Oļegs Burovs: Jāpārskata "Rīgas satiksmes" attīstības stratēģija

Par nodegušo namu Kalnciema ielā 2b un graustu problēmu Rīgā, par iecerēm jaunajā amatā, par Āgenskalna tirgu, piemiņas vietu Zolitūdē un citām galvaspilsētas aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar jauno Rīgas vicemēru Oļegu Burovu.

- 25. novembrī Kalnciema ielā 2b bija «komercugunsgrēks» - skaista ēka ir nodegusi.

- Dzirdu, ka cilvēki par to saka, ka viņi ir šokā. Man tā ir nepārejoša izmisuma sajūta, ka šādas mājas ilgi stāv tukšas, bet mēs Rīgas domē neko daudz nevaram izdarīt. Nodegušās ēkas Kalnciema ielā un Raņķa dambī jau ļoti ilgi stāvēja tukšas. Tiklīdz mums radās tāda iespēja, mēs piemērojām paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Šāda iespēja radās pirms pāris gadiem, kad stājās spēkā likuma norma, ka pilsētvidi degradējošiem objektiem iespējams piemērot paaugstinātu nodokļa likmi. Dome šādu likuma normu lūdza ieviest, un likumdevējs to atbalstīja. Rīga pirmā sāka to piemērot, un tas pašlaik ir vienīgais kaut cik efektīvais instruments. Pirms tam objekta īpašnieki maksāja gadā 19 tūkstošus eiro, tagad viņi maksā 40 tūkstošus. Ir daļa īpašnieku pilsētā, kurus šāds instruments ietekmē, un viņi sāk kaut ko darīt īpašuma sakārtošanā, ir citi, kas to neņem galvā, ir tādi, kas samaksā paaugstināto likmi un turpina neko nedarīt.

Pagājušā gada jūnijā kolēģi no īpašuma departamenta pamanīja, ka Kalnciema ielas ēkā iespējams diezgan brīvi iekļūt. Mēs organizējām pašvaldības Vidi degradējošu objektu komisijas izbraukuma sēdi, kur ierēdņi kopā ar deputātiem aizbrauca, apskatīja ēkas un konstatēja, ka mājā mitinās nepiederošas personas jeb «bomži». Vienā daļā objekta ārsienu klāja tā saucamais zaļais siets, kas parasti tiek lietots kā aizsargtīkls, taču tas neko nesargāja, jo apakšā bija sakrājušies būvgruži un jebkurā brīdī kāds gabals no fasādes var nokrist, apdraudot nejaušus garāmgājējus. Pieņēmām lēmumu par objekta piespiedu sakārtošanu.

Liela problēma ir tā, ka šajā objektā ir ļoti neskaidra, mainīga situācija ar īpašniekiem - tie ir vairāki, ir starp tiem tādi, kas savu īpašuma daļu ir ieķīlājuši, ir arī maksātnespējīgi. Agrāk ēkas piederēja uzņēmumam, kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma attīstības projektiem. Šis uzņēmums jau bija izstrādājis objekta attīstības projektu, bet laikam pietrūka finanšu, un attīstība apstājās. Vēlāk šis īpašums ir nonācis citu īpašnieku rokās un tad atkal jaunu īpašnieku rokās.

Piespiedu sakārtošanas laikā tika noņemts siets, aizvākti būvgruži, aiztaisītas ciet logu un durvju ailes. Celtniekiem bija milzu problēmas, jo naktīs kādi ļaundari zaga un bojāja viņu materiālus, tehniku un padarīto darbu. Beigās tomēr darbi tika paveikti, mēs iesniedzām rēķinu īpašniekiem, bet viņi atteicās apmaksāt, pārsūdzēja mūsu lēmumu. Pašlaik visi tie rēķini jau ir pie tiesu izpildītājiem. Kopējā pašlaik vēl neapmaksāto rēķinu summa ir apmēram 50 tūkstoši eiro. Proti, ja kāds grib teikt, ka Rīgas dome neko nav darījusi, tas neatbilst patiesībai.

Vēl varu piebilst, ka pagājušā gada jūlijā viena no Vidi degradējošo objektu komisijas loceklēm no Nacionālās apvienības piedāvāja iekļaut šo objektu kultūras pieminekļu sarakstā. Komisijas sēdē es ierosināju ņemt šo deputātes piedāvājumu vērā, un lūdzām Kultūras ministrijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei piešķirt objektam kultūras pieminekļa statusu. Taču šis process ir apturēts sakarā ar ugunsgrēku.

Tagad tiek daudz runāts, ka ēka ir 1913. gadā celta, tā ir spožs jūgendstila paraugs Pārdaugavā, bet tad kāpēc valsts struktūras, kas atbild par šādu unikālu celtņu saglabāšanu, neiekļāva šo māju kultūras pieminekļu sarakstā ne pirms pieciem, ne desmit vai pirms vairāk gadiem? Tikai pēc mūsu lūguma vasarā viņi sāka skatīties uz šo māju.

Kad 25. novembrī uzzināju par ugunsgrēku, man arī pirmā doma bija, ka tas ir, kā jūs dēvējat, «komercugunsgrēks». Pusčetros, kad visi guļ, trīs dažādās vietās esot aizdedzies, tieši tajās dienās notiek kārtējā īpašnieku maiņa. Cerams, policija ar šo informāciju strādā un noskaidros, kas tur par lietu - kas aizdedzināja, kam vajadzēja, lai nodeg.

- Ir jau Rīgā vēl dažs objekts.

- Vēlos uzsvērt, ka 86 procenti no graustiem Rīgā ir privātīpašums - pieder fiziskām vai juridiskām personām. Tikai 14 procenti objektu, kas degradē vidi, ir valsts vai pašvaldības īpašums.

Ar šo Kalnciema ielā nodegušo māju ir pat vēl sarežģītāk nekā parasti - pašlaik administrators to ir pārdevis izsolē, ir jauns īpašnieks. Uz jautājumu, vai viņš plāno atlīdzināt pašvaldībai izdevumus, viņš ir atbildējis, ka neko par to nezina. Mēs zinām, ka iepriekšējais īpašnieks bija no Igaunijas un pašreizējais arī no Igaunijas. Tas pašlaik arī viss.

Bet mums bija bažas par objekta bīstamību. Ja no īpašnieka puses nenotiek nekādas darbības, mēs veicam piespiedu sakārtošanu, lai novērstu objekta bīstamību. Neatkarīgi eksperti konstatēja, ka ēkas iekšpuse ir izdegusi, konstrukcijas ir sabrukušas un rada spiedienu uz ārsienām, līdz ar to var notikt ēkas pašsabrukšana. Tāpēc tika pieņemts lēmums demontēt ēku līdz drošam līmenim. Tas nav politisks lēmums, jo ne jau politiķiem spriest, kāds ir drošs līmenis - to nosaka būvinženierijas eksperti. Tāpēc ar saudzīgām metodēm notika daļējas demontāžas darbi.

- Vai nav tā, ka objekta īpašnieks grib, lai ēka tiek nojaukta ar domu, ka tajā vietā būvēs ko citu?

- Droši vien, ka īpašnieki grib, lai objekts tiek nojaukts pavisam, bet mēs gribam to maksimāli saglabāt.

- Ir bēdīgi slavens grausts Marijas ielā 6, kas jau trīs dekādes netiek savests kārtībā. Ko ar to var darīt? Ko darāt?

- Bija savulaik domē vicemērs Ainārs Šlesers, kurš izteica ideju, ka vajag to namu nacionalizēt. Taču mēs nevaram likumīgi to izdarīt. Likums aizsargā privātīpašumu. Valsts varētu veikt piespiedu atsavināšanu, bet dome to nevar izdarīt. Dome varētu paņemt šo māju tikai kādu savu funkciju veikšanai un samaksājot par to tirgus vērtību. Bet padomāsim, kas no tā iznāktu! Īpašnieki speciāli varētu neko nedarīt un gaidīt, kad dome samaksās viņiem tirgus vērtību. Tā ir liela nauda. Tāpat liela nauda būtu jāiegulda, lai ēku renovētu. Vēl būtu jādomā, kādām pašvaldības funkcijām to izmantot. Pārcelt uz turieni kādu domes departamentu, kas būtu lieki un mākslīgi. Pa šādu ceļu nevaram iet.

Bet ir citas lietas. Pirms pusgada parakstījām līgumu ar Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, lai juristi izvērtē, kādas ir iespējas grozīt likumus - par administratīviem procesiem, par Krimināllikumu - vai nav iespējams paredzēt kriminālatbildību par graustiem. Cik zinu, jautājumā par kriminālatbildību graustu īpašniekiem, ja tie savā objektā neko nedara, lai tas būtu drošs sabiedrībai, Tieslietu ministrijā gatavo priekšlikumus.

- Jūs Rīgas domē strādājat jau ilgi, taču tik nozīmīgā, vicemēra amatā esat pirmo reizi. Ko plānojat darīt?

- Nils Ušakovs ir piektais Rīgas mērs, ar kuru kopā strādāju. Tagad jaunajā amatā gribu uzlabot plānošanu - vēlos, lai budžeta pieņemšanas gaitā tiek noteiktas prioritātes un lai vēlāk tās netiek mainītas vietām. Man nepatīk, kā pašlaik izskatās Esplanāde, Vērmaņdārzs, Bastejkalns. Tur ir daudz darba. Jāuzlabo komunikācija un koordinācija starp nozarēm. Jāpārskata pašvaldības kapitālsabiedrību attīstības stratēģija. Jāizvērtē, vai šīs kapitālsabiedrības nodarbojas ar tām lietām, kas atbilst to funkcijām. Varbūt ir gadījumi, kad kādas kapitālsabiedrību veiktas funkcijas labāk nodot privātiem uzņēmumiem. Uzskatu, ka lielajām kapitālsabiedrībām nepieciešams izveidot padomes. Lielās kapitālsabiedrības mums pašlaik ir trīs - Rīgas satiksme, Rīgas namu pārvaldnieks un Rīgas ūdens. Iedzīvotāji daudz kritizē Rīgas namu pārvaldnieku. Varbūt daļa kritikas nav pamatota, tomēr fakts paliek fakts - ir iedzīvotāju neapmierinātība, tāpēc jāmeklē, kā šīs kapitālsabiedrības darbu uzlabot.

- Ko dos padomes?

- Padomes būs profesionālas, tās kontrolēs valžu darbību. Protams, arī padomes nav panaceja pret visām kaitēm, tomēr tās būs papildu filtrs. Pašlaik ir liels skandāls ar Rīgas satiksmes iepirkumiem, taču iepirkumi ir tik ļoti specifiska lieta, ka ne jau politiķi tur kaut ko var izkontrolēt. Tur jābūt profesionāļiem.

- Kā jūs komentējat Rīgas satiksmes iepirkumu lietu?

- Šis skandāls mani nepatīkami pārsteidza. Varēja redzēt, ka administratīvie izdevumi šajā kapitālsabiedrībā nesamazinās. No otras puses, bija grūti ko bilst, jo sabiedriskais transports aizvien uzlabojas, nevar vairs žēloties, ka rīdzinieki brauktu novecojušā transportā, kas lūst un kavējas. Tomēr bija manāms arī tas, ka Rīgas satiksme ir pārāk autonoma, bija pieradusi, ka visas tās vajadzības, prasības pēc naudas tiek uzreiz apmierinātas. Ceru, ka jaunā valde un jaunā padome skatīsies uz šīm lietām citādi.

- Kā plānojat uzturēt saikni ar iedzīvotājiem?

- Regulāri tikšos ar iedzīvotājiem, lai uzzinātu viņu domas un ierosmes. Ja ne biežāk, tad vismaz katru piektdienas pēcpusdienu tam veltīšu. Ar to es nedomāju, ka nu tik pulcēšu pilnas aktu zāles ar cilvēkiem - diezin vai būs tik liela interese. Bet ir visādi veidi. Nesen nodibināju lietišķus kontaktus ar Āgenskalna biedrību. No viņiem uzzināju, ka gandrīz jau esam bijuši tuvu nelāgam «grēka darbam» - gandrīz nojaucām vēsturisku bibliotēku Zvirbulis. Pateicoties Āgenskalna biedrībai, uzzinājām, ka neizteiksmīgā silikātķieģeļu būve iekšā slēpj vēsturiski nozīmīgu koka māju. Pašlaik spriežam, kā šo māju atjaunot.

- Kas notiek ar Āgenskalna tirgu?

- Rīgas dome izsludināja konkursu ar nosacījumu, lai, īsi sakot, tur veidojas «nacionālais produkts». Objektu ir ieguvuši enerģiski cilvēki, un cerams, ka tas būs veiksmīgs projekts.

- Kas notiek ar Vidzemes tirgu?

- Vidzemes tirgus ir ieguldīts Rīgas Centrāltirgus pamatkapitālā, un gribu sagaidīt, kas tur tagad notiks. Šis tirgus man ir īpaši mīļš, jo atceros to kopš bērnības un arī vēlāk mēdzu tur regulāri iepirkties. Ceru, ka Centrāltirgus vadībai būs radošas idejas, lai šis tirgus atdzimtu.

- Kas būs Zolitūdes traģēdijas vietā?

- Pēc Zolitūdes traģēdijas mēs jau uzreiz sākām domāt, ka vajag nojaukt to, kas atlicis no Maxima lielveikala, vajag veidot piemiņas vietu. Runājot ar Regīnu LočmeliLuņovu, kas vada Biedrību 21 11, vienojāmies, ka šāda piemiņas vieta tiks izveidota. Visā savā darba dzīvē vēl nekad neesmu tā satraucies, bijies par kādu projektu, kā par šo - ne par Mežaparku, ne Mākslas muzeju, ne kādu citu. Jo tas ir tik ļoti jutīgi, tik emocionāli smagi - tikties ar šiem cilvēkiem, kas zaudējuši traģēdijā tuviniekus. Lai piemiņas vietu izveidotu, vajag nojaukt nepabeigto daudzstāvu būvi, kas atrodas pie traģēdijas vietas. Mēs ar kolēģiem sākām runāt ar šā objekta bijušajiem īpašniekiem, arī ar pašreizējiem īpašniekiem. Viņu izturēšanās ir ciniska - viņi ir gatavi runāt tikai juridiskā valodā. Es viņiem ieteicu pienākt pie šīs vietas kādreiz 21. novembrī, kas ir traģēdijas gadadiena un kad cilvēki dedzina svecītes, noliek ziedus, un ieskatīties viņiem acīs. Varbūt tad šiem uzņēmējiem nāks atskārsme, ka šajā vietā bizness nevar būt, tur nevar runāt par naudu. Mēs domē esam pragmatiski un saimnieciski, taču visam ir savas robežas. Es apzinos, ka ir svarīgas ārvalstu investīcijas, ir svarīgi starpvalstu līgumi, taču Zolitūdes traģēdijas vietā nevar notikt uzņēmējdarbība - tikai klusa piemiņas vieta un parks. Bet ne tā, kā Igaunijas investors iedomājies, ka tur var būt «kafeškas», kā viņš teica, kur cilvēkiem ar prieku atpūsties. Tur nav nekāda prieka.

- Viena daļa iedzīvotāju ir neizpratnē, kāpēc Mežaparkā vajadzēja jaukt nost dziesmu svētku estrādi - varēja taču vēl stāvēt tā pati vecā…

- Mēs pieņēmām lēmumu, ka estrādei jābūt jaunai, modernai, ar lielāku kora dziedātāju skaitu, ar lielāku dalībnieku skaitu. Un jaunā estrāde atbildīs šai iecerei. Dziesmu svētki ir nozīmīgs notikums, lieli tautas svētki. Vecā estrāde ir būvēta 1955. gadā, vairākkārt pārbūvēta, tā ir morāli novecojusi. Es uzskatu, ka no kultūras skatpunkta tas ir noteikti nepieciešams. Arī tehniski šī būve būs nozīmīga - objekts būs sarežģīts, būvniekiem tā būs liels izaicinājums un pieredze. Tik lielu metāla konstrukciju līdz šim Baltijā nav bijis - to var salīdzināt tikai ar lieliem futbola stadioniem.

- Jums ir daudz ieceru, taču politikā pašlaik notiek dramatiskas cīņas, kuru dēļ jūsu darbs var tikt pārtraukts - Saeima var pieņemt likumu par Rīgas domes atlaišanu…

- Par to pašlaik nedomāju. Mani paziņas joko, vaicājot, vai tad, ja tiks atlaista dome, būs man jāizsaka līdzjūtība vai apsveikumi. Apzinos, ka pienāks diena, kad no domes būs jāaiziet - ja ne tuvākajā laikā, tad kaut kad. Bet nevajadzēs mani ar to ne apsveikt, ne izteikt līdzjūtību. Taču kamēr būšu savā postenī, savu darbu veikšu pēc labākās sirdsapziņas - esmu atbildīgs par galvaspilsētas saimniecību, un tā ir ļoti liela, nopietna atbildība. Man nepatīk politika - visas tās spēlītes. Man ir lietišķa sadarbība ne tikai ar pozīciju, bet arī ar opozīciju. Es negribu politizēties, bet savu pašreizējo politisko krēslu izmantot, lai risinātu saimnieciskus jautājumus.