Māra Zālīte Saeimas vēlēšanās nekandidēs
«Man pašlaik nav nekādu domu par iesaistīšanos partijā,» uz Neatkarīgās jautājumu par dalību nedēļas nogalē gaidāmajā Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkotajā atvadu pasākumā Likteņdārzā norāda dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte.
Viņas vārds ir lasāms līdzās virknei citu sabiedrībā zināmu kultūras darbinieku vārdu, kas atbalsta šo pasākumu.
«Es esmu tajā komandā, kas Likteņdārzu veido. Konkrēti šeit es lasīšu dzejoli. Nolasīšu dzejoli un vairāk neko. Tas gan nav pēdējā brīža dzejolis, bet katrā ziņā plašākai publikai nav lasīts,» rezumē literāte.
Attiecībā par iesaistīšanos V. Zatlera veidotajā politiskajā spēkā M. Zālīte atbild, ka viņa politikā neiesaistītos viena iemesla dēļ – «es uzskatu, ka rakstnieka spēks ir tieši viņa neitralitātē, nevis attiecībā pret notikumiem Latvijā, nekādā ziņā, bet attiecībā pret partijām. Negribu teikt, ka jāstāv pāri, tas izklausās pārāk iedomīgi, bet būtībā tā tas ir. Ir jābūt cilvēkiem, kas redz valsti visā spektrā, bet ir bažas, tad, kad cilvēks kļūst par kādu partijas biedru, vismaz līdz šim tas ir kā slimība – cilvēks sāk runāt nevis kā cilvēks, bet kā partijas automāti. Sāk lietot vārdus, nevis – es domāju, bet – mūsu frakcija domā, mūsu partija bija tā, kas izvirzīja. Es esmu savā ziņā individuāliste, un es tā nevarētu. Katrā ziņā man pašlaik nav nekādu domu par iesaistīšanos partijā, kura turklāt nemaz nav dibināta».
Viņa atminas Augstākās padomes laikus, kurā bija Imants Ziedonis un Alberts Bels. «Es līdz šai dienai atceros to Alberta Bela runu, kuru viņš teica barikāžu laikā, kad Saeima bija aplenkta, visi bija tādi apjukuši un mazliet tā kā nobijušies. Tolaik bija vajadzīgs cilvēks – radošs, spēcīgs, drosmīgs cilvēks kā Alberts Bels un tāpat Imants Ziedonis, kas uzstādīja augstas mērauklas ar savas personības klātbūtni. Bet tālāk pieredze ir rādījusi, ka radošās personības tomēr tur nodziest. Katrā ziņā es nedomāju, ka vispār un nekad nevajadzētu radošiem cilvēkiem iesaistīties politiski aktīvā dzīvē, bet tieši parlamentārā darbībā radošam cilvēkam, vismaz man, būtu neizsakāmi garlaicīgi. Likumu pieņemšana ir laiku nositošs process, un man būtu to ļoti grūti paciest.»
Lai arī uz aktīvās politikas skatuves M. Zālīte neplāno darboties, viņa apgalvo – «vienmēr atbalstīšu tos spēkus un centīšos, cik vien spēšu, ja man būs pārliecība, ka tie strādā Latvijas labā. Teikt, ka nav, par ko balsot, tas nav nopietni. Vienmēr ir, par ko balsot. Jā, ir vismaz divi spēki, par kuriem es varētu balsot».