Lembergs: no krīzēm iziet ar tālredzīgu un pareizu politisko vadību

Intervija ar Zaļo un zemnieku savienības izvirzīto premjera amata kandidātu, Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

– Kādas nodokļu izmaiņas jūs uzskatāt par nepieciešamām?

– Kā tas rakstīts Zaļo un zemnieku savienības programmā, es atbalstu progresīvā nodokļa ieviešanu. Taču mans priekšlikums šim nodoklim ir radikāli atšķirīgs no citiem. Es piedāvāju tiem cilvēkiem, kas saņem algu mazāku par 1000 latiem, pakāpeniski samazināt ienākuma nodokļa likmi. Proti, tiem, kas saņem 1000 un vairāk latu, tiem nodokļa likme ir 26%, savukārt uz leju nodokļu likme pakāpeniski samazinātos. Tiem, kam mazākas algas, tiem arī būtu jāmaksā mazāki nodokļi. Celt iedzīvotāju ienākumu nodokli virs 26% – tas nebūs produktīvi un izdevīgi valstij, jo cilvēki meklēs iespēju, kā nodokļus apiet.

Otra lieta – nekustamā īpašuma nodoklis. Domāju, ka tiem, kuriem ir lieli nekustamie īpašumi ar augstu kadastrālo vērtību, piemēram, savrupmājas, jāmaksā lielāks nodoklis, pat 1,5% no kadastrālās vērtības. Es, piemēram, runāju par sevi – man ir liela savrupmāja, un man būtu jāmaksā lielāks nodoklis. Tādējādi pašvaldības būtu ieinteresētas, lai to teritorijas kļūtu vairāk attīstītas un tajās cilvēki celtu lielas mājas, maksājot attiecīgi lielākas summas pašvaldību budžetā. Protams, lai būvētu, vajadzīga infrastruktūra, tātad pašvaldībām nodokļu nauda arī būs jāiegulda – tātad tas būs savstarpēji izdevīgi gan iedzīvotājiem, gan vietējai varai.

Visbeidzot – ir tāds līmenis, no kura nekustamā īpašuma nodokli nevajadzētu iekasēt vispār, jo tā administrēšanas izmaksas ir lielākas par pašu iegūto nodokli.

Kopumā tomēr būtu jāraugās nodokļu samazināšanas virzienā, ja vien ASV mums neuzdāvinās vēl vienu ekonomisko krīzi. Piemēram, pievienotās vērtības nodokli vajadzētu pakāpeniski atgriezt 18% līmenī.

– Vai un kā šīs nodokļu izmaiņas būtu samērojamas ar valsts budžetu?

– Protams, ka nodokļu izmaiņas jāskata kontekstā ar valsts budžetu. Ventspilī, piemēram, budžetu veido četriem gadiem ar attiecīgā gada aktualizāciju. Manuprāt, valstī būtu jārīkojas līdzīgi. Šobrīd valsts budžets ir pilnīgi nepārskatāms. Ja es esmu premjers, man jābūt iespējai jebkurā brīdī iepazīties ar jebkuras iestādes budžetu līdz katram krēslam un katrai stāvlampai.

– Šobrīd nākamā gada budžetam nepieciešamā konsolidācijas summa ir aptuveni 350 miljoni latu. Jūs redzat ceļus, kā to veikt, nepieņemot absolūti nepopulārus lēmumus?

– Paskaidrošu līdzībās: visas sievietes grib būt skaistas un slaidas. Un vīrieši arī grib, lai sievietes būtu skaistas, īpaši tās, kas viņiem tuvāk. Viņi gan paši maz skatās, kādi paši izskatās. Bet ļoti jaunas meitenes, ja vēlas būt ļoti slaidas un līdzīgas manekenēm, mēdz pārspīlēt ar diētu un saslimst ar anoreksiju. Valstī šobrīd, ja mēs taisām vēl vienu izdevumu samazināšanas vilni, tad, tēlaini izsakoties, mēs ejam uz anoreksiju. Mums faktiski būtu jau tagad iestājusies valsts anoreksija, ja nebūtu atdzīvojušies galvenie Latvijas eksporta tirgi, pirmām kārtām tie, kas saistīti ar kokmateriāliem. Mums vienkārši ir paveicies. Ja mēs vēl kaut ko samazināsim lineāri, neapdomīgi, tad gan ekonomiskā anoreksija būs pilnīga, un tas būs absolūti nepareizi. Nav jēgas atņemt ienākumus tiem, kas visu savu algu un ieņēmumus tērē vietējā tirgū. Jo, kā iedzīvotāji iepērkas, tā valsts saņem PVN. Iedzīvotāji arī maksā sociālo, iedzīvotāju ienākuma nodokli, akcīzes nodokli – ja to visu mazina, mazinās aprite ekonomikā. Es esmu pret Latvijas tautsaimniecības anoreksiju, bet tas nenozīmē, ka nevar atrast ekonomijas ceļus.

Minēšu dažus piemērus: Ventspilī pašvaldības iepirkumi ir vidēji par 20% lētāki, jo mēs apvienojam visus pasūtījumus un ir viens konkurss mēbeļu, kancelejas preču, degvielas utt. iepirkumiem. 20% ietaupījums no centralizētā iepirkuma ir milzu nauda.

Valsts pasūtījumi būvniecībā, godīgi pasūtījumi, ir milzu ekonomijas avots. Nākamais – radikāli uzlabot Eiropas Savienības līdzekļu apguvi – tas var dot tūlītējus nodokļu ieņēmumus. Kavēšanās ar šiem projektiem līdzfinansējuma trūkuma dēļ ir nepiedodama.

– Ko tad jūs teiksiet Latvijas starptautiskajiem aizdevējiem – pacietieties?

– Ar aizdevējiem vajag runāt un vienoties par citiem nosacījumiem. Manuprāt, sākotnējā vienošanās ar aizdevējiem paredzēja, ka budžeta deficītam jābūt 3–5%. Mums ir astoņi ar pusi. Tagad viņi saka – 6% budžeta deficīts. Vajag runāt tālāk.

– Vai, ja jūs būtu premjers, jūs gatavotu valsti iestājai eirozonā?

– Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav ieinteresēti eiro ieviešanā. Lai vienalga kur stātos, ir jāredz acīm redzami ieguvumi. Protams, ieviešot eiro, Latvijas iedzīvotājiem būs vieglāk ceļot, jo nebūs jāmaina lati. Lielākais ieguvums no eiro ieviešanas būtu tiem kredītņēmējiem, kas saņem algu latos, bet aizņēmums ir eiro. Jo šobrīd viņiem ir liels valūtas risks. Piemēram, tāds ir Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, kuram ir vairāku simtu tūkstošu aizņēmums eiro, bet algu viņš saņem latos. Tikko kas notiktu ar latu, viņam būtu lielas problēmas.

Vienlaikus – eirozona ir ļoti nestabila, un to apliecina arī fakts, ka nemaz ne tik daudzas valstis steidz tai pievienoties. Es neredzu, ka eirozona būtu kaut kas absolūti labs. Bet arī ne kaut kas absolūti slikts. Katram ir savi plusi un mīnusi.

– Ja valdība par eiro ieviešanas laiku ir noteikusi 2014. gada 1. janvāri – tad šis datums būtu jāatvirza, vai arī jāvadās no konjunktūras attiecīgajā brīdī?

– Pievienošanās eirozonai nevar būt pašmērķis. Eiro ieviešana nav tautsaimniecisks mērķis. Tautsaimniecisks mērķis ir dzīves līmeņa paaugstināšanās, nabadzības samazināšanās. Tas ir mērķis, viss cits ir mazāk svarīgi un iedzīvotājus mazāk interesējošs. Cilvēkus taču, ja nav darba, interesē iegūt darbu, ja jāsūta bērns dārziņā, vajag, lai bērnudārzs ir pie mājas, ja cilvēks netiek uz plānveida operāciju, jo naudas nav, tad tā ir problēma. Ja jums pasaka – būs eiro, bet jūs būsiet bezdarbnieks, bērnam nebūs vieta bērnudārzā un jūs neviens neārstēs, tad – kur ir eiro priekšrocība?!

Eiro ir tikai līdzeklis, instruments kaut kā sasniegšanai, un tad vēl jādomā, kā pareizi šo instrumentu izmantot.

– Cik lielai būtu jābūt minimālajai algai Latvijā?

– Minimālās darba algas izmaiņas ir tieši saistītas ar darba ražīguma pieaugumu tautsaimniecībā. Tā ir gan ekonomiska, gan sociāla kategorija. No sociālā viedokļa – jo augstāka minimālā alga, jo labāk. No ekonomiskā viedokļa – tai jāpieaug tik, cik pieaug darba ražīgums.

Ja mēs šo proporciju ievērojam, tad mēs nepiedzīvosim nākamo krīzi. Vismaz ne tik sāpīgu kā pašreizējā. Pirms krīzes darba ražīgums būtiski nepalielinājās, bet darba samaksa pieauga pat par 30% gadā. Ja tagad samazinās par 20% strādājošo skaits, bet viņi izdara to pašu darbu, tas nozīmē, ka darba ražīgums ir palielinājies par 20%. Ja tas tā ir.

Darba samaksa un darba ražīgums pakļaujas ekonomiskiem likumiem – ja tos pārkāpj – sveiki. Šobrīd jebkurš, kurš runā par darba samaksas būtisku paaugstināšanu, bet būtiski nozīmē pat 5%, ir vai nu tautsaimnieciski neizglītots, vai tas ir priekšvēlēšanu triks un solījums.

– Viens no tradicionālākajiem priekšvēlēšanu trikiem jeb solījumiem ir ieņēmumu no pensijām nesamazināšana. Jūs arī to apsolāt?

– Mana nostāja ir vienkārša – cilvēks, strādājot un maksājot sociālo nodokli, ir rēķinājies ar noteikta līmeņa pensiju. Tā ir vienošanās starp valsti un cilvēku. Abām pusēm šī vienošanās ir strikti jāievēro. Izmaiņas pensiju nosacījumos var veikt tikai attiecībā uz tiem, kas tikai tagad sāk strādāt. Spēles noteikumus nedrīkst mainīt gadu vai divus, pirms cilvēks dodas pensijā, un vēlāk arī ne.

– Valdībā runā par to, ka sociālā budžeta deficīta segšanai varētu izmantot 2. līmeņa pensiju uzkrājumus, respektīvi, izmaksāt esošajiem pensionāriem potenciālo pensionāru uzkrājumus.

– To varētu darīt, bet tikai aizņēmuma veidā. Valsts tad uzņemtos atmaksājamu parādu iedzīvotājiem. Es vēlreiz uzsveru – nedrīkst mainīt vienošanos starp valsti un cilvēku par pensiju nosacījumiem, tad zūd uzticība valstij.

Es gribu atgādināt arī – ja 2008. gadā būtu izdevies referendums par pensijām, tad valstij tagad sociālajā budžetā būtu vēl lielāks iztrūkums – būtu jāizmaksā par 600 miljoniem vairāk nekā šobrīd. Vai atceraties, kurš aicināja uz referendumu? Vienotības politiķi un ne tikai – visas delnas, providusi, lietussargi, visi sorosieši, pat daudzas augstas valsts amatpersonas. Un kur mēs tagad ņemtu 600 miljonus? Tāpēc vieglāk ir nepieļaut kļūdas līdz lēmuma pieņemšanai, nevis pēc tam strēbt kļūdu sekas. Populisms pensiju jomā nav pieļaujams. Nevar arī tērēt vairāk, nekā ir pieejamie resursi.

– Vai uzskatāt par lietderīgu lielo valsts uzņēmumu privatizāciju? Ja jā, tad kuru?

– Sastādot valsts budžetu, jo vairāk, ja tas ir četru gadu budžets, tad katru gadu valstij būtu jāveic inventarizācija par to, kas tai pieder, – tajā skaitā zemi, nekustamo īpašumu, vērtspapīriem, akcijām, to daļām u. c. Pēc tam jāsniedz skaidra atbilde – kādi īpašumi ir vajadzīgi valstij, kāpēc un uz cik ilgu laiku. Un, ja nav vajadzīgi, tad ko ar tiem darīt. Ventspils pašvaldība, piemēram, lemj tā – ja mums ir zeme un mēs gribam to pārdot par noteiktu cenu, tad mēs to darām. Ja pagaidām nevaram pārdot, jo mūs neapmierina cena, –nepārdodam. Es pirmām kārtām runāju par revīziju un plānveida darbību, kuras laikā tiek noteikti privatizējami un neprivatizējami objekti. Tā ir normāla rīcība un prakse.

Ja runājam par Latvijas valsts mežiem, tad, manuprāt, valsts var apsaimniekot īpašumus ievērojami efektīvāk nekā privātie. Man par to nav nekādu šaubu. Arī Latvenergo nedrīkst privatizēt. Savulaik nevajadzēja privatizēt arī Latvijas gāzi.

– Bet kas attiecas uz airBaltic palikšanu valsts īpašumā?

– Es neesmu ļoti iedziļinājies šajā jautājumā, bet, godīgi sakot, man nav saprotams, kāpēc valstij jāpiedalās aviācijas biznesā. Ja [Bertolts] Fliks grib pirkt valsts kapitāldaļas un piedāvā labu cenu, tad lai viņš pērk, un punkts.

– Kāda, jūsuprāt, būtu ZZS vēlamā koalīcija pēc vēlēšanām un kāda – iespējamā koalīcija?

– Pagājušajā nedēļā bija informācija presē, ka Vienotība ir tikusies ar Saskaņas centru. Tas tikai apstiprina manu ticamu pieņēmumu, ka šo abu apvienību koalīcija ir galvenais modelis, uz kuru strādā Vienotība. Jo vairāk tāpēc, ka šobrīd Vienotībai ir koalīcija ar ZZS un TB/LNNK, bet vismaz ZZS neko par šādu tikšanos nezināja. Tātad tā notika aiz koalīcijas partneru mugurām. Jautājums – kāpēc? Iespējams, ka tāpēc, lai Vienotības un arī Saskaņas vēlētājs nezinātu par šādu iespējamo koalīcijas modeli. Es pieņemu, ka arī Vienotībā ir grupa, kas varētu skeptiski skatīties uz šādu variantu, un arī Saskaņā ir deputātu kandidāti, kas nelabprāt veidotu koalīciju ar Vienotību.

Savukārt, ja mēs skatāmies datorā Vašingtonā, tad salikt kopā divus vēlēšanās uzvarējušos spēkus, kuriem kopā ir piecdesmit un vairāk balsu...

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"