Aizvadītajā nedēļā Ministru kabineta komitejas sēdē tika skatīts jautājums par biodegvielas ražošanas nozari Latvijā. Ekonomikas ministrija (EM) pārskata ziņojumā pauda savu skatījumu par nozares darbību un dzīvotspēju.
Par šīs sanāksmes reālo rezultātu vairāk vaicājām biodegvielas ražošanas nozares lielākā uzņēmuma Bioventa valdes priekšsēdētājam Arnim Janvaram.
– Kāds, jūsuprāt, bija EM pārskata ziņojums?
– No šī ziņojuma varēja noprast, ka ar šo nozari viss ir kārtībā, nepiebilstot, ka no 10 Latvijas biodegvielas ražotājiem šobrīd darbību veic tikai viens – Bioventa. Tāpēc nav uzskatāms, ka nozares problēmas tika skatītas pēc būtības. Pastarpināti tika atzīts, ka nozare nav attīstījusies tā, kā to kāds, nenorādot tieši – kurš, savulaik bija iedomājies.
Tāpat netika atklāti pateikts, ka 2005. gada MK apstiprinātais pasākumu plāns, ko savulaik sagatavoja Zemkopības ministrija, ir realizēts tikai 30% apmērā.
– Reāli lēmumi tika pieņemti?
– Komitejas sanāksmē ir sagatavots protokola lēmumprojekts, kurā ierakstīts, ka EM ir jāsagatavo konkrēti priekšlikumi nozares atbalstam un pēc 6 mēnešiem jāsniedz atskaites ziņojums par veiktajiem pasākumiem. Diemžēl priekšlikumu sagatavošanai netiek paredzēts pieaicināt nedz sabiedriskās organizācijas, nedz ražotāju pārstāvjus, tāpēc mēs atkal gatavojamies iesniegt priekšlikumus, lai tiktu pieaicināti jau minētie pārstāvji, kuri vienīgie spēj sniegt profesionālus padomus. Tikai sadarbībā ar profesionāļiem iespējams pozitīvs rezultāts.
Pamatojoties uz iepriekš teikto, es varu pateikt, ka, neanalizējot ražošanas nozares darbību Latvijā un nedefinējot šķēršļus tās attīstībai, nav iespējams nozari reanimēt. Tieši – reanimēt, jo situācija, kad no 10 ražotājiem strādā tikai viens, nav uzskatāma par nozares pastāvēšanu pēc būtības.
– Vai ir iespējams nozari, kā jūs sakāt, reanimēt?
– Ir jāmeklē risinājumi, sadarbojoties ražotājiem, valdībai un citām iesaistītajām pusēm, jo tagadējā situācijā cieš ne jau EM darbinieki, bet gan darba cilvēki – rapša audzētāji, pārvadātāji un speciālisti, kuri apguvuši šo nebūt ne vienkāršo ražošanas procesu. Tie ir augstas klases speciālisti, kuri jau no rūpnīcu būvniecības sākuma ir apguvuši tehnoloģijas, līdz smalkumiem izpratuši zaļās degvielas ražošanas nianses un ir spējīgi sniegt padomu valdības pārstāvjiem, kā izpildīt ES prasības, kas tiek prasītas no Latvijas valsts.
Atzīmēšu, ka virkni speciālistu jau esam zaudējuši, jo arī bioetanola rūpnīca, kas bija otrs lielākais biodegvielas ražotājs Latvijā, ir apturējusi savu darbību jau vairāk nekā pirms gada. Likumsakarīgi, ka neviens speciālists gadu bez ēšanas izturēt nevar – tāpēc ir atradis darbu citur. Varu teikt, ka valdība savulaik pieņēma biodegvielas likumu un radīja normatīvo bāzi nozares izveidošanai un attīstībai, bet, mainoties valdības sastāvam, šī nozare tiek uzskatīta par Latvijas tautsaimniecībai kaitīgu. Izrādās, ka mazsvarīgi ir gan investoru ieguldītie 100 miljoni, valsts ieguldītie 67 miljoni, gan zemnieki, kuri orientējušies uz rapša ražošanu, gan rūpnīcu speciālisti. Līdz šim neviena no atbildīgajām personām, EM un tās darbinieki, nav bijuši spējīgi atrast iespējamos risinājumus nozares turpmākai attīstībai valstī.
– Ko tas nesīs nākotnē?
– Ja Latvija nesasniegs ES normatīvajos dokumentos paredzētos mērķus, noteikti sāksies pārkāpuma procedūras izvērtēšana un kādam par to būs jāmaksā soda nauda. Otrs iespējamais scenārijs – valdība izvēlēsies biodegvielas importēšanu, bet tas nozīmē, ka visa naudas masa, kas varētu palikt Latvijā, nonāks citu valstu budžetos. No tā cietīs mūsu pensionāri, bērni, medicīna utt.
Atzīmēšu, ka nozares darbības laikā tās pievienotā vērtība ir tuvu 400 miljoniem. Aprēķini pierāda, ka līdz 2020. gadam nozare valsts ekonomikā var radīt pievienoto vērtību vismaz 500 miljonu latu apmērā. Manuprāt, tas ir ļoti daudz!
– Paklausoties valdības runās, šķiet, ka risinājumi tiek meklēti nemitīgi – gan par Metalurgu, gan Latgali, gan rūpniecību...
– Jā, jā – skaļi runā par ārvalstu investoru piesaisti, izstrādā programmas Latgales attīstībai, gatavo ilgtermiņa programmas līdz 2030. gadam arī attiecībā uz biodegvielas ražošanu Latvijā, raksta un prezentē programmas latviešu atgriešanai Latvijā. Vienlaikus likvidējot biodegvielas nozari, tiek apliecināta senās parunas – klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem – aktualitāte arī šodien.
Krīzes situācijā ir nonācis Liepājas metalurgs un Latvijas zemnieki, kuri nav saņēmuši iecerētās dotācijas, taču atšķirība ir tajā, ka iepriekšminētie jautājumi, tiek risināti un, protams, paldies par to, ka zemnieki papildus saņems 40 miljonus, šobrīd diskutē vēl par 130, ka tiek piesaistīti vēl papildu līdzekļi lauku attīstībai, ka, ļoti iespējams, valdība atradīs vairāk nekā 54 miljonus arī Metalurga glābšanai. Taču gribu vērst lasītāju uzmanību – kāpēc ir nozares, kam tiek pievērsta uzmanība, un nozares, kas tiek apzināti neievērotas un pat nīcinātas.
– Cik lielā mērā tiek ņemtas vērā pašu ražotāju domas?
– Iepriekšminētajā sanāksmē asociācijas vadītājs Znatnaja kungs informēja komiteju par iespējamām sekām, ko nesīs nozares problēmu ignorēšana. No savas puses esam darījuši visu – ir iesniegtas rakstiskas vēstules ar reāliem priekšlikumiem gan ministrijām, gan mūsu valsts pārstāvjiem Eiropas Parlamentā. Uz visām nosūtītajām vēstulēm esam saņēmuši vienu elektronisku atbildi no EM Enerģētikas departamenta darbinieka ar tekstu: «Paldies par jūsu viedokli.» Nav aicinājuma uz diskusiju, nav konkrētu plānu un priekšlikumu, un nav nekādu procesu, kas liecinātu par ieinteresētību problēmu risinājumā.
Divu gadu laikā ekonomikas ministrs ir uzskatījis par nepieciešamu ierasties uz vienu sēdi, kurā pauda savu viedokli un devās projām. Mūsu viedokli toreiz uzklausīja Enerģētikas departamenta darbinieki – šķiet, ka mūs nesadzirdēja, jo rezultātā tika uzrakstīts dokuments, kurā iekļauti tikai daži, faktiski nenozīmīgākie mūsu jautājumu punkti.
– Izskan viedoklis, ka biodegvielas ražotāji šantažē EM...
– Mēs tikai aizstāvam savas tiesības – ja reiz ir pieņemts likums un normatīvie dokumenti, tad valstij tie ir jāpilda. Tagad, kad uzņēmumi ir ieguldījuši 100 miljonus nozares izveidošanā, valdība nedrīkst atteikties no savām saistībām.
Mūsu valstī jau par tradīciju ir kļuvusi nozaru likvidēšana – tā bija ar zemniekiem –, paskatieties, kas notiek Latgales laukos, tā bija ar cukura ražošanu un rūpniecību kopumā, tagad ķērušies klāt biodegvielas ražotājiem, drīz krahs būs elektroenerģijas un biogāzes ražotājiem. Vispirms tiek radīti priekšnoteikumi nozares attīstībai, tad, mainoties valdībai, mainās arī uzstādījumi. Vai tiešām mūsu valstī likumu ievērošana no valsts puses ir pārmērīga prasība?
– Bioventa ir vienīgais vēl strādājošais nozares uzņēmums. Kāda ir situācija?
– Šogad, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, plānojam par 20% samazināt ražošanas jaudu. Iemesls tam ir visparastākās bailes – ja mēs nezinām, kā būs turpmāk, uzņemties finansiālas saistības pret zemniekiem, pārvadātājiem un citām iesaistītajām pusēm mēs nedrīkstam.
Mēs neredzam pozitīvu tendenci produkcijas noieta tirgu paplašināšanai, jo, piemēram, Lietuvā ir noteikta obligātā biodegvielas piedeva fosilajai degvielai 7% apmērā (Latvijā 2012. gadā – 2,9%), tāpat valsts subsidē ražotājus plānotajā apmērā. Līdzīgas situācijas ir arī Polijā, Vācijā, Francijā, Itālijā. Līdz ar to mūsu produkcija Eiropas tirgos cenu ziņā nespēj konkurēt. Vai šādā situācijā varam runāt par brīvo tirgu un tirgus pieprasījuma diktētu konkurenci? Nē! Uz Latviju tas neattiecas.