Arhitekts – tā ir ļoti atbildīga profesija, jo jebkura ēka, pat šķūnītis un garāža, nemaz nerunājot par privātmājām un sabiedriskām celtnēm, kalpo gadu desmitiem un pat simtiem, un galvenokārt no arhitekta ir atkarīgs, kāda tā būs – kā tajā jutīsies cilvēks, kā tā iekļausies vidē, ko par to teiks tie, kuri tagad vēl nav dzimuši. Es pat teiktu: arhitekts – tā ir misija!
Cēsniekam, arhitektam Imantam Bumbieram, kurs ir arhitektu biroja Dzimtais akmens dibinātājs, būs ar ko lepoties, jo daudzas ēkas pilsētā, tai skaitā jaunā Swedbank ēka, blakus esošais veikals un vēl virkne objektu un privātmāju, ir tapušas pēc viņa radītajiem projektiem. Arhitektam ir divas svētku reizes: pirmā, kad rodas vīzija un ideja par jaunā objekta aprisēm, otra,kad projekta autors tiek uzaicināts uz nama atvēršanas svētkiem un tas sāk pildīt savas funkcijas. «To sajūtu nevar atsvērt kontā ieskaitītā samaksa par veikumu. Kad redzi, ka ideja ir īstenojusies tieši tā, kā to vēlies,tad tieši tas brīdis ir lielākā alga. Ir objekti, kuri man pašam sniedz gandarījumu arī pēc
gadiem, taču ne vienmēr iznākums ir tāds, kā vēlējos. Diemžēl arī arhitektam ir jāprot rast kompromisu ar klientu, jo, kā saka: kurš maksā, tas pasūta mūziku! Vislabāk man patīk sadarboties ar klientiem, kuri man uzticas – viņi izsaka vēlmes un vajadzības, un es brīvi varu izpaust savu radošo garu, taču ir vēl viens ļoti sāpīgs jautājums – būvniekiem vienmēr patīk kaut ko vienkāršot, izmantot citus materiālus, ieviest krāsas pēc sava prāta un saprašanas. Tas visu sabojā – tas ir tā, it kā gleznā, kur esmu iekrāsojis sārtu toni, viens pienāk un iezīmē zilu. Var jau būt, kas kopumā nemaz slikti neizskatās, tomēr tas vairs nav tas, ko redzēju un vēlējos savās vīzijās. Savus projektus cenšos izstrādāt pēc iespējas tālāk – līdz dizainam un grāmatplauktam, respektīvi, cik vien tālu ļauj klients. Tomēr ir viens kategorisks uzstādījums, no kā neatkāpjos: apgaismojumam ir jābūt manis izstrādātam, jo ar gaismu var vai nu radīt efektu, vai, gluži pretēji, visu sabojāt. Viens no pēdējiem objektiem, kuri nu jau realizēti un kas man pašam dod prieku, ir mednieku namiņš netradicionālā formā un vienam no pilsētas vadības cilvēkiem būvētais nams. Mēs jau visi esam cēsnieki un cits citu pazīstam, tāpēc gadās, ka uz ielas kāds pienāk klāt un pasaka paldies. Tas ir gandarījuma brīdis,» stāsta Imants Bumbiers.
Arhitekta diploms Imantam Bumbieram ir jau 22 gadus, bet tikai pēdējos desmit viņš brīvi var īstenot savu radošo garu. Tūlīt pēc institūta beigšanas nosūtīts darbā uz Raunas kolhozu par vietējo arhitektu, bet, kā jau tolaik bija ierasts, visu noteica kolhoza priekšsēdētājs. Pēc trīs darba gadiem kolhozā varēja saņemt arhitekta sertifikātu, un šo ieguvumu viņš izmantoja, uzsākot privātpraksi.
Drīz vien radās iespēja sākt strādāt Cēsu pašvaldībā par būvvaldes vadītāju.
Tas esot bijis vienmuļš darbs un vairāk saistījās ar citu radīto projektu kritizēšanu, zīmogošanu, regulu ievērošanu un tamlīdzīgām lietām, kurās radošajām izpausmēm vietas bija ļoti maz. Tomēr par gluži zemē nomestu laiku Bumbiers to neuzskata: «Ieguvu milzīgu pieredzi, iepazinu cilvēkus, izpratu procesus un arī papildus izglītojos Nīderlandes pilsētplānošanas institūtā un Zviedrijā. Tā ir bagāža, kas man palīdz strādāt šodien, kad darbojos privātajā biznesā. » Lūzuma punkts bija pirms desmit gadiem – arhitektu uzrunāja klients, kam vajadzēja projektu lielam SPA, viesnīcu un atpūtas kompleksam. Uzreiz bija sajūta, ka tas ir darbiņš, ko noteikti vajag paveikt, tāpēc tika teiktas ardievas rutīnas darbam un varēja ķerties pie savu vīziju īstenošanas. «Ja kāds domā, ka privātais arhitektu birojs ir viegls un ienesīgs darbs, tad kļūdās – it īpaši tagad, kad krīze pirmo skāra būvniecības jomu, darba ir daudz mazāk un jādomā, kā savilkt galus kopā.
Uz pašvaldības un valsts pasūtījumiem, kuri jau sākotnēji definē, ka svarīgākais ir cena, pat tā īsti negribas pieteikties – laba arhitektūra nav savienojama ar zemu cenu. Tad jau labāk strādāju pie šķūnīšu rekonstrukcijas projektiem vai zīmēju privātmājas. Arī mēs kā sastāvdaļa no kopējās ekonomiskās telpas atalgojumu par projektiem esam samazinājuši līdz minimumam, jo saprotam – tagad viss kļūst lētāks un ienākumi mazāki, tāpēc arī mūsu pakalpojumu cenai jāatbilst situācijai.» Atliek vien novēlēt Imantam Bumbieram, lai viņš ir starp stiprākajiem, kuri pārdzīvos arī šo dižķibeli, un sabiedrībai vēl pēc gadu desmitiem būtu iemesls priecāties par viņa veikumu.