Pagaidām vēl nav zināms, kas notiks ar internātskolām, kuras no 2018. gada tiks pārliktas no valsts uz pašvaldību pleciem. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apšauba minēto mācību iestāžu lietderīgumu, bet vietvaras uzskata: šīm skolām ir sava vieta izglītības sistēmā. Internātskolu vadībai pašlaik uzdots gatavot priekšlikumus, lai pierādītu savas attīstības iespējas.
IZM izveidotajai darba grupai, kurā piedalās arī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) pārstāvji, līdz nākamā gada 1. martam jāsagatavo priekšlikumi par pašvaldību padotībā esošo internātskolu finansēšanas kārtību, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē klāstīja IZM Izglītības departamenta direktora vietniece izglītības statistikas un finanšu plānošanas jomā Līga Buceniece. Viens ir skaidrs: skolēnu skaits arī šajās 15 izglītības iestādēs turpinās kristies. Jau tagad tajās kopumā mācās vien 2397 skolēni, un sešās no tām audzēkņu skaits ir zem simta. Satraucošākais esot tas, ka arvien vairāk ir mazo bērnu (līdz pieciem gadiem), kas uzturas šādās iestādēs. Piemēram, Tilžā tādu ir 15, bet Liepnā - desmit. L. Buceniece arī pauda neizpratni par to, ka skolās mācās ne tikai bērni no tuvējās apkaimes, bet arī pavisam tālām vietām, lai gan tām daudz tuvāk atrodas citas internātskolas. Tāpat IZM konstatējusi satraucošas tendences skolotāju un atbalsta personāla likmju sadalē. Vai par normālu uzskatāma situācija, ka Aglonā uz desmit likmēm ir 22 cilvēki, kas strādā galvenokārt amatu apvienošanas kārtībā. Tas pats ar atbalsta personālu - uz 0,5 likmēm trīs darbinieki. Rodoties jautājums: cik kvalitatīvu pakalpojumu var nodrošināt šādi «sadrumstaloti» speciālisti? Tiesa, arī skolēnu skaits uz vienu pedagoģisko likmi ir niecīgs: nevienā no skolām tas nepārsniedz septiņus, bet daļā no tām ir tikai trīs. Tajā pašā laikā gada kopējais finansējums šajā sektorā ir ievērojams: algām 4 miljoni eiro, bet skolu uzturēšanai - vēl tikpat. Pārskatot izdevumus, atklājušies brīnumi: no valsts dotācijas algo kasierus, frizierus, policistus, infocentra darbiniekus un daudz ko citu, sašutumu neslēpa L. Buceniece.
IZM šobrīd esot uzdevusi internātskolām noformulēt, ar ko tās atšķiras no citām mācību iestādēm, arī parastajām pamatskolām. Konstatēts, ka arī bērni ar speciālām vajadzībām apmeklē šīs skolas, lai gan daudz piemērotākas viņiem būtu īpaši šim nolūkam izveidotās, jo tur ir daudz labāk nodrošināts atbalsta personāls.
Kandavas internātvidusskolas direktore Elita Lavrinoviča pilnībā noraidīja pārmetumus, ka bērni šādās mācību iestādēs tiek segregēti. Piektdienās gandrīz visi braucot uz mājām un nekādā veidā netiekot nodalīti no kopienas aktivitātēm. Vecāki varot izvēlēties, kur viņu bērni mācās, un nereti viņi ir ieinteresēti, lai viņu atvases tiek projām no ierastās vides. Patiesībā atbildīgi rīkojas tie vecāki (it īpaši, ja audzina tikai māte vai tēvs), kas iekārto bērnus internātskolā, jo paši daudz strādā un nevar veltīt saviem dēliem vai meitām vajadzīgo uzmanību. Nereti tā ir arī vienīgā iespēja paturēt bērnu ģimenē: aizsūtīt viņu uz internātskolu, kamēr sociālais darbinieks uz vietas strādā ar vecākiem. Bet maznodrošinātajiem šāda vieta ir kā garants, ka viņu atvases būs aprūpētas.
Arī Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte ir nesatricināma: ja šādās skolās pievērš lielāku uzmanība amatu apguvei (tā tas ir arī Drabešos), sportošanai vai citu talantu izkopšanai, tad tām noteikti ir vieta izglītības sistēmā. Jo vienmēr būs bērni, kam būs vajadzīga internātskola dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc viņa aicinot IZM rūpīgi izvērtēt lēmumu par šādu skolu turpmāko pastāvēšanu.