Atlaistie atkal rullē
Pirmo reizi iespēju vēlēt jaunu Saeimu pēc iepriekšējās atlaišanas izmantoja mazāk pilsoņu nekā līdz šim – tikai 59,49%. Tomēr piektdaļa balsu par Zatlera Reformu partiju, 22 mandāti Saeimā divos mēnešos pirms vēlēšanām tapušai partijai bija milzīgs uzticības kredīts, kas tika tādā pašā tempā notriekts, reitingam noslīdot zem 5% barjeras. Vairums nobalsoja par atlaistajiem politiskajiem spēkiem, izņemot Šlesera&Šķēles mākslīgo veidojumu PLL, ko no politiskās skatuves pilnībā aizslaucīja prasības par to veidojošo partiju priekšvēlēšanu pārtēriņa atmaksu. Līdz ar to zudušas vai varbūt citu rokās nonākušas ne tikai politiskās shēmas, bet dažbrīd arī racionāls skats uz tiesiskuma eiforijā virzītiem popularitātes mesliem. Kvantitatīvi vājināta ZZS, paplucinātas Vienotības rindas, vilka pase iedota tās līderiem Ēlertei, Štokenbergam, Kristovskim. Neraugoties uz to, Vienotība ar savu politisko spēļu rūdījumu paņēma sev gan Saeimas, gan valdības vadību, pirms tam palīdzot ZRP izgāzties pēc pilnas programmas: rekordātra partijas šķelšanās, viedokļa maiņa par koalīciju ar Saskaņu, ko varēšot mainīt tikai ar tankiem, nesaskaņas par amatiem, kvalitatīvu kadru trūkums, kādēļ valdība apstiprināta ar lielāko bezpartejisko ministru skaitu. «Reformu un tiesiskuma koalīcijā» pagaidām no reformām ne smakas, valdības deklarācijā visizstrādātākajām konstitucionālajām reformām trūkst balsu.
Kā galveno sasniegumu mums cenšas pasniegt AŠ2 nozušanu no politiskās skatuves. Ja galvenais Saeimas atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu mērķis ir bijis kādam ieriebt, izgāzt dusmas, tad tas ir piepildīts. Ja kāds cerēja uz jaunu politikas kvalitāti, tad līdz tai vēl jāpaciešas.
Zatlera otrā atnākšana
Pēc Valda Zatlera rīkojuma nr.2 un viņa nepārvēlēšanas par Valsts prezidentu Zatleram priekšā stāvēja grūta dilemma. Vai nu pievienoties topošajai Vienotībai, vai veidot savu partiju. Abas izvēles bija vienādi nepatīkamas. Vienotība pirms prezidenta vēlēšanām spēlēja izteikti divkosīgu spēli un faktiski izgāza Zatleru ar savu nekā nedarīšanu, lai nodrošinātu viņam nepieciešamo 51 balsi. Rezultātā Zatlers uz Vienotības spices vīriem un sevišķi jau sievām bija apvainojies ne mazāk kā uz Lembergu, kurš savukārt viņam nevarēja apsolīt visas ZZS balsis. Zatlers nevarēja nesajust augstprātību, ar kādu uz viņu noraudzījās Vienotības (un ne tikai) politiķi. Iekļaujoties Vienotībā, Zatleram draudēja strauja izšķīšana šajā politiskās liekulības un intrigu koncentrātā. Līdz ar to viņa izšķiršanās par jaunas partijas izveidi bija likumsakarīga, ja Zatlers patiesi gribēja palikt politikā, nevis no tās aiziet angļu stilā, tas ir, pa kluso.
Lai arī ZRP izveide notika sasteigti un partijai piesmērējās dažādi šaubīgi elementi, rezultāti Saeimas ārkārtas vēlēšanās bija visai iespaidīgi. Pat Olšteina sešnieka atšķelšanās visticamāk ilgtermiņā tikai nostiprināja ZRP un saliedēja palikušos. Par spīti ZRP nokritušajiem reitingiem, šo politisko spēku norakstīt ir krietni pāragri, jo viņiem ir visas iespējas izraut Vienotībai no rokām tik svarīgo godīguma karogu, kas Latvijas politikā ir ļoti labi politiskā valūtā konvertējams artefakts. Šim nolūkam nepieciešams turpināt malt ierasto dziesmu par jauno sākumu un ik pa brīdim atgādināt sabiedrībai, ka Vienotība ir dziļi piesūkusies ar veco partiju stiķiem un niķiem. Latvijas politiskā radio 2 cienītāji šo meldiņu novērtēs.
Masku šovi KNAB gaumē
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) šogad tika pie jauna priekšnieka – Jaroslava Streļčenoka. Taču diezin vai viņš biroju vadīs pa īstam, jo iepriekš ir strādājis turpat KNAB zemākā rangā nekā Juta Strīķe, un maz ticams, ka bijušais apakšnieks tā uzreiz ņems un sāks komandēt savu bijušo priekšniecību. Streļčenokam būs atvēlēta kāzu ģenerāļa loma.
Žurnālisti Lato Lapsa, Agnese Margēviča un Kristīne Jančevska publicēja grāmatu Cits ķēķis. Zem likumīgā jumta, kurā nesaudzīgi skaudri atklāts, ar kādām metodēm strādā drošības dienesti un KNAB – iesaistīšanās politiskās spēlītēs, sadarbība ar kriminālelementiem, biroja upuru reputācijas graušana ar propagandas kampaņām un aizturēšanas masku šoviem, atvara radīšana ap biroja nežēlastībā kritušajiem, ceļot apsūdzības pret viņu radiniekiem, draugiem un paziņām, spiežot tos liecināt, bet atteikšanās gadījumā iedarbinot represiju mehānismu. «Dzīvojam policejiski bandītiskā valstī,» 8. novembra intervijā Neatkarīgajai secināja Lato Lapsa.
Varbūt sagadīšanās, bet tieši tajās dienās, kad nāca klajā grāmata, KNAB parūpējās par vēl vienu jaunu skandalozi dīvainu masku šovu, aizturot bijušo iekšlietu ministru un Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju Dzintaru Jaundžeikaru. Viņam apsūdzība celta pēc tāda Krimināllikuma panta, kāds vēl nekad nav piemērots – par to, ka viņš uzkūdījis kādu amatpersonu izpaust valsts noslēpumu un nelikumīgi iegūt korespondenci. Jo ērmīgi, ka šī uzkūdīšana notikusi jau 2009. gadā. Kāpēc KNAB tik ilgi turēja šo lietu zem pūra?
Dzintars Jaundžeikars tika iespundēts Centrālcietumā, bet pēc tam nonāca slimnīcā – acīmredzot politiķa sirds neizturēja šādu pēkšņu un pazemojošu uzbrukumu.
Valsts prezidents Andris Bērziņš – tolerants un distancēts
Saimniecēm, kurām vissvarīgāk, lai valsts zupa būtu viņu partijas vai ķēķa krāsā, Valsts prezidents Andris Bērziņš vēl nav ne īsti mīlulis, ne brīnumdaris. Pats galvenais – viņš nav izcēlies ar publisku spožumu. Vēl trakāk – viņš ir atteicies no mantām, kuru apcerēšana daža iepriekšējā prezidenta laikā aizņēma teju trešo daļu no viņam veltītiem tekstiem. Ko gan lai lasa par prezidentu bez guļamistabas, rezidences un ballēm? Prezidentu bez rozīnēm, kurš bijis mierīgs, nosvērts un uz āru rādījis valsts darbu, nevis savu suni?
Valsts prezidents Andris Bērziņš vēl nav neko nokavējis, palaidis garām vai izgāzis. Viņa konkrētām lietām pievērstie viedokļi šķituši paša apjēgti, nevis kādā partijā vai avīzē aizgūti. Viņš bijis savam amatam pietiekami tolerants pret sabiedrību un pietiekami distancēts attieksmē pret partijām.
Viņa pašcieņa bijusi atzīstama, bet viņa politiskās konsekvences pagaidām šķiet nolasāmas vien aptuveni. Taču no visiem Latvijas prezidentiem tieši Andris Bērziņš pirms prezidentūras bijis visilgāk (kopš LR AP) saistīts ar savas valsts augstāko politisko līmeni. Tātad politikas konteksts viņam būtu jāpārzina bez ieskriešanās. Bet, ja viņš ievēlēts teic, ka prioritātes izvēlēsies, kad vairāk sapratīs, ko tas nozīmē, tad tas, manuprāt, liecina ne tik daudz par vēlmi izzināt darāmo, cik tikt skaidrībā par konkrēto politisko eliti un tās potenciālu. Viena lieta ir prezidenta atkarība no šīs elites gribas, nominējot premjerministru, cita – atkarība principos un prioritātēs. Piemēram, man šķiet, ka valsts konstitucionālo kodolu nosaka varas suverēna griba. Tāpēc man likās dīvaini, ka prezidents ir norūpēts par šo kodolu tikai tiktāl, ciktāl tam grasās ķerties klāt daļa suverēna. Lai arī politiskā elite drupina šo kodolu, pakļaujoties vien ārēju diriģentu norādēm un bez suverēna mandāta. Proti, pasakot tikai A, problēma netiek aprakstīta. Te ir tā aptuvenība.
Manuprāt, galvenais Valsts prezidenta uzdevums 2012. gadā būs saistīts ar nepieciešamību garantēt sociālo mieru. Jo «miers ir pats svarīgākais. Ja tas ir, par visu pārējo var runāt un vienoties» (A. Bērziņš). Jo vairāk, ja arī 11. Saeima pagaidām cenšas, lai plaša sabiedrības vienošanās valsts dēļ būtu neiespējama. Otrs uzdevums, ja jau «Latvija vēl meklē labāko modeli savas valsts pārvaldībai» un ja «Latvijā īsti nevalda neviens» (A. Bērziņš), būtu beigt meklēties, izvēlēties Latvijai adekvātu pārvaldības modeli un sākt pārvaldīt valsti adekvāti.
Ar dibenu pret ledu
Šodien bez pūlēm var atrast vismaz divus cilvēkus, kas apliecinātu Valda Zatlera rīkojuma Nr.2 pozitīvo pienesumu Latvijas politiskajā, ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Viens no tiem ir pats politikas pirmklasnieks Zatlers, par otrā atbalstītāja vietu varētu sacensties kāds bijušās prezkancelejas aktīvists/aktīviste vai vismaz zvērināts oligarhu mednieks, kas aizkavējies Daugavmalas kapusvētkos. Tie skumjie pieci procenti, kas tagad it kā atbalsta Zatlera partiju un viņa īpatnējās reformas, pēc tautas fundamentālās nobalsošanas par Saeimas atlaišanu (94% no balsotājiem atbalstīja parlamenta padzīšanu) izskatās diezgan mizerabli. Tādi tie ir pat pret 21% vēlētāju balsu, kas uzticējās Zatlera Reformu partijai (ZRP) Saeimas ārkārtas vēlēšanās.
Tik ātri nošļūkt pa popularitātes un tautas atzinības kāpnēm var tikai tad, ja šī popularitāte un atzinība būvēta uz mirkļa emocijām, turklāt tikai šķietami pozitīvām. Vēl vairāk: eksprezidents vienkārši meloja tautai, ka galvenais Saeimas atlaišanas iemesls ir tiesiskums un vēl kaut kas tikpat gudrs un efemērs. Vēlāk izrādījās, ka patiesais iegansts ir atriebība par ticami sagaidāmo nepārvēlēšanu Valsts prezidenta amatā. Labticīgais vēlētājs, kas vēl nebija to sapratis, vēlēšanās nobalsoja par ZRP – bet tie vairs nebija 94%. Nepagāja ne pusgads, un labticīgo skaits saruka līdz 5%.
Vai Zatlera kungs šodien vainas apziņā sitas ar dibenu pret ledu? Varbūt plēš spalvas no pirkstu starpām? Nē. Jo nav ledus. Bet pirkstu starpās salikti apgrauzti zīmulīši ar uzrakstiem REFORMAS, ko var virpināt uz vella paraušanu. Tas notiek tik ātri, ka vēlētājs vairs nespēj izsekot gudrajai ņirboņai, un atbalsta procenti dilst kā pirmklasnieka dzēšgumija, labojot neskaitāmās kļūmju kļūmes... n
Šķēles un Šlesera sacensība ar cirvi
Ja pēc ārkārtas Saeimas vēlēšanām bērnudārza nodarbībās audzinātāja uzdotu mīklu – kas grimst ātrāk nekā cirvis, tad atbilde korī skanētu – Šlesers un Šķēle. Pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kas politiskajai apvienībai Par labu Latviju bija samērā neveiksmīgas, tās līderi Andris Šķēle un Ainārs Šlesers cerēja ar konstruktīvu darbu opozīcijā pierādīt savu profesionālo pārākumu pār 60% jaunuļu, kas ienāca Saeimā. Viņi naivi cerēja, ka vēlētājs būs vīlies Vienotības piekoptajā politikā un drīz vien «lūgsies» vecos «profesionāļus» nākt atpakaļ. Var tikai pabrīnīties par rūdīto politiķu nespēju novērtēt Latvijas politiskās realitātes. Gals pienāca ātrāk, nekā abiem oligarhiem varēja rādīties visdrūmākajos pareģojumos. Vienmēr nīstā (vienalga kādā sastāvā) Saeima tika atlaista ar ieganstu mazināt oligarhu lomu. Kāda vairs bija Šlesera un Šķēles politiskā ietekme ar tās 8 deputātu vietām? Taču tieši uz viņiem uzkrāva visas Latvijas krīzes nedienas. Šķēle uzreiz saprata, ka pretoties tautas dusmu cunami ir bezjēdzīga nodarbe, un likvidēja savu lolojumu – Tautas partiju. Šlesers palika uzticīgs principam cīnīties līdz galam un vēl izspēlēja kārtējo cirka numuru – pārdēvēja savu partiju par Šlesera Reformu partiju un metās pēdējā kaujā, kas viņam tomēr izrādījās izšķiroša. Politika demokrātijas apstākļos, kad par politiķu likteni galvenokārt lemj tie, kurus politika ne vien neinteresē, bet pat riebj, ir nežēlīga kā jebkurš cits šovbiznesa paveids. Šķēle un Šlesers nogāja no politiskās skatuves tāpat kā novecojušas, bet laikus aiziet negribošas kino dīvas. Izvēlīgajam un vienlaikus nežēlīgajam skatītājam nevajadzīgas un apnikušas.
Paraksti par krievu valodu: kāpēc tieši šogad?
187 378 savāktie pilsoņu paraksti par krievu valodu kā otro valsts valodu nav gluži griesti, bet ir skaidrs, ka referendumā netiks savākta pat puse no nepieciešamā 771 350 pilsoņu atbalsta. Tas ir skaidrs arī referenduma iniciatoriem, bet nav skaidrs, kādas konsekvences no visa izdarīs politiķi, kam vispirms pašiem sev jāatbild uz jautājumu – kāpēc tas notiek tieši tagad?
Krievu valodas atbalstam varētu arī iepriekš rast kairinātājus, piemēram, mazākumtautību skolu reforma, taču tik nepiedienīgs piedāvājums līdz šim nebija likts galdā. Partiju savtīgi ekspluatētā etniskā kārts, kas tām ļāvusi ja ne uzvarēt vēlēšanās, tad allaž nodrošināt stabilu veģetēšanu Saeimā un caur kuru arī skatīta «integrācijas politika», ir bijis pamats krievvalodīgo vieglas uzbudināmības stāvokļa uzturēšanai. Par tā aktivizēšanu šogad īpaši parūpējās ne tikai Nacionālā apvienība ar parakstu vākšanu par mācībām tikai latviešu valodā valsts un pašvaldību finansētās skolās. Punktu pielika SC atstāšana opozīcijā pēc visu laiku labākā rezultāta sasniegšanas un matemātiskās uzvaras vēlēšanās, un galvenais – pēc pazemojošiem eksāmeniem, solot varu ar pārliecību, ko varot mainīt tikai ar tankiem.
Saeimas labējās partijas likumprojektu parlamentā noraidīja, Saskaņa balsojumā demonstratīvi nepiedalījās. Nedz no tribīnes, nedz aiztribīnes nedzirdēja neko, kas liecinātu par centieniem abām pusēm meklēt dialogu, sadzirdēt. Vieni – pagriež muguru, aizbāž ausis, otri – paši sev demonstrē savu nepiekāpību un joprojām, tāpat kā integrācijas pamatnostādnēs – piedāvā asimilāciju vai stratifikāciju. Lācis atkal modīsies no ziemas miega.