Varbūt Eiropas Savienības prezidenta un ārlietu ministres amatus ieguvušie beļģis Hermans van Rompejs un britiete Katrīna Eštona nešķistu tik vāji neko neizsakoši, kā viņus vērtē starptautiskie mediji, ja konkurencē par ES prezidenta amatu tik spilgti sevi nebūtu parādījusi Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Pēdējo divu nedēļu laikā viņa bija centrālā figūra, ko intervēja šīs sacīkstes sakarā, un, kā norāda premjera Valda Dombrovska (JL) ārlietu padomniece Solveiga Silkalna, Latvijas vārds beidzot starptautiski izskanēja pozitīvā gaisma, ne sakarā ar krīzi.
"Eštone var zināmā mērā teikt paldies Vairai Vīķei-Freibergai par amatu," uzskata Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Andis Bērziņš (LPP/LC). Viņaprāt, dzimumu līdztiesības jautājums, ko savā kampaņā par vienu no galvenajiem izvirzīja Latvijas eksprezidente un kas guva atbalstu ne tikai starptautiskajos medijos, bet arī ES amatpersonu vidū, kaut kādā mērā ietekmēja, ka vismaz ārlietu postenis tiek sievietei.
Bez pozitīvās publicitātes, kas varēja kalpot par pašapziņas uzmundrinājumu krīzes nomocītajai Latvijas sabiedrībai, grūtāk izskaitļojams ir, vai mazo un jauno dalībvalstu interesēm ES par labu nāks H. van Rompeja un K. Eštones izraudzīšanās. Latvijas intereses abu amatpersonu izvēlē, ko uzsvēra mūsu diplomāti, bija, lai tās būtu spēcīgas personības, kas spētu lauzt Eiropas praksi, kur toni noteic lielo dalībvalstu līderi. Kā vienīgo kompromisu, ko šajos apstākļos varēja panākt, šīs izvēles vērtē ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP). Viņš optimistiski raugās uz ES pirmo ārlietu ministri K. Eštoni, kura pārstāv Lielbritāniju, jo "briti ir transatlantisti un tas ir labi un arī mums svarīgi". K. Eštones pārstāvētās Lielbritānijas ciešās transatlantiskās saites ar ASV, kas saskan ar Latvijas ārpolitisko redzējumu, uzsver arī S. Silkalna.
Ceturtdienas vakarā V. Dombrovska padomniece Eiropas Savienības jautājumos Elīna Melngaile premjera biroja vārdā norādīja uz Ārlietu ministrijas pārstāvju klātneesamību sarunās par ES augstajiem amatiem Briselē. Tas izskanēja kā pārmetums ĀM, ka premjeram sarunās jāiztiek bez diplomātu palīdzības. Bez E. Melngailes premjera delegācijā bija tikai Latvijas vēstnieks ES Normunds Popens.
M. Riekstiņš Neatkarīgajai uzsvēra, ka ceturtdien Briselē nav bijis arī nevienas citas Eiropas valsts ārlietu ministrs, jo viss ES prezidenta izraudzīšanās process bijis premjeru līmeņa, kur valdību līderi pozīcijas apspieduši telefoniski un klātienē bez diplomātu līdzdalības. Arī S. Silkalna Neatkarīgajai apstiprināja, ka šīs Eiropadomes ārkārtas sanāksmes formāts neparedzēja ārlietu ministra klātbūtni. Tādēļ viņa biroja vārdā izskanējušo viedokli tiecās skaidrot kā izteikumu, ko ziņu aģentūras reportieris pārpratis.
Neoficiāli zināms, ka premjeram tuvu stāvoši cilvēki uzskata, ka TP ministra vadītā ĀM "politiskas skaudības dēļ" nav darījusi visu iespējamo V. Vīķes-Freibergas kandidatūras lobēšanai. Zināms tomēr, ka telefoniskas konsultācijas ar Eiropas kolēģiem bijušas arī ārlietu ministram un aktīvi procesā bija iesaistīti arī vēstnieki. Neoficiālos izteikumos ĀM pārstāvji jau no pirmās dienas nav slēpuši skepsi par V. Vīķes-Freibergas izredzēm, jo ES iekšējais lēmumpieņemšanas mehānisms neparedz iespēju apiet trīs lielvalstu – Vācijas, Francijas un Lielbritānijas – intereses. Premjera birojs, pārņemot iniciatīvu, nerīkojās tik pragmatiski, bet pēc principa, ka Latvija var tikai iegūt, nevis zaudēt. Pēc daudzu ieskata, tā arī ir noticis, par ko liecina V. Vīķes-Freibergas izvirzīšanās par starptautiskajā presē visvairāk apspriesto kandidāti.
Sava loma V. Dombrovska aktīvajā rīcībā, nesaskaņoti izvirzot eksprezidentes kandidatūru, varētu būt arī JL apsvērumā, ka V. Vīķe-Freiberga, gandarīta par šīs spožās atgriešanās noorganizēšanu, pirms vēlēšanām paudīs atbalstu trīs labējo partiju konsolidētajai apvienībai Vienotība.