Padomju laikos Cēsu vecpilsēta bija iekļauta vissavienības nozīmes kultūrvēstures pieminekļu statusā līdzās Rīgas un Kuldīgas vecpilsētām. Faktiski jau tas nekādus ievērojamus labumus pilsētai nedeva, tomēr ļāva pasargāt vienu otru objektu noiznīcināšanas, ko šodienas skatījumā mēs varam vērtēt kā ieguvumu.
Imants Timermanis ir viens no Cēsu kultūrvēstures apzinātājiem, vēsturisko liecību sargātājiem un arhitekts,kam patīk strādāt gan pie lielu, gan mazu projektu realizācijas. Interesants šķiet viss – sākot no interjera izplānošanas un vecpilsētas namu rekonstrukcijas, līdz lielveikalu un autosalonu projektiem. Atgriežoties vēsturē – Cēsīs Imants Timermanis nonācis pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas, migrējot savas dzimtās vietas – Staiceles – virzienā. «1981. gadā bija viena brīva vieta Cēsu Komunālprojekta birojā. un šeit arī paliku. Toreiz jau nebija iespēju darīt visu pēc sava prāta, vajadzēja strādāt pēc valsts plāna un pasūtījuma. Tomēr jau astoņdesmito gadu vidū jutu sevī vēlmi ko mainīt Latvijā – gaisā sāka virmot jaunas idejas, un es biju par to īstenošanu. Kopā ar domubiedriem apzinājām Latvijas laika piemiņas vietas, pusaizliegtus objektus un sākām lēnām tos atjaunot, ievākt liecības un saglabāt tās kā lielu dārgumu. Kā galējais impulss, lai sāktu runāt skaļāk, bija 1987. gadā notikusī iedzīvotāju protesta akcija Rīgā pret metro celtniecību. Nejauši to ievēroju un sapratu, ka arī man ir kaut kas jādara lietas labā.» Aktīvas sabiedriskās dzīves loģisks turpinājums bija iesaistīšanās Tautas frontes kustībā, kas kā vilnis Imantu Timermani aiznesa līdz pat pilsētas mēra krēslam. Tajā gan viņš sēdēja ļoti neilgi – jau 1991. gadā izveidoja savu arhitektu biroju. «Sāku viens pats ar biroju bēniņos. Tagad esam izveidojušies par stabilu un populāru arhitektu biroju, bet vienalga nespēju būt vienaldzīgs pret vēsturi un kultūru. Arī savā profesionālajā darbībā labprāt strādāju vēsturiskos objektos, un vecpilsētā ir viens otrs stūrītis, kur pielikta mūsu biroja un mana profesionāla arhitekta roka. Gandrīz visas mājas vecpilsētā ir privātīpašumā, un bieži vien īpašniekiem nav pietiekami daudz līdzekļu, lai tās atjaunotu.Viens no piemēriem: ir sagatavots projekts par Cēsu Līvu laukuma un divu tam piegulošo ēku rekonstrukciju, taču reāli uzsākt šo projektu naudas nepietiek. Tā nu sanāk, ka brukšanas procesi daļā vecpilsētas ir straujāki par atjaunošanas darbiem.» Kā jau iepriekš minēts, Cēsu vecpilsēta savulaik bija vissavienības nozīmes objekts – arī šodien viens no arhitekta lielajiem jautājumiem ir palīdzēt Cēsu vecpilsētai iegūt valstisku un starptautisku skanējumu – tiek meklēti dažādi ceļi: tikšanās ar UNESCO pārstāvjiem un Latvijas ieinteresētajiem cilvēkiem, tuvākajās dienās plānota tikšanās ar Britu padomes pārstāvjiem, svarīga ir ideja – tad ar laiku arī finansējumu varētu atrast. «Jo vairāk mēs uzzinām, jo labāk saprotam – Cēsu vecpilsēta ir unikāls objekts vismaz Eiropas mērogā, » uzsver Timermanis.
«Nav mazu vai lielu objektu, ir mazi vai lieli meistari, » – tā kādā diskusijā teica ievērojamais arhitekts Viktors Zilgalvis. Ar šādu attieksmi strādā arī Imanta Timermaņa arhitektu birojs – katrs darbs tiek uzņemts ar lielu atbildību, jo arhitektūras risinājumi ir tas, kas veido mūsu vidi un paliek
nākamajām paaudzēm. Arī tagad, kad būvniecības bums ir beidzies un arī projektētājiem pasūtījumu mazāk, pavisam bez darba arhitekti nav – cilvēki vēl joprojām vēlas būvēt vai rekonstruēt privātmājas, un patlaban birojs strādā pie četriem šīs nišas projektiem. «Zināmā mērā pat labi, ka tagad pasūtījumu ir mazāk, jo iepriekšējos gados valdīja tāds kā plūdu laiks, kurā viss ir jāpagūst. Tagad var mierīgi izvērtēt, kas bijis labs, kas ne tik ļoti, izdarīt
secinājumus un mainīties uz augšu. Ļoti ceru, ka man būs iespēja strādāt, lai Cēsis un tās vecpilsēta atdzimtu no jauna, bet saglabātu to auru un dvēseli, kas šeit valda,» noslēgumā teic cēsnieks, arhitekts un sabiedriski aktīvais cilvēks Imants Timermanis.