Iekšlietu māžošanās
Iekšlietu ministra Riharda Kozlovska pēdējā laika izteikumi liecina, ka viņš ir paguris un amats viņam ir apnicis – viņš labprāt kļūtu par Latvijas Futbola federācijas priekšsēdētāju, ja viņu šajā postenī ievēlētu. Katrā ziņā par ministru viņš vairs negrib būt un pacieš savu amatu kā zobu sāpes. Var jau saprast – viegli nav.
Kozlovskis allaž sociologu firmu veiktās aptaujās ir bijis ar augstu reitingu - sabiedrība ir viņam piedevusi vai nav pamanījusi visas tās nelāgās dīvainības, kas ir bijušas iekšlietu jomā. Nu kaut vai nebeidzamā nejēdzīgā māžošanās ar radaru un automašīnu iepirkumiem. Savulaik ministrija bija uzsākusi valsts un privātās partnerības projektu ar vienu firmu. Bija iecerēts, ka uzņēmējs uzstāda radarus un valsts maksā viņam kaut kādu daļu par radariem un to apkalpošanu. Taču jau pašā saknē viss bija nejēdzīgi, jo līgums tika sataisīts tā, ka privātfirmas peļņa bija sasaistīta ar soda naudām, kas tiek iekasētas no ātruma pārkāpējiem. Firma pie tā nebija vainīga - tādus nosacījumus tai uzlika valsts puse. Līdz ar to ļoti neapmierināti bija autobraucēji, kas saņēma soda kvītis. «Bļāviens, es te tieku sodīts, bet naudu saņems kaut kādi biznesmeņi!» baigās dusmās kliedza satiksmes noteikumu neievērotāji.
Un vēl tas, ka vinnētāji konkursos par radariem bija cilvēki, kas sponsorējuši Saskaņu. Tas gan var liecināt, ka bijis tas retais gadījums, kad konkurss ir bijis godīgs - ja jau vinnējuši «svešie». Taču pēc tam Vienotības aprindas paveica visu, lai šos «svešos» no radaru pelnīšanas izsviestu. Nāca Latvijas Krājbankas bankrots, kamdēļ radaru firmai radās īslaicīgas finanšu grūtības. Turklāt arī pie katras radara uzstādīšanas bija saskaņošanas problēmas ar zemes īpašniekiem un visādiem Latvenergo un tamlīdzīgiem kantoriem, kas tūļājās ar vadu pievilkšanu radariem. Līdz ar to firma nevarēja laikus izpildīt līguma nosacījumus un Vienotībai par lielu prieku līgumu varēja lauzt. Vienotība ir partija, kas prot izčakarēt citus un atņemt citiem biznesu, taču pati neprot kaut ko likt vietā. Līdz ar to vienu, otru, trešo un ceturto gadu ar radariem nekas nenotika. Taisnības labad jāteic, ka šīs ziepes ievārīja nevis Kozlovskis, bet viņa priekšgājēji, bet Kozlovskis varēja vismaz piekrist radaru firmas piedāvājumam, ka valsts atpērk jau iedibināto sistēmu - par kādiem pāris miljoniem. Darbinot jau iesākto sistēmu, valsts varēja iekasēt no ātruma pārkāpējiem kādus 10 vai vairāk miljonus eiro gadā. Vienu, otru, trešo un ceturto gadu pēc kārtas? 10 vai 20 miljoni gadā... Tā, kā sacījis satīras klasiķis Arkādijs Raikins, būtu traka nauda. 60 miljoni? Kad skan vaidi par policistu zemajām algām, lūk, kur būtu naudiņa gan policistiem, gan vēl ugunsdzēsējiem paliktu pāri!
Tikai tagad atkal beidzot sāk parādīties radari - stacionārie un pārvietojamie. Starplaikā, kad radari bija un pēc tam to vairs nebija, bojā gājušo skaits uz ielām un ceļiem pieauga par 30%. Cik daudz cilvēku ir miruši tādēļ, ka vienai partijai vajadzēja noskaust vienai firmai radaru peļņu un neko nelikt vietā!
Ar automašīnu iepirkumu 2015. gadā bija vēl neglītāk. Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim nācās parakstīt papīru, ka policijas automašīnu piegādātājfirmai, kas pieder zināmās Vienotības politintrigantes Solvitas Āboltiņas vīram, tiek pārskaitīts avansa maksājums par 40 automašīnām 1,8 miljonu eiro apmērā.
Vai Ķuzis par to tika sodīts? Jā. Viņam uzlika naudassodu 400 eiro apmērā. Bet aiz kulisēm viņam sita pa plecu, ka malacis - tik feini noveidoja pasākumu. Gandrīz vai ordeni Ķuzim piešķīra. Kozlovskis, piemēram, intervijā Neatkarīgajai 30. martā skaidroja, ka tas darījums bijis valstiski ļoti svarīgs - vajadzējis nodrošināt, lai policijai ir jaunas, skaistas automašīnas brīdī, kad Latvija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Tobrīd nauda netika žēlota, lai visādi izrādītos Eiropas partneriem - milzīgas naudas kaudzes aizgāja, lai tēlotu, ka Latvija ir pārbagāta un plaukstoša. Neviens nezina, cik īsti naudas tika izķēzīts, bet tie bija daudzi desmiti miljonu. No tā ieguvuma nav bijis praktiski nekāda - viss izčurāts. Saprotams, ka Ķuzis šajā pasākumā bija tikai pārmijnieks, kam jāparaksta papīrs, tomēr tas ir kaut kā jocīgi - cilvēks, kam uzdevums ķert noziedzniekus, no politiskās augšas tiek piespiests parakstīt dokumentu, kas ir pretlikumīgs. Komiski ir arī argumenti, ar kuriem Kozlovskis attaisno Ķuzi - sak, viņš bijis spiests parakstīt dokumentu valstiski svarīgā pasākuma dēļ. Katru brīdi notiek kas valstiski svarīgs - tikpat labi varētu attaisnoties arī ar Kaķu novada Ņaudānu pagasta murrāšanas sacensībām vai ar zvejnieku svētkiem Kolkā, kur arī nepieciešamas policijas mašīnas.
Diezin vai ar radaru un automašīnu iepirkumiem viss kārtībā ir arī pašlaik. Pēdējā automašīnu iepirkumā izrādījās, ka komersants piegādājis nepavisam ne tādas automašīnas, ko policija bija pasūtījusi. Tur var apnikt un tur var nogurt būt ministram. Kozlovskis grib laisties lapās, lai taču kāds cits nodarbojas ar šo šmuci.