Pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas ir tās, kas iesaka 1. līdz 4. klašu bērniem ar īpašām vajadzībām piemērotāko izglītības programmu. Šobrīd gan arvien skaļāk izskan viedoklis, ka tas ir arhaisks veidojums, kas nepilda nevienu funkciju – ne pedagoģisku, ne medicīnisku. Vieni uzskata, ka tās būtu centralizējamas un veidojamas ar vienotu pieeju, citi – ka tas novedīs «pie konveijera».
Pērn valsts un pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas izvērtēja 6827 bērnus. Diemžēl joprojām tās vairāk vērstas uz bērnu novirzīšanu uz speciālajām programmām, nevis iekļaujošo izglītību, uzskata Valsts izglītības satura centra pārstāve Mudīte Reigase. Viens no iemesliem, kāpēc tas tā ir, - labu speciālistu trūkums un arī vienotas pieejas trūkums.
Arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Dita Nīmante līdzšinējo komisiju darbību vērtē kā arhaisku. Tās vairāk darbojas kā mehānisms «kodu» un finansējuma piešķiršanai, proti, bez to lēmuma skolai nepienākas nauda bērna izglītošanai speciālajā programmā. Skaidrs, ka likvidēt komisijas, neko neliekot vietā, nedrīkst. Svarīgākais, lai nenonāktu pie tā, ka skolas pašas izdomātu, kura programma bērnam piemērojama - tieši finansējuma dēļ. Esot jau dzirdēts par gadījumiem, kad pašvaldības pašas regulējušas, cik bērnu sūtīt uz speciālajām skolām, cik - atstāt parastajās skolās, bet ar īpašu programmu. Turklāt liels mīnuss ir tas, ka šīs komisijas ir īslaicīgs pasākums. Tās sanāk kopā, izlemj par konkrētajiem bērniem, un tā no reizes un reizi. Vajadzīgas būtu konsultatīvās komisijas, kur speciālisti darbotos patstāvīgi - līdz ar to būtu labāka sadarbība un atbalsts gan vecākiem, gan pedagogiem. Savulaik jau, pateicoties Eiropas Savienības fondu projektam, tika izveidoti konsultatīvie centri. Pēc finansējuma beigšanās tikai dažas vietvaras izlēma tos uzturēt par saviem līdzekļiem, kā tas esot, piemēram, Daugavpilī. Valsts līmenī šādi centri būtu stabilāka lieta, ir pārliecināta D. Nīmante.
Arī Pārresoru koordinācijas centrs iesaka veidot Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienestu bērniem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem (līdzīga prakse ir Igaunijā). Tas varētu sastāvēt no desmit struktūrvienībām Rīgā un lielākajās pilsētās, un katrā no tām varētu strādāt 15 līdz 17 speciālisti no dažādām jomām. Tiesa, tas prasītu ievērojamus ieguldījumus - apmēram 25 miljonus eiro. Šobrīd neviena no ministrijām nav izteikusi vēlmi kūrēt šo ieceri - tieši lielās tāmes dēļ.
Pašvaldību izglītības nozares vadītāji skeptiski raugās uz šādu centralizāciju. Nereti vecāki nevēlas uz komisiju braukt izdevumu dēļ, tāpēc skolas vedot ar savu transportu uz novada centru. Ja būs jādodas tālāk, vēl mazāk brauks, uzskata Dobeles novada izglītības pārvaldes vadītāja Maruta Vaļko. Viņa neko sliktu par novada komisiju nevarot teikt - visi speciālisti ir nodrošināti, un viņi rūpīgi izvērtējot katru bērnu, kas tajā nonāk, kā arī izskaidro vecākiem, kāpēc un kāds atbalsts būs nepieciešams. Vai lielajā centrā iedziļināsies vairāk, viņa ļoti šauboties.
Arī Aizputes novada domes izpilddirektore izglītības jomā Elita Malovka par sava novada komisiju varot teikt to labāko. To vadot ļoti zinoša un pieredzējusi vadītāja, arī pārējie speciālisti ir labi. Nepieciešamības gadījumā sadarbojoties un konsultējoties ar Liepājas speciālistiem. Lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā speciālistu atzinumus. Tikai retos gadījumos vecāki ir noprotestējuši komisijas lēmumus un devušies uz valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju, lai tā dotu savu slēdzienu. Visos gadījumos tas bijis tāds pats kā pašvaldības pieņemtais.
Balvu novada izglītības, kultūras un sporta pārvaldes vadītāja Inta Kaļva pieļauj, ka zināma koncentrācija varētu būt, piemēram, viens centrs uz četriem Ziemeļlatgales novadiem. Taču, ja tāds būs tikai Daugavpilī - kas to varēs izbraukāt? Un vai tad nebūs vēl lielāks konveijers? Turklāt Balvos ir iekļaujošās izglītības atbalsta centrs - vai citur novada bērnu vajadzības labāk spēs noteikt un arī palīdzēt? Katrā ziņā, ja tomēr grib kardināli mainīt esošo sistēmu, vajadzētu apspriesties un informēt pašvaldības, kas ir izglītības iestāžu dibinātājas.