Saglabāt vai likvidēt mazās vidusskolas – tāds ir jautājums
Izglītojamo skaits vispārizglītojošās vidusskolās pēdējos gados ir nostabilizējies, tomēr prognozes liecina, ka pēc sešiem gadiem atkal sāksies kritums. Tas atsauksies uz skolu tīklu. Vai mazajām vidusskolām būs nākotne? Vai tām vieta ir laukos? Nozares eksperti diskusijā Saglabāt nevar likvidēt, ko rīkoja Rīgas tālmācības vidusskola, mēģināja rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Šobrīd pēc pamatskolas beigšanas 38% jauniešu izvēlas iegūt profesionālo izglītību (IZM mērķis ir 50%), bet pārējie turpina mācīties vispārējās vidējās izglītības iestādēs. Tomēr patiesībā šis skaitlis ir mazāks. Kāpēc? Ir diezgan liels atbirums, jo daļa arodskolas audzēkņu sāk strādāt pēc pirmā vai otrā kursa, situāciju vidējā izglītībā ieskicēja pedagogu arodbiedrības pārstāve Irina Avdejeva.
Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs norādīja, ka pareizi būtu, ja arodmācību izvēlētos puse pamatskolas beidzēju, panākot, ka samazinās «atsēdētāju» skaits vidusskolās: «Šobrīd esam pārāk demokrātiski. Ja ej uz vidusskolu, tad jābūt atbilstošam zināšanu līmenim. Kāda jēga uzņemt 10. klasē skolēnu, kam ir zems vērtējums vairākumā priekšmetu?»
Viņu satraucot arī tas, ka Latvijā ir viens no mazākajiem rādītājiem skolēnu un skolotāju skaita attiecībās, proti, 10 pret vienu, kamēr citviet Eiropā tas ir 1 pret 15. Tas atsaucas ne tikai uz izglītības kvalitāti, bet arī uz pedagogu algām, kas ir daudz zemākas nekā citās valstīs. Lai mainītu situāciju, jāoptimizē skolu tīkls! Jākoncentrē 7. līdz 12. klases tur, kur ir vairāk skolēnu, bet sākumskolas jāsaglabā tuvāk mājām. Jāņem piemērs no Igaunijas, kur vidusskolas posmā ir ne mazāk par 350 audzēkņiem. Vienīgais izņēmums ir Hījumā, kur 10. - 12. klasēs ir 84, akcentēja ekonomģeogrāfs, piebilstot, ka svarīgi ir ne tikai kvantitatīvie, bet arī kvalitatīvie rādītāji, kas ļautu izvērtēt skolas. Jau pirms diviem gadiem tika runāts par obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indeksa ieviešanu, kas tiktu rēķināts savādāk un objektīvāk nekā līdz šim - ņemot vērā ne tikai eksāmenu kārtotāju, bet visu skolēnu skaitu klasē (no pārbaudījumiem atbrīvotajiem atskaites punkts būtu gada atzīme). Tā tas arī iestrēdzis. Tāpat iestrēgusi skolu tīkla sakārtošana. Cik ir pašvaldību, kas patiešām to ir paveikusi? Lielākoties par tādu tiek nodēvēta bērnudārzu apvienošana ar sākumskolu vai struktūrvienības izveide. Kā labs piemērs minama Smiltene - tur no trim skolām tapa viena. Turklāt skolotāji tajā tika pieņemti konkursa kārtībā. Jāmaina vide, jākomplektē jauns kolektīvs - tikai tad būs izmaiņas, ir pārliecināts J. Turlajs. Viņš arī akcentēja to, ka ir maldīgs priekšstats - izglītība Latvijā ir bez maksas, tāpēc nav jādomā par pārmaiņām un varam saglabāt visas mazās skolas.
Vēl skarbāku viedokli pauda uzņēmējs Ģirts Rungainis: ar neizglītotu populāciju nekāda tautsaimniecības izaugsme nav gaidāma. Ar demotivētiem pedagogiem nevar sagatavot skolēnus laikmeta prasībām. Tādi būtu jāatlaiž, un skolas, kas skolēniem vairāk kaitē nekā dod - jāslēdz. Jāveicina izcilība, bet mazās lauku skolās tas neesot iespējams. Šobrīd nodokļu maksātāju nauda izglītības sistēmā tiek tērēta nelietderīgi - miljardi tiek pārmaksāti. Var teikt - nauda tiek izmesta podā. Pašvaldības cilvēkus cenšas noturēt ar varu, jo tām vajadzīgi dzimtcilvēki. Tā Ģ. Rungainis.
Neatkarīgās izglītības biedrības vadītāja Zane Ozola uzsvēra, ka pēc kvantitatīviem kritērijiem vien skolas vērtēt nevar. Svarīgākais ir izglītības kvalitāte - ja tā ir, tad arī maza skola var pastāvēt. Arī I. Avdejeva nepiekrita, ka mazās skolas ir nekvalitatīvas. Vai tas, ka klasē būs 30 skolēni, dod labākus rezultātus? Viņa ieteica palūkoties Igaunijas virzienā, kur mēra skolēna izaugsmi, nevis tikai OCE sniegumu. Turklāt jāatceras par bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm - jau tas ir panākums, ka viņi apmeklē skolu un mācās. Ģ. Rungainis iebilda, ka ilgstoši mēģinājumi noturēt cilvēkus nelabvēlīgā un nekonkurējošā vidē necels izglītības kvalitāti: «Atpalicības uzturēšana grauj mūsu gaišo nākotni. Mēs jau tā esam aizkavējušies par 20 gadiem, tāpēc vēl ilgāk to darīt nedrīkst!»
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktore Agita Zariņa lielāko mīnusu saskata sistēmiska risinājuma trūkumā. Tas attiecas arī uz kadru politiku, kas kā smags akmens sagūlis uz direktoru pleciem. Skolotāju katastrofāli trūkst! Iespējams, ka tiešām vidējā izglītība jākoncentrē reģionu centros, kur tiek nodrošināta mūsdienīga mācību vide un daudz plašākas izglītības iespējas (piedāvājot skolēniem vairākas programmas, nevis tikai vienu, kā tas ir skolā ar vienu mazu klasi), tostarp - interešu. Jau tagad daudzi dod priekšroku pilsētām - viņas vadītajā skolā liela daļa audzēkņu ir no laukiem. Tai pašā Igaunijā skolu optimizācija ļāva skolu vadībai izvēlēties vislabākos pedagogus. Vīlandes ģimnāzijā uz izsludināto konkursu uz vienu skolotāja vietu, pretendēja 25. «Esam politizēti, un mums nav drosmes pateikt, ka vajadzēs labu izglītību, bet, lai to panāktu, - pārmaiņas būs sāpīgas!» uzsvēra A. Zariņa.
Atbildot uz jautājumu, kurā vietā tad liktu komatu teikumā «Saglabāt nevar likvidēt» attiecībā uz pašreizējo skolu tīklu, Rīgas tālmācības vidusskolas pedagogs Edgars Čerkovskis to saredz kā «Saglabāt nevar, likvidēt». Viņam attiecībā uz vidusskolām drīzāk pievienojas Z. Ozola. J. Turlajs iesaka «Saglabāt nevar, optimizēt». Ģ. Rungainis - «Saglabāt nav nepieciešams! Jālikvidē!». A. Zariņa nekur neliktu komatu, jo šaubās, vai tas iespējams. Vienīgi I. Avdejeva ir par variantu: «Saglabāt, nevar likvidēt.»