Rosina 1. līdz 6. klasē atteikties no ierastajām 40 minūšu stundām

Jau šoruden Latvijā tiks sākta pakāpeniska pāreja uz pilnveidotu mācību saturu un mācīšanas pieeju. Vispirms pirmsskolā un nākamgad arī skolā. Vai un kādas jaunas vēsmas izglītības iestādēs ienesīs jaunais mācību saturs – par to saruna ar projekta Skola 2030 mācību satura ieviešanas vadītāju Zani Oliņu.

- Kad aizsākās jaunā satura izveide?

- Projekts sākās 2016. gada rudenī, un aktīva satura izstrāde (pirmā versija) ilga 10 mēnešus. Tad četrus mēnešus notika satura sabiedriskā apspriešana. [Sabiedrības vēlme izteikties bija liela - savu viedokli, piemēram, pauda aptuveni 11 400 pedagogu jeb viena ceturtdaļa no kopējā skolotāja pulka. Savus priekšlikumus (kopskaitā ap 900) iesniedza dažādas biedrības, darba devēji, augstskolas, valsts iestādes, pat baznīcas.] Bija redzams, ka sabiedriskā apspriešana daudzus cilvēkus mudināja aizdomāties - kas šobrīd īsti notiek skolās, kāda tur ir sistēma un kārtība, un kas būtu maināms.

«SKOLOTĀJA LOMA vairs nav apgādāt ar informāciju, bet gan palīdzēt bērniem iegūt zināšanas. Viņš ir mācīšanās vadītājs,» saka projekta Skola 2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

- Mācību saturs pēdējo reizi Latvijā tika pārskatīts pirms aptuveni 10 gadiem, taču pasaule mainās, un jaunām vēsmām jāienāk arī pirmsskolās, skolās. Kas ir 21. gadsimtā svarīgas zināšanas un prasmes, kas bērnam jau no bērnudārza būtu jāattīsta?

- Liels uzsvars ir uz caurviju prasmju (pašizziņu un pašvadītu mācīšanos, domāšanu un radošumu, sadarbību, tostarp sastrādāties ar cilvēkiem, kuriem ir atšķirīgi viedokļi, līdzdalību, digitālo prasmi) attīstīšanu. Tās dažādās mācību jomās nostiprina skolēnu spējas tās izmantot patstāvīgi un visdažādākajās situācijās, tostarp sarežģītās un neparedzamās. Bērnos arī jāveicina kritiskā domāšana, tostarp izvērtēt, vai iegūtā informācija ir patiesa un ticama, spēja risināt problēmas, ieraugot vairāk par vienu risinājumu. Jāpilnveido arī prasme iemācīties mācīties, jo savas dzīves laikā mūsdienu bērni noteikti mainīs nodarbošanos vairākas reizes.

Protams, arī akadēmiskās, fundamentālas zināšanas [lasīt, rakstīt, rēķināt] nav zaudējušas savu vērtību, un tās arī ir jaunajā saturā.

- Ir dzirdēts, ka saturs nav revolucionārs apvērsums. Kas ir tā galvenās novitātes?

- Pirmkārt, otrā svešvaloda no 4. klases (pašlaik - no 6. klases), otrkārt, Latvijas un pasaules vēsture tiks apvienota vienā priekšmetā (pašlaik ir divi atsevišķi mācību priekšmeti), treškārt, Mājturība un tehnoloģijas sauksies Dizains un tehnoloģijas - skolēni turpinās strādāt praktiski (strādāt ar koku, metālu, gatavot ēdienu, būvēt robotus), bet uzsvars būs uz pašu izstrādes procesu. Ceturtkārt, Datorika no 1. klases līdz 12. klasei (pašlaik Informātika ir tikai dažās klasēs), piektkārt, 7. klasē iekļausim inženierzinību moduli, jo tas ir tas vecums, kad pusaudžiem gribas ko būvēt un konstruēt. Kopumā stundu saraksts varētu izskatīties līdzīgi kā šobrīd. Bet mēs gribam, lai skolām būtu lielāka brīvība, plānojot, kā organizēt stundas. Tagad ar likumu strikti ir noteikts, cik stundas katrā nedēļā paredzētas katram mācību priekšmetam. Mūsu priekšlikums - noteikt stundu skaitu katrā priekšmetā uz trīs gadiem. Tas vajadzīgs, lai bērni spētu vairāk iedziļināties tēmā, darboties praktiski. Jo ir mācību priekšmeti, kam nedēļā atvēlēta viena stunda. Ko gan var praktiski izdarīt 40 minūtēs? Neko daudz. Tāpēc ir jādod lielāka brīvība, piemēram, no rīta ir stundas, kur ir vajadzīga regulāra praktizēšanās - matemātika, valoda, svešvaloda, bet pēcpusdienā vienu nedēļu fokuss ir uz dabaszinībām - bērni dodas ārā: pēta, skatās, meklē. Citu nedēļu fokuss uz ko citu. Bērnam tad nebūtu sava uzmanība jāpārslēdz ik pēc 40 minūtēm. Dodot skolām šo brīvību, protams, visām paliek saistošs izglītības standarts - kas ir jāiemāca.

- Varbūt vispār atteikties no 40 minūšu garām stundām?

- Izglītības likuma grozījumos tiek iestrādāts priekšlikums no 1. līdz 6. klasei atteikties no 40 minūšu garām stundām, bet, sākot ar 7. klasi, skola var pati izvēlēties mācību darba formas. Protams, ir priekšmeti, kur ir svarīga sistemātiska vingrināšanās, bet citos priekšmetos tas nav tik nozīmīgi un tāpēc var darīt citādi.

- Attiecībā uz jauno mācīšanās pieeju - kas spēj uzrunāt mūsdienu bērnu; kā ieinteresēt mācīties?

- Neder pieeja «mēs šodien mācīsimies par…», ir jāizveido, tā teikt, augsne, lai iegūtu šo interesi - uzdodot pārsteidzošu jautājumu, uztaisot eksperimentu, piedāvājot izaicinājumu. Skolotāja loma vairs nav apgādāt ar informāciju, bet gan palīdzēt bērniem iegūt zināšanas. Viņš ir mācīšanās vadītājs.

- Pārmaiņas pirmās jau šajā rudenī uz savas ādas izjutīs pirmsskolas. Taču pieļauju, ka ieviešanas process notiks pakāpeniski, nevis ar striktu nogriezni - 1. septembri sāksim pa jaunam?

- Principā uzsvars ir jaunas mācīšanās pieejas nostiprināšana, ko Latvijā esam sākuši realizēt kopš 90. gadu vidus. Mēs turpinām iet pa to pašu ceļu. Vienīgi šobrīd gribam, lai jauno mācīšanās pieeju ievieš visas mācību iestādes, nevis to īsteno atsevišķi pedagogi. Gribam, lai visa pedagogu kopiena domā un darbojas vienā virzienā.

- Nesen noslēdzās sabiedriskā apspriešana, galvenie iebildumi bija: skolēni joprojām būs pārslogoti; ne visi sasniedzamie rezultāti atbilst skolēna vecumam; vairāki sasniedzamie rezultāti formulēti pārāk vispārīgi. Vai iebildes ņemtas vērā?

- Iebildumi par pārslogotību galvenokārt bija par sešgadniekiem, esam šo jautājumu rūpīgi pārskatījusi, un tas būs redzams jaunajās mācību programmā. Tāpat esam precizējuši sasniedzamos rezultātus - tie būs precīzāk ieraugāmi jaunajā pamatizglītības standartā.

- Cik noprotu, jaunais standarts pateiks, kas jāiemāca, bet pedagogam būs brīvas rokas - kā mācīt un kādus mācību līdzekļus izmantot.

- Jau kopš 90. gadu vidus skolām ir bijis saistošs izglītības standarta dokuments (katrā izglītības pakāpē cits), kurā ir noteikts, kas bērnam ir jāiemāca jeb kādu mēs gribam redzēt skolas absolventu. Šī kārtība nemainīsies arī turpmāk. Savukārt visiem pārējiem dokumentiem ir tikai ieteikuma raksturs, kas sniedz atbalstu pedagogiem, kā mācīt. Kā jau minēju - standarta ievērošana būs obligāta, un, ņemot to vērā to, skolotājam arī turpmāk būs iespēja veidot sava mācību priekšmeta programmu pēc saviem ieskatiem. Lai atvieglotu pedagogu darbu, mēs piedāvāsim arī savas mācību priekšmetu programmas (ierosinājumi, ieteikumi, kā mācīt), bet vai tās ņems vērā - tas ir katra skolotāja ziņā. Principā visos mācību priekšmetos programmas ir izveidotas un ir nodotas aprobācijai pilotskolām, bet programmās, visticamāk, vēl notiks korekcijas, jo tās būs pilnībā gatavas tikai pēc tam, kad tiks apstiprināts standarts (kas jāmāca). Domāju, ka skolas programmas saņems nākamā gada pavasarī, dažus mēnešus pirms tam, kad jaunais saturs būs jāsāk ieviest skolā. Šoruden šis process sāksies pirmsskolās. No 2019. gada pakāpeniski trīs gadu laikā arī skolā.

- Kādus atbalsta instrumentus, neskaitot pieminētās priekšmetu programmas, pedagogi vēl saņems?

- Veidojam arī mācību līdzekļu paraugus. Kopumā pedagogi saņems šādu komplektu - standartu, daudz detalizētākas nekā šobrīd mācību priekšmetu programmas un mācību līdzekļu paraugus. Pedagogi pirmsskolā atbalsta paciņu saņems jūnijā. Tad būs pieejamas arī e-mācības.

Pedagogiem būs arī metodiskie materiāli, kas palīdzēs saprast, kā caurviju prasmes integrēt mācību saturā, piemēram, kā sadarbība var izpausties matemātikas stundās. Veidosim 20 diagnostikas darbus, par katru no tiem veidosim vadlīnijas pedagogiem, lai labāk saprastu, ko darbos vērtēs, kāda veida uzdevumi gaidāmi. Diagnostikas darbi parādīs arī virzienu, kādā iesim eksaminācijā.

- Tātad jaunās vēsmas mācību saturā, pieejā mainīs arī valsts eksāmenu saturu?

- Lēmumu par eksāmeniem, kādi tie būs, pieņem Valsts izglītības satura centrs, tomēr šobrīd jau zināms, ka eksaminācija mainīsies līdz ar jauno saturu. Pirmo reizi saturam pielāgotos eksāmenus skolēni - 9. un 12. klašu audzēkņi - kārtos 2021./2022. mācību gadā. Viņi trīs gadus būs mācījušies pēc jaunā standarta. Izvērtējam arī ideju, vai būtu lietderīgi 9. klases skolēniem, iespējams, ierastā eksāmena vietā kārtot neierastāku pārbaudījumu, piemēram, izstrādāt projektu, caur kuru viņš arī parādītu, vai apguvis vispārīgās prasmes - plānot laiku, organizēt savu darbu, īstenot nospraustos mērķus, definēt problēmu, meklēt risinājumus. Šādu pārbaudījumu vērtētu pati skola. Domājot par vērtēšanu, svarīgi jau novērtēt to, kas ir svarīgs, nevis vērtēt to, kas ir vienkāršāk novērtējams. Vērtēšanas sistēmai kopumā būtu jāmainās, proti, vērtēšanai būtu jānotiek visu laiku - piemēram, audzēknis vispirms uzraksta darba melnrakstu, tad saņem atgriezenisko saiti, un tad skolēns taisa gala versiju, tādējādi mācoties un saprotot, ka komplekss darbs netop ar vienu piegājienu. Ir svarīgi saņemt komentārus darba tapšanas procesā, nevis tikai tad, kad darbs ir gatavs un tur nekas vairs nav maināms. Šāda vērtēšanas pieeja ir noderīga arī skolēnam, jo viņš zinās, ka pēc tādiem pašiem kritērijiem tiks vērtēti arī citi viņa darbi, un zinās, kam pievērst uzmanību. Tad, iespējams, audzēknis arī vairāk ieklausīsies, ko skolotājs viņam saka. Jo mūsdienās nereti skolēni dzīvo no kontroldarba uz kontroldarbu. Uzraksta kontroldarba un nopriecājas, ka vairs viņam tas netiks prasīts, vairs viņam tas nav jāzina. Mums ir jāpanāk, lai viņi redz, ka tas, ko viņi mācās šodien, noderēs arī rīt, parīt, pēc gada. Tāpēc ir vajadzīgi skaidri vērtēšanas kritēriji par lietām, kas ir svarīgas, piemēram, prezentēšanas prasmes. Svarīgi, lai skolotājiem būtu vienādi vērtēšanas kritēriji, tad skolēnam prasmes attīstīties labāk, jo veidosies pieredzes bagāža un skolnieks katra pedagoga sacīto neuztvers kā jaunu pieredzi, bet jau dzirdētā turpinājumu. Lai to panāktu, skolotājiem skolas līmenī ir jāsadarbojas, regulāri jātiekas, lai vienotos, kādas prasmes konkrētajā klasē tiks mācītas. Kurš mācīs pirmais, kurš attīstīs tālāk, kurš nostiprinās.

- Tas liecina tikai vienu - jaunā pieeja no skolotāja prasīs vēl lielāku ieguldījumu, bet vai un kas par šo papildu darbu maksās?

- Šis jautājums nav risināms projekta ietvaros. Mūsu redzējums - ideālā variantā pusi no darba nedēļas skolotājs vada stundas, bet otru pusi velta, lai sagatavotos stundām un kopā ar kolēģiem plānotu mācības. Un par visiem šiem darbiem būtu jāmaksā alga. Taču algu jautājuma risināšana nav mūsu kompetence, tas jārisina citiem spēlētājiem, tostarp Izglītības un zinātnes ministrijai.

- Atzīmju likšana kā skolēnu zināšanu novērtējums paliks?

- Jā, atzīmes tiks liktas arī turpmāk. Taču atzīmju likšanai jābūt jēgpilnai, atzīmei jāietver informācija - skolēns zina, par ko tas ir; ko darīt citādi, lai nākamreiz sniegums būtu labāks. Mēs rosinām ne tikai likt atzīmi ciparu izteiksmē, bet censties arī izmantot aprakstošo formu - norādot, ko skolēns zina, kur vajadzīga pilnveide. Arī vecākiem nevajadzētu fokusēties uz atzīmi kā konkrētu skaitli, bet prasīt - ko tu šodien iemācījies, ko tu no stundā dzirdētā saprati? Cipars neko pats par sevi nepasaka, tikai dod nelielu signālu.

- Un mājas darbiem - būt vai nebūt?

- Nav tāda mehānisma, kas regulē, cik daudz mājas darbus drīkst vai nedrīkst uzdot. Galvenais jau ir tas, lai mājas darbiem būtu jēga. Un jēga ir tādiem mājas darbiem, kur skolēns var stundās dzirdēto sasaistīt ar savu, ģimenes pieredzi, vidi sev apkārt, piemēram, aprunājoties ar vecākiem, kādus svarīgus vēstures notikumus viņi piedzīvojuši.

Savukārt cita veida mājas darbi, kas ir balstīti uz jaunu zināšanu nostiprināšanu, būtu jāpilda skolā pedagoga uzraudzībā, nevis mājās, kur mājas darbus nereti izpilda vecāki, neatkarīgi, vai pats bērns vielu ir sapratis vai nē, un brīvajā laikā tā vietā, lai vecāki ar bērniem padarītu ko kopā, aprunātos, notiek kašķi par mājas darbu pildīšanu.

Dažās pilotskolās atsevišķi sākumskolas skolotāji nolēma atteikties no mājas darbiem, un iznākums bija veiksmīgs, domājot par bērnu prasmēm, vienīgi ir jāizpilda nosacījums - skolotājiem daudz rūpīgāk jāgatavojas stundām, lai katra minūte tajās būtu vērtīga.