Veselības aprūpe – valdības rūpju bērns? Šo trešdien “diskusijām par veselības aprūpes finansēšanu ir jāpieliek punkts” – tā nu ir solījis mums valdības vadītājs. Vai tas nozīmē, ka samilzušajām problēmām veselības aprūpē tiks pielikts punkts, vai tikai tiks pielikts punkts runāšanai par tām? Lai uz to varētu atbildēt, ir jāsaprot – par ko ir diskusija, un, kāpēc vispār tā ir sākusies?
Politikā lietas reti ir tādas, kā tās izskatās, vēl jo vairāk - kā tās tiek pasniegtas. Arī šoreiz. Diskusijas par veselības aprūpes finansējumu koalīcijā iedegās pēc tam, kad koalīcijas vadošais spēks - ZZS - nāca klajā ar saviem plāniem par ambiciozo “nodokļu reformu” (kuru tā arī līdz šim vēl neviens nav redzējis).
Kā ierasts, šīs koalīcijas visu “labo darbu” viens no galvenajiem kompensējošajiem mehānismiem (finansējuma avots) kopš “veiksmes stāsta” laikiem, ir bijusi veselības aprūpe un Latvijas ceļi. Mūsu valstī veselības un ceļu galvenā problēma ir tā, ka tie sabrūk pārāk lēni - varai tas rada ilūziju, ka uz veselības un ceļu rēķina var risināt visas citas aktuālās problēmas, ko tā arī dara.
Veselības aprūpe kā politiskā spēļu kārts
Ilgi nebija jāgaida, lai šādu situāciju ar kārtējo “labo darbu” izmantotu ilggadējais koalīcijas partneris “Vienotība”, izvelkot un iedurot “reformatoriem” mugurā savu “Bruta duncīti” - paziņojot, ka atbalstīs reformas tālāku virzību tikai tad, ja būs arī risinājums veselības aprūpei. Zinot koalīcijas partneru kopdzīvē pieredzēto, tas ir pārsteigums, ka premjeram tas bija pārsteigums! (Brut, arī tu?!)
Cik patiesas ir “Vienotības” rūpes par nācijas veselību, vai patiesībā tas bija tikai partnera uzaicinājums uz deju, lai kaut ko iztirgotu sev par atbalstu “nodokļu reformas” tālākai virzībai, un pamocītu savu partneri kā tas reiz darīja; to uzskatāmi parāda ātrā “Vienotības” piekāpšanās un gatavība atbalstīt valdībā “nodokļu reformu” par simbolisku apsolījumu - līdz 2020.gadam nodrošināt veselības aprūpei finansējuma apmēru vismaz 4% no IKP. Tieši tāpat, kā šī pati koalīcija pašas “Vienotības” vadīta to reiz jau apsolīja izdarīt līdz 2014.gadam. Nu, kā var nesolīt?
Taču tad, izdzirdot par šādu “risinājumu” veselības aprūpei, un, sajūtot atkal savu ūsu degumu, nevis solīto pienu bļodiņā, šajā “diskusijā” par finansējumu iesaistījās paši mediķi. Ar šādu aktivitāti varas partneri, “dīlojot” reformu, nebija rēķinājusies - mediķi, zinot, ar ko beigsies šāds deja vu, pieprasīja no valdības nevis tikai kārtējo tukšo solījumu, bet konkrētu izpildes mehānismu - kā tas tiks īstenots, un, kā konkrēti tiks risinātas samilzušās nozares problēmas, piemēram - neadekvātais mediķu atalgojums. Protams, uz to jēdzīgas atbildes nebija un nav joprojām.
Stāsts par akcīzes nodokļa pieaugumu kā risinājumu veselības aprūpei kļuva neticams jau tajā brīdī, kad tas tika izteikts, jo viss šis pieaugums jau ir ierēķināts kā “nodokļu reformas” kompensējošais mehānisms. Mēģināt izgrozīties ar to, ka veselības aprūpei nākošgad ir paredzēti papildus 100 miljoni uz budžeta deficīta rēķina, bet aiznākamajā gadā - 146 miljoni - nesanāca. Ātri noskaidrojās, ka šī nauda ir izmantojama tikai specifiskiem, ar Briseli saskaņotiem mērķiem - reformām. Turklāt tas ir īstermiņa finansējums tikai nākamajiem diviem gadiem un nav izmantojams atalgojuma palielināšanai.
Tad nu, lai remdinātu mediķu briestošās dusmas un izmisumu, valdībai bija jāķeras citu “risinājumu” meklējumiem. Vai tiešām tiek meklēts risinājums veselības aprūpei vai tikai kauls, ko pamest mediķiem, lai tie aizvērtos un liktu varu mierā - to uzskatāmi parāda šī “risinājuma” gatavošanas process un sagaidāmais rezultāts.
Kur ņemt naudu veselībai?
Tika izveidota speciāla darba grupa - vēl viens apliecinājums tam, ka valdība par veselības aprūpes risinājumu līdz šim nebija pat domājusi, jo savādāk - priekš kam tad pēkšņi tam būtu jāveido darba grupa? Arī šīs darba grupas process uzskatāmi to apliecināja - pēc vairākām darba grupas sanāksmēm vienīgais tās skaidri paustais secinājums bija, ka “veselības aprūpes finansējumu risināt uz pensionāru rēķina tomēr nevarēs”. ( Tiešām tika apsvērts arī tāds plāns?!) Nu ko, labi, ka vismaz tik daudz ir skaidrības valdībai par savu “rūpju bērnu” pēc visiem šiem gadiem. Lai gan patiesībā neatlaidīgie centieni “iebraukt” sociālajā budžetā (valsts speciālajā budžetā), no kura tiek maksātas pensijas, ar laiku var nozīmēt tieši to - risinājumu uz pensiju rēķina. Satraucošs ir fakts, ka ne LM, ne FM, tā arī nav spējušas piestādīt aprēķinus, kas apliecinātu valsts speciālā budžeta ilgtspēju pie sagaidāmās demogrāfiskās situācijas, galu galā atzīstot, ka viņiem šādu aprēķinu, balstītu uz reāliem datiem - nemaz nav! Šeit LM sniegtā atbilde: http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/030399359B8439FCC225810E004BBFDC?OpenDocument .
Patiesībā viss ir skaudri un vienkārši - ja risinājumu veselības aprūpes finansējumam nav iespējams atrast esošajā fiskālajā telpā (protams, kaut kādu telpu varēs radīt, īstenojot reālas reformas, bet tā būs nenozīmīga salīdzinot ar nepieciešamo), tātad šo telpu būs jāpaplašina - jāpārskata nodokļu likmes. Taču valdība uzvedas kā anekdotē blondīne kurpju veikalā - piemērot visas kurpes (nodokļus) pēc kārtas - cenšoties atrast tādas, kuras ir pietiekoši lielas (ērtas) no iekšpuses, bet būtu mazas no ārpuses: varbūt tas būs akcīzes nodoklis, varbūt tas būs IIN, varbūt tās būs sociālās apdrošināšanas iemaksas, varbūt tas būs PVN? Varbūt vispār visi var staigāt ar čībām - būs obligātais veselības maksājums?
Šāda rīcība ir vēl viens apliecinājums, ka valdībai nav politiskās gribas un sapratnes, ko tā īsti vēlas panākt, un vai vispār vēlas risināt veselības aprūpes samilzušos izaicinājumus, vai atkal kaut ko samudžināti sasolīt, lai pēc tam varētu darīt jebko, pasniedzot to kā savu solījumu pildīšanu.
Risinājums deguna galā
Ja valdība būtu konsekventa un mērķtiecīga savos solījumos, kuros tā ir pasludinājusi par savu prioritāti “nodokļu reformu” ar mērķi veicināt mūsu uzņēmējdarbības konkurētspēju - pārvirzot nodokļu slogu no darbaspēka nodokļiem uz patēriņu un sakrātajām bagātībām (kas ir pareizi), un ja valdība to taisās arī īstenot, tad gauži absurdi sanāk censties risināt veselības aprūpes finansējumu pretēji “nodokļu reformas” uzstādījumam - uz darbaspēka nodokļu rēķina! Tādejādi risinājumam atliek akcīzes nodoklis, nodoklis uz nekustāmo īpašumu (NĪN) un pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Taču - akcīzes nodokļa pieaugums jau ir ierēķināts “nodokļu reformas” kompensējošos mehānismos, un tur neko daudz vairs neizspiedīsi (lai gan būtu loģiski akcīzes ieņēmumus no cigaretēm un alkohola novirzīt veselības aprūpei), savukārt esošais politiskais uzstādījums attiecībā uz NĪN (kura ieņēmumi turklāt ir atdoti pašvaldībām) ir to samazināt, tātad vienīgā izvēle paliek - PVN.
Acīmredzamais - valdībai neredzamais
Tas būtu loģiski un pamatoti no vairākiem aspektiem - PVN paaugstinājums skars vienlīdz gan pašmāju produktus, gan importētos produktus, savukārt uz eksportu tas vispār neatstās gandrīz nekādu ietekmi - tas ir nesamazinās mūsu ražotāju konkurētspēju, atšķirībā no IIN vai “sociālā nodokļa”, kuru paaugstinājums “sitīs” tikai pa pašu ražoto pakalpojumu un produktu pašizmaksu, tādejādi samazinot to konkurētspēju salīdzinot ar svešzemju ražoto.
Šo PVN pieaugumu apmaksās katrs proporcionāli tā patēriņam - tātad turīgie maksās vairāk, turklāt arī no tiem ienākumiem, kurus tie tērēs, iegūstot ne tikai no algas, bet arī no kapitāla pieauguma, kas nebūtu tiem jādara, ja kā risinājumu izmantos darbaspēka nodokļu pieaugumu.
Turklāt PVN gadījumā, papildus fiskālā telpa tiks iegūta ne tikai uz to rēķina, kas godīgi maksā nodokļus no savas darba samaksas (kas tā notiktu izvēloties darbaspēka nodokļu paaugstinājumu), bet arī no tiem, kas “slēpjas ēnās” saņemot samaksu aploksnē, lai izmantotu to savam patēriņam. Ņemot vērā augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru - tas ir nozīmīgi.