Vēl tikai mazs mirklis jāpaciešas, un varēsim visi kopā izdzīvot Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas pasākumus.
Jācer vien, ka nedēļas nogalē šī visnotaļ nesaprotami iekārtotā ziema nepiespiedīs baudīšanas priekus pārcelt pie televizoru ekrāniem, jo, spriežot pēc programmas, pasākumi sarūpēti – būtu tikai apmeklētāji.
Visiem autobraucējiem gribu silti ieteikt – pirms dodaties Rīgas centra virzienā, iemetiet aci internetā – transporta kustības ierobežojumi būs, tāpēc rēķiniet paši, vai varat kādudien iztikt bez Akmens tilta pakalpojumiem un vai vispār tieši šajās brīvdienās obligāti jātriecas uz centru, lai pasēdētu tur korķī.Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas pasākuma gaidas nav brīdis, kad gluži kā pasakā jāuzskaita visi tie labumi, kas «gar ūsām ritēs». Šis gads būs tieši tik bagāts vai nabags, cik atvērti vai slēgti iecerētajiem notikumiem būsim mēs paši. Paņemt vai nepaņemt piedāvāto – tas ir atkarīgs no mums, un vismazāk jau nu te būtu jāvelk ierastais meldiņš, kas ik gadus izskan Eirovīzijas toņkārtās, – ko par to tagad teiks Eiropā. Eiropā par mums slikti teiks vienīgi tad, ja paši uzvedīsimies kā pērnie auni no Friča Bārdas bērnu dzejolīša, kā to pirms dažiem gadiem izdarīja brāļi lietuvieši, kas sava kultūras gada laikā kašķējās tā, ka pārējās pilsētas, kas jau bijušas Eiropas kultūras galvaspilsētas godā, bija spiestas rakstīt pat īpašu uzsaukumu, lai viņi nomierinās. Laiks dzīvot normālā sabiedrībā un atskārst, ka no lielā kultūras piedāvājuma daudzveidības katrs ņem to, kas viņam patīk un rosina interesi, nevis apmeklē tos pasākumus, kas neuzrunā. Vai vēl ļaunāk – dirn mājās pie datora, neiet nekur un izrāda savu stulbumu interneta komentāros, rakstot šausmu stāstus, piemēram, par to, cik dārgas biļetes esot uz Latvijas Nacionālās operas izrādēm. Lai nu parāda daudz LNO līmeņa opernamu, kur biļešu cena sākas no četriem eiro, turklāt tas nebūt nav šīs sezonas jaunievedums. Nemaz nerunāsim par grāmatu ķēdi, par kuru nav šaubu – tai jāizdodas. Tā mēslu straume, kas šo gadu laikā ir lieta pār bibliotēkas cēlāju galvām, ir augstāka par Everestu, bet vai nu tāpēc lietas nenotiek un Gaismas pils nav vajadzīga? Domāju, ka grāmatu ķēdē sestdien vajadzētu piedalīties ne tik daudz bibliotēkas atbalstītājiem, cik tiem, kas tuvredzīgi uzstājās pret to, tā izpērkot karmisko grēku pret kultūru.
Attieksmes maiņa un atvērts prāts ir tas, ko varētu vēlēties no 2014. Eiropas kultūras galvaspilsētas gada. Nodzīvot to tā, lai pēc gadiem divdesmit, kad Latvijai teorētiski nākamreiz varētu rasties iespēja atkal iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas godu, atceroties 2014. gadu, pētniekiem, kas gribēs noskaidrot, kā toreiz bija, nebūtu jāvelk ārā no noputējušu informācijas nesēju kaudzes veci kašķi, apsaukāšanās un tiesas procesi. Cerams arī, ka mēs pratīsim, gadam beidzoties, pateikt skaistu paldies tā rīkotājiem, lai nebūtu kā toreiz, kad beidzās Rīgai 800.
Kultūras piedāvājums, kas pēc krīzes pēdējo pāris gadu laikā ir nenoliedzami atspirdzis, liecina, ka dzīve palēnām tomēr virzās augšup. Tā ir mūsu cerība, raugoties nākotnē, jo ne jau saimnieciskais līmenis vien veido labklājību. Visiem tiem, kas pa kaktiem kurn par to, ka šogad atkal tiks izšķiesta nauda, par kuru taču varētu arī ko «normālu» izdarīt, kā daži prātvēderi to pamanījās norādīt pat pēc dziesmu svētkiem, varu atbildēt ļoti vienkārši – labāk, ka līdzekļi tiek ieguldīti kultūrā, nevis diskriminējošās rīdzinieku biļetēs, kas dala šķirās Latvijas iedzīvotājus.