Latgales problēmas risinās īpašā komisijā

Savulaik vienā no Saeimas sasaukumiem bija izveidota starpfrakciju grupa Latgales atbalstam, taču tai nebija nekādas ietekmes, atzīst deputāts Jānis Tutins, kurš pieteicies darboties apakškomisijā (tā vēl nav sanākusi kopā uz sēdi, nav arī ievēlēts tās vadītājs). Šis varētu būt juridiski stiprāks risinājums, ne tikai domubiedru sanākšana kopā un papļāpāšana bez protokola. «20 gadu laikā ir sakrājies tik daudz jautājumu - gan ekonomisku, gan kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas -, ka apspriežamā un izvērtējamā netrūks,» ir pārliecināts J. Tutins. Turklāt ne tikai Latgalē, bet arī tai piegulošajos novados, un jo īpaši - pierobežā. Arī deputāts Boriss Cilēvičs, kurš darbojas «lielajā komisijā», pievienojas kolēģim - Latgalē dzīves rādītāji ir krietni sliktāki nekā pārējos reģionos, tāpēc tā arī pelnījusi īpašu pieeju un risinājumu meklēšanu.

Latgales pašvaldību vadītāji uzskata, ka tas ir labs solis, un cer sagaidīt no deputātiem konstruktīvu darbu, nevis tikai emocionālu parunāšanu. Visi aptaujātie kā prioritāri risināmo jautājumu akcentē ekonomisko «portfeli». «Latgale no Rīgas atpaliek par desmit gadiem, bet no pārējiem reģioniem - par astoņiem,» domā Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs. Lai panāktu tos, nepietiek ar Latgalei un Alūksnes novadam piešķirtajiem 52 miljoniem eiro uzņēmējdarbības attīstībai. Jā, tā palīdz mazināt atšķirības, bet ne vienādot. Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs gan vēlētos, lai tiktu izveidota vienota sistēma valstī, kā atbalstīt vietas ar zemākiem rādītājiem. Īpaša līdzekļu novirzīšana tikai Latgalei dara vairāk ļauna nekā laba. Pārējie novadi uzskata šos 52 miljonus eiro par milzu dāvanu, lai gan patiesībā tā ir tīri simboliska, ko lielās pilsētas gada laikā apgūst.

Jā, šī summa palīdzējusi krietni uzlabot infrastruktūru, bet tagad būtisks akcents būtu jāliek uz jaunu darba vietu radīšanu, kā arī jāpanāk, lai darbarokas neaizplūstu no reģiona, teic Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda. Viens no veidiem, kā to īstenot, - piemērot nodokļu atlaides, lai padarītu Latgali pievilcīgāku uzņēmējdarbībai. Jo skaidrs, ka izdevīgāk ir veidot biznesu tuvāk Rīgai vai citām lielajām pilsētām - izmaksas ir daudz mazākas gan loģistikā, gan visā pārējā. «Jāpanāk, lai mēs nebūtu atkarīgi no deputātu labvēlības, bet ar izsvērtiem un ilgtermiņa normatīviem veicinātu reģiona attīstību,» pauž M. Švarcs. Liels atbalsts būtu, ja valsts sniegtu savu artavu arī sociālajā jomā. Šobrīd Rēzeknes novadam gandrīz miljons eiro aiziet pabalstiem - būtu taisnīgi, ja vismaz trešdaļa no tā pašvaldībai atnāktu atpakaļ budžetā. Šo summu tad varētu tērēt uzņēmjdarbības attīstībai un stiprināšanai, kas būtu nozīmīgs ieguldījums novadam.

Tikpat būtiski ir ceļu sakārtošana. Nevar gribēt, lai laukos uzzeltu komercdarbība, ja tur nevarēs piekļūt, uzsver Latgales pašvaldību vadītāji. Tāpat viņi brīdina no sasteigtas reģionālās reformas - lai nenotiek tā, ka «kungi apsēžas un sadala gabalus».

Savukārt par latgaliešu rakstu valodas stiprināšanu, kam vēlas pievērst īpašu uzmanību jaunā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, viedokļi ir atšķirīgi. M. Plivda, kurai latgaliešu valoda ir dzimtā, uzskata, ka skolā tā būtu jāmāca fakultatīvi. Latgalē dzīvo tik dažādu tautību ļaudis, un uzspiest viņiem to kā obligātu nevajadzētu. Pēc viņas domām, tas tomēr ir vienas grupas viedoklis, ko grib uzspiest pārējiem. «Mums ir viena valsts un valsts valoda, neesam tik liela tauta, lai šķeltos,» uzsver S. Maksimovs, piebilstot, ka tā nav prioritāte. Jā, latgaliskais ir jāsaglabā - tai vajag savu kultūras telpu, bet - vai vajag rakstu valodu iekopt - tas tikai lieki sarežģīs gan valsts iestāžu, gan pašvaldības darbu. «Es tomēr uzskatu: ko dos, ka runāsim latgaliski, bet nebūs, ar ko pabarot ģimeni,» norāda S. Maksimovs. Arī M. Švarcs saka: nevis normatīvi saglabās valodu, bet to nesēji - par viņu labklājību jādomā!