Latvieši bez aikido

Politika ir cīņa, un tāpēc var kaut kādā mērā to salīdzināt ar cīņas sporta veidiem. Ir starp šiem veidiem tāds japānīgs sporta veids kā aikido. Tajā galvenā filozofija ir nevis pārspēt pretinieku pašam ar savu briesmīgo spēku, bet ar veiklību – izmantot pretinieka brutālo taisnvirziena kustību savā labā. Drusciņ paiet malā, viegli pastumt pretinieku, lai viņš pats ieskrienas un paklūp – lai viņš sit tev, bet saņem sitienu pats no sevis. Tur gan vajag lielu meistarību. Taču Latvijas politikāņi grib pazīt tikai sišanu pa taisno.

Diemžēl Latvijas valdošās politiskās partijas, un to starpā visvairāk Nacionālā apvienība, negrib ņemt vērā realitāti. Nevis aikido garā paiet malā, bet tikai ar purnu pa purnu un tikai ar visu spēku. Tas ir viegli prognozējami, tas nav gudri. Šādā veidā nekas labs nav panākams - tā paši dabūsim pa purnu un vārgi čīkstēsim savas gaudu dziesmas, kamēr tās vairs nebūs aktuālas - vienā jaukā dienā latviešu valoda un valsts izrādīsies konkurētnespējīgas pagājības grabažas.

No pagājības grabažām tāpēc vajadzētu atbrīvoties tūlīt un tagad. Ir, piemēram, Valsts prezidenta rosinājums beidzot izbeigt iracionālo glupību turpināt ražot bērnus - nepilsoņus. Tie ir tikai kādi 50 bērni gadā.

Tā ir nejēdzība. Latvijas Republika ir radījusi situāciju, kurā katru gadu piedzimst apmēram 50 bērnu, kas nav piederīgi šai valstij, bet kam pasē būs rakstīts alien jeb tulkojumā no angļu valodas «citplanētietis».

Vai te nav gadījums, kad vajadzētu kā aikido meistaram paiet malā?

Bet nu līdz saprātīgam viedumam mūsu politiķiem tāls ceļš ejams. Nojaušams, ka pie pašreizējā Saeimas politiskā izkārtojuma Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvai par pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem nebūs vairākuma atbalsta.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar savu iniciatīvu dot nepilsoņu bērniem pilsonību iet ar seju pret vēju, lai neteiktu, ka viņš čurā pret vēju. Nacionāļi taču izdomās 101 ieganstu, kāpēc nevajag pilsonības piešķiršanu bērniem. Tur būs argumenti par Satversmi, kas neparedz šādu piešķiršanu, un viss kaut kas tāds.

Satversmē nav gan nekas rakstīts, ka latvietim obligāti jābūt cietpaurim. Latvija ir šīs zemes zeme - akmeņi, zilie ezeri, baronu parki, gliemeži, pazemes upes, pārceltuves, izstāžu centri, laime, nelaime un mīlestība. Tam, kurš šeit ir dzimis, ir jābūt šīs valsts pilsonim - mazam brēkulītim, kurš tver šo gaisu. Tas ir Latvijas gaiss. Citviet pasaulē, piemēram, Amerikā, nevar kļūt par prezidentu, ja nav dzimis Amerikā. Bet tad latviešiem piedzimšana Latvijā neko nenozīmē?

Ja nu šā brēkulīša vecākiem tik ļoti, ļoti negribas, lai viņš kļūst par Latvijas pilsoni, tad lai viņi ievelk dokumentos ķeksīti, ka viņi nevēlas to.

Saprotams, ka tiem, kam Latvija nav mērķis un dzimtene, jāatstāj iespēja izvēlēties - ja viņi ļoti negrib, lai bērns ir Latvijas pilsonis, tad lai viņi izvēlas kaut ko citu. Nebūtu skaisti, ja Latvija uzspiestu kaut ko. Nevajag neko uzspiest.

Nepilsoņu bērnu problēmai sen jo sen nebija jābūt problēmai. Par to varēja spriest pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, bet ne vairs tagad. Tik nelāgs relikts. Bērniem, kas dzimst Latvijas Republikā, ir jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem. Tas ir a priori. Kamdēļ gan tas vēl nav tā?