Zīmols Kolonna visbiežāk pazīstams ar skaistumkopšanas saloniem un kosmētikas un parfimērijas preču veikaliem.
Tā ir tikai Latvijā redzamākā daļa no šā zīmola patiesā vēriena starptautiskajā biznesā. Uz dažiem Neatkarīgās Rīta Avīzes jautājumiem piekrita atbildēt sieviete, uzņēmēja, Kolonnas īpašniece Ieva Plaude.
– Jūs esat viena no veiksmīgākajām sievietēm – uzņēmējām. Kādām īpašībām jābūt šādu panākumu pamatā? – Cilvēkam, kurš būtu definējis panākumus garantējošas rakstura īpašības, noteikti pienāktos visas iespējamās prēmijas, Nobelu ieskaitot… Bet, uz Kolonnas pirmsākumiem atskatoties, varētu sacīt, ka trāpījām īstajā laikā un vietā: preču un pakalpojumu deficīta nomocītā sabiedrība vēlējās piepildīt gluži cilvēciskās alkas pēc labākas ikdienas mazumiņa – nepiedzīvot atraidījumu frizētavā, bez grūstīšanās un pazemojumiem nopirkt agrāk vien ārzemju žurnālos redzētus skaistumkopšanas līdzekļus un atļauties vizīti pie kosmetologa. Tas bija precīzs, uz pašas pieredzes un dzīves vērojumu pamata tapis mērķējums, tomēr diezin vai uzņēmums šodien riņķotu lielā biznesa starptautiskajā orbītā, ja es jau toreiz nebūtu sākusi pulcināt un saliedēt tos speciālistus un meistarus, ko saucu par Kolonnas zelta fondu un pašu galveno kapitālu. Protams, esmu uzņēmuma īpašniece, kam visos lēmumos pieder galavārds. Taču līdztekus prasmei uzburt biznesa nākotnes vīzijas (iztēles telpas pārvaldīšanas gēni man no tēva mākslinieka Arnolda Plauža) kāds labs eņģelis
piedzimstot ielicis pūrā arī pietiekami daudz paškritikas un vēsa prāta – tur acīmredzot ir pienesums no mediķes mammas. – Kāda ir jūsu saistība ar Cēsīm, un ko šī pilsēta un tās cilvēki nozīmē jūsu dzīvē? – Deviņdesmito gadu
sākumā es Vācijā producēju Latvijas Nacionālās operas izrādes – Karmenu, Salomi, baletus. Šī klasiskā māksla Vācijā ir ļoti iecienīta – operas izrāžu apmeklējums iederas tās zemes dzīves stilā, un katra liela pilsēta nav
iedomājama bez sava muzikālā teātra – Berlīnē vien ir četri operas nami. Turklāt vācieši ļoti veiksmīgi izmanto savas senatnīgās arhitektūras vaibstus, iekārtojot operas izrāžu brīvdabas skatuves. Vienu tādu kopā ar Latvijas
māksliniekiem ļoti veiksmīgi apguvām Dreieihā, mazpilsētiņā netālu no Frankfurtes pie Mainas. Kad ierados tur pirmoreiz, bija sajūta: esmu šo ainavu jau redzējusi Latvijā – pilsdrupas gleznainā uzkalnā, kuram apkārt vijas
ceļš, daudz dižkoku, klusums un sakoptība. Nu protams, kā Cēsīs!... Jau toreiz iedomājos, ka Cēsis, šī skaistā pilsēta, ir gatava skatuve. Ar lielu gandarījumu uztvēru ziņu par operas izrādēm pie Cēsu pils un, kad ar uzņēmēja un aktiera Jura Žagara līdzdalību tapa Cēsu pils ģilde, atsaucos viņa un Cēsu pilsētas mēra Ginta Šķendera izteiktajiem piedāvājumiem Kolonnai kļūt par Cēsu mākslas festivāla atbalstītāju. Cēsis ir unikāla vieta – labvēlīga vide kultūras un mākslas baudīšanai. Ir liels prieks, ka Vidzemes pērles pievilcību novērtē arī citi: lai gan viesnīcu biznesā valstī šogad 30 procentu kritums, Hotel Kolonna Cēsis to pagaidām nav piedzīvojusi – tūristi brauc, nodrošinot ieņēmumus pērnajā līmenī. Tas neapšaubāmi ir Cēsu pilsētas pašvaldības ieguldījums. – Kāds būtu jūsu personīgais novēlējums Latvijas iedzīvotājiem un arī cēsniekiem, lai mums visiem kopā būtu vieglāk pārdzīvot šos grūtos laikus? – Nāk prātā nostāsts par Bībelē daudzinātā ķēniņa Zālamana gredzenu, kura delnai pievērsto daļu esot rotājis uzraksts: «Paies arī tas…» Smagos brīžos valdnieks griezis gredzenu uz augšu un stiprinājies atziņā, ka visuvarenā laika straume vienlīdz bezkaislīgi aizskalo gan panākumus, gan neveiksmes. Par šā brīža īpašo grūtumu runājot… Nupat Kolonnu apmeklēja uzņēmēju grupa no Japānas. Rāda man savu avīzi: mūsu premjera foto un citāts no viņa runas: «Latvija ir bankrotējusi.» «Vai te nav kāda kļūda?» viņi vaicā. «Jo pa Rīgas ielām brauc daudz jaunu mašīnu, staigā labi ģērbusies tauta, veikalos cilvēki
iepērkas,birojos lietišķi rosās. » Protams, ir ekonomikas lejupslīde. Taču, manuprāt, mūsu valstsvīriem der uzmanīgāk pieskatīt savu retoriku, Latvijas situāciju raksturojot. Kā lai darba devējs motivē uzņēmumā strādājošos, ja ministri katru dienu vienā balsī vaimanā: grimstam, ejam bojā?!... Tāpēc vēl jo vairāk vienmēr priecājos par Latvijas mazpilsētu vadītāju optimismu un darba sparu. Cēsis tradicionāli ir pilsēta ar dziļām kultūras tradīcijām, sakoptu vidi, skaistu dabu un izglītotu sabiedrību, esmu gandarīta, ka ar Cēsu domes un Ginta Šķendera atbalstu mākslas festivāls Cēsīs būs arī šogad un priecēs gan pilsētas viesus, gan rajona iedzīvotājus. Domāju, ka jebkādos laikos ir ļoti svarīgi just sev apkārt domubiedrus, draugus un tuviniekus. Tā ir pati lielākā bagātība, kuru varam uzkrāt, rūpīgi kopjot attiecības.
Tiesa, šim darbiņam nepieciešams laiks, un mums taču ļoti daudz citu svarīgu un neatliekamu pienākumu… Tomēr,ja tikai mazliet uzmanīgāk pieskatām dienas plānu, var atrast dažas minūtes, lai piezvanītu, apjautātos,
uzmundrinātu sev patiesi mīļos un svarīgos, nodrošinot to garīgās enerģijas apriti, kas dzīvei piešķir jēgu un acīm liek starot.