudējumiem, kas ieguldīti un ir pierādāmi. Bagāti viņi no situācijas neizies, reti kurš pa nullēm, vairums - ar jauniem kredītiem, tāpēc arī šajā sausajā nedēļā zemnieki steidz vākt, ko var, un pat atsauc iepriekšējos kompensāciju pieteikumus. Turklāt lauksaimniekiem ārpus ārkārtas situācijas teritorijas kompensācijas nebūs, vien neliela pretimnākšana, piemēram, neuzskatot par pārkāpumu minimālās ražības nesasniegšanu vai plūdu nodarītos kaitējumus meliorācijas sistēmām. Par to sistēmu agrāk rūpējās valsts, tagad tā uzlikta uz pašu uzņēmēju pleciem, lai gan zemnieki maksā lielus īpašuma nodokļus. Varbūt valstij būtu jāizmaksā mazāk kompensāciju, ja savestu kārtībā šīs padomju laiku nokalpojušās meliorācijas sistēmas un kopā ar pašvaldībām parūpētos arī par normālu infrastruktūru, mazāku birokrātiju, sakārtotu zemes un apdrošināšanas tirgu - šis būtu primārais atbalsts.