Ģirts SALMGRIEZIS, preses padomnieks Eiropas Parlamentā:
– Šis gads Latvijas politikā ir kā dramatiska mākslas filma, kuru noskatoties tā arī nekļūst skaidrs, ko vēlējies pateikt režisors.
Jūtu līdzi Valdim Zatleram. Viņš piedzīvojis gan plašu tautas mīlestību, gan smagu neveiksmi valdības veidošanas procesā. Jābūt stipriem nerviem, lai to sagremotu un noturētos uz politiskās skatuves. Ievērību pelnījis arī premjers, kurš amatu saglabājis, pat negūstot uzvaru vēlēšanās. Dombrovskis saņēma uzslavu no starptautiskajiem aizdevējiem, bet patiesībā šampanieša pudele pienākas tautai – par izpratni un pacietību.
Jānis VĒTRA, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs:
– Šis bijis jaunas apskaidrības gads. Atklāsme nākusi gan politiķiem, gan lielai daļai vēlētāju, jo ar eksperimentālām metodēm tika pārbaudītas robežas politiskajam saturam, apjomam un ātrumam. Kļuva skaidrs, ko Latvijas politiskajā procesā var vai nevar izdarīt. Kā redzam, taustāmu ieguvumu nav. Tāpēc daudzi, kas mēģināja vai gribēja iesaistīties politikā, tagad nopietni pārdomā, vai vispār vērts to darīt.
Gundars BĒRZIŅŠ, ekspolitiķis:
– Šis bijis politisko malduguņu gads. Visvisādi spīgaņi veduši sabiedrību tuvāk akačiem. Patlaban esam saspringtā etniskā situācijā. Latviešu valoda gaidāmajā referendumā nav apdraudēta, taču sabiedrības attiecību līdzsvars saārdīts uz ilgu laiku. Ir pabeigta aizdevumu programma, bet milzīgs parāds (tuvākā laikā neatdodams) paliek. No krīzes izgājām nesagatavoti nākamajam tās vilnim – tik sliktā ārējā tirgus situācijā kā patlaban jauna aizņemšanās praktiski nav iespējama.
Valts KALNIŅŠ, LU Sociālo
zinātņu fakultātes docents:
– Ārkārtas vēlēšanas un citi ar tām saistītie notikumi parādīja, ka arī Latvijas sabiedrībā ir vērā ņemams aktivitātes potenciāls. Valdis Zatlers ļāva tam izpausties. Rezultātā vecās, pārkaulojušās varas struktūras atdeva savu vietu atvērtākai, zināmā mērā arī juceklīgākai partiju sistēmai. Tomēr tā ir mazāk nihilistiska pret sabiedrības noskaņojumu nekā iepriekšējās Saeimas. Tā bija mācība partijām un to maizestēviem, ka nav iespējams uzbūvēt absolūti necaursitamu sistēmu, kaut ko līdzīgu t.s. vadāmajai demokrātijai. Atšķirībā no Krievijas Latvijā tā nestrādā.
Māris BALTIŅŠ, Valsts valodas centra direktors:
– Šis gads vēsturē ieies ar nepatīkamu jautājumu saasināšanos par valsts valodu. Proti, par to, ka 20 gadus pēc Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas var tikt apšaubīta latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda. Šai sakarībā mani pārsteidz jautājums, kā demokrātiski iespējams, ka referendumu par valstij svarīgu jautājumu var rosināt cilvēks, kurš nav pat Latvijas pilsonis (Lindermans). Tas ir absurds, jo referendums ir pilsoņu gribas izpausme. Manuprāt, saprātīgs ir ierosinājums, noteikt tos Satversmes pantus, par kuriem referendumi nav iespējami.
Iveta REINHOLDE, politoloģe:
– Var dažādi vērtēt 10. Saeimas atlaišanu, bet tas, ka bija drosme to darīt, ir pozitīvi vērtējams fakts. Tūlītējus cerētos uzlabojumus nesagaidījām, tomēr tas bija vajadzīgs solis, lai nākotnē politiķi vairāk uzdrīkstētos paust savus viedokļus un drosmīgāk rīkotos ideju vārdā, nepakļaujoties vispārpieņemtajai situācijai. Galu galā tā ir jauna pieredze. Kāpēc Zatlera kungs neīstenoja viņam dotās iespējas? Man bija sajūta, ka viņš nobijās no tā, ko pats izdarīja. Tajā brīdī, kad viņš sāka šaubīties par savas rīcības lietderīgumu, šī nenoteiktība pārsviedās uz partiju, izraisot nesaskaņas un šķelšanos.
Kārlis LEIŠKALNS, ekspolitiķis:
– 2011. gadā esam tikuši pie visvājākā parlamenta un stiprākās varas partijas Latvijas vēsturē. Tā ir Vienotība, kura pārņēmusi to politisko pieredzi un paņēmienus, ko līdz šim bija veidojis gan Latvijas ceļš, gan Tautas partija. Zatlers un viņa komanda dabūja noķi, pirms vēl bija paspējuši iekāpt ringā. Vienotība tos nokautēja ar precīzu taktiku. Paskatīsimies, cik ilgi tai pietiks izturības...