Inovatīvo investīciju igaunizācija
Skandāls ar sludinājumu portāla ss.lv un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) konfliktu ir tikai viens no pēdējā laika nesaprašanās gadījumiem starp komersantiem un valsts struktūrām.
Virkne uzņēmumu apsver iespējas, draud vai tiešām tā arī izdara - reģistrē savu darbību Igaunijā vai kur citur. Uzņēmēji žēlojas ne tikai par VID, bet arī par Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), valsts atbalsta finanšu institūciju Altum, Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC), Valsts valodas centru un citiem regulēšanas, atbalstīšanas, aizliegšanas un sodīšanas kantoriem, kas uzņēmēju ieskatā bremzē, slāpē, absurdi aizliedz un attīstību kavējoši žņaudz visu veidu inovatīvus projektus.
Protams, ka uzraugiem arī ir sava veida taisnība - viņi rūpējas par to, lai valsts makā nonāktu tam paredzētie nodokļi, lai nenotiktu blēdības un būtu tāda kā kārtība. Viņiem ir likumi, bet uzņēmējiem ir idejas.
Tomēr kaut kādā nešķīstā veidā visu laiku Latvijas automašīna, lai kā to nestūrētu, virzās uz grāvi, kamēr kaimiņvalsts Igaunija pamanās braukt taisnāk. Varbūt pie mums tomēr par daudz spēka ielikts bremzēšanā?
Ir, piemēram, tāda biznesa ideja, kas pasaulē sen vairs nav jauna, bet Latvijā tai pagaidām filologi nav pat īsti izdomājuši terminus. Angliski to sauc par «crowdfunding». «Kraudfundings», «kraudfondings», «pūļa finansējums» vai «tautas investīcijas», vai kaut kā tā uz to pusi. Ar šā finanšu instrumenta palīdzību ļaudis daudzviet ārzemēs ir īstenojuši veiksmīgus projektus šovbiznesā, grāmatu izdošanā, visādu jaunu tehnoloģiju pārvēršanā no zinātnes idejas par pelnošu preci. Tas notiek jau divas dekādes.
Mēdz būt interneta platformas, kur daudz ļaužu var investēt pat ļoti mazas summas - 50 eiro. Ienesīgums stipri pārsniedz to, ko var piedāvāt komercbankas - pat 15% gadā. Taču pieredze mēdz būt arī bēdīga - kā nupat ar noguldījumu pieņemšanu vides aizsardzības projektiem Polijā, no kurienes krāpnieciski nelāgo darījumu atzari aizsniedzas arī līdz Latvijai. Bet taču dabiski, ka, jo lielāka iespējamā peļņa, jo riskantāks ir pasākums.
Viens pūļa finansējuma projekts, kas vienbrīd reklamējās, bet tagad ir sazin kurp devies, bija Mintos. PTAC kopā ar FKTK burtiski momentā atrada desmitiem ieganstu, lai nekāds Mintos Latvijā nevarētu piesaistīt fizisku vai juridisku personu ieguldījumus.
Kā tas izskatās no uzņēmēja skatapunkta? Ir, piemēram, censoņu grupa, kas jau šo to sasniegusi nekustamo īpašumu biznesā. Viņi pirms pāris gadiem izdomāja un tad pagājušajā gadā izveidoja interneta platformu Bulkestate.com. Tā ir pirmā Latvijā nekustamā īpašuma un investīciju kolektīvās pirkšanas platforma internetā, kur apvienoti nekustamā īpašuma īpašnieki un potenciālie investori, kuri gatavi finansēt konkrētus projektus, gūstot peļņas procentus, kas ievērojami apsteidz banku procentus ieguldījumiem.
Saprotams, ka uzņēmēji ir centušies paredzēt visādus iebildumus no iestādēm un piesaistījuši juristus, ir izstrādājuši līgumu formas, lai tās atbilstu likumu prasībām. Ir arī daži jau veiksmīgi realizējušies nekustamā īpašuma pārdošanas projekti.
Bet tad priekus par pirmajiem panākumiem pārtraukusi vēstule no FKTK.
Vēstules būtība: tā kā Latvijā nav likumdošanas, kas regulētu kolektīvās pirkšanas darbības, visiem, kas nodarbojas ar investīciju piesaisti, nepieciešams saņemt licenci finanšu darbības veikšanai, citiem vārdiem sakot, FKTK neeksistē nekāda kolektīvā pirkšana, bet ir tikai bankas un fondi ar dārgām licencēm, ar dārgu un sarežģītu pārvaldību.
Uzņēmēji centušies izskaidrot būtību, ka Bulkestate.com pats līdzekļus nepārvalda, ka tā ir interneta platforma, kurā katram ir tiesības izvēlēties - kļūt par investoru vai nē, ka visi riski ir noformēti kā cesijas līgumi (tas nozīmē, ka katra investīcija ir nodrošināta ar nekustamo īpašumu), bet viņi tikai piedāvā platformu darījumiem. Uz to viņi saņēmuši atbildi: strādājiet tā kā visi vai izbeidziet darbību. Un pat tas, ka Latvijas tirgū bez jebkādām problēmām darbojas dažas Igaunijas kolektīvās pirkšanas platformas, neesot atstājis uz FKTK nekādu iespaidu.
Latvijas uzņēmējiem tad radusies doma - ja igauņiem Latvijā ir atļauts strādāt bez jebkādām vietējām licencēm, bet Latvijas uzņēmumam nē, varbūt jākļūst par igauņiem?
Viņi lūguši skaidrojumu Finanšu inspekcijā Igaunijā - igauņu finanšu tirgus regulatorā. Igaunijā atbildēts, ka kolektīvās pirkšanas darbība netiek uzraudzīta un regulēta ar finanšu likumdošanu - tas nozīmē, ka nekādas īpašas licences vai atļaujas iegādāt nav nepieciešams un, ja platforma Bulkestate.com reģistrē savu filiāli Igaunijā, tā varēs brīvi strādāt standarta komercdarbības likumdošanas ietvaros. Lai izvairītos no teorētiskām nepatikšanām, viņiem gan ieteikts reģistrēties Finanšu policijas un Robežsardzes pārvaldē. Bulkestate.com reģistrējis savu uzņēmumu Igaunijā un saņēmis tur visas nepieciešamās atļaujas. Visādi dokumenti kaimiņvalstī esot noformēti daudz ātrāk, nekā tas parasti notiek Latvijā, turklāt nav bijis pat nepieciešams fiziski uz Igauniju doties - viss caur internetu.
Igaunija nav nekāds ofšors vai pasaku valsts, kur atļauts viss, taču ir redzams, ka ziemeļu kaimiņos daudz kas notiek ātrāk, mazāk apgrūtinoši, jaunās tehnoloģijas izmantojoši. Tur ir nedaudz liberālāk, elastīgāk. Ar šo nedaudz mazliet atpaliekam. Šis nedaudz plešas plašāk un plašāk.