Ekonomikas ministrija (EM) apvienojusi spēkus ar sabiedrisko organizāciju Latvijas Būvuzņēmēju partnerība, lai pārvērstu formāli jau ieviesto būvniecības procesa dalībnieku civiltiesisko atbildības apdrošināšanu par «efektīvu» un tādā gadījumā neizbēgami dārgu apdrošināšanu.
EM un būvfirmu aktīvisti vienojušies uz tāda pamata, ka galveno atbildību par būvniecības procesā pieļautajām nelaimēm vajag uzkraut būvniecības pasūtītājam. Šajā gadījumā runa ir tikai par naudā izsakāmu obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nevis par kriminālatbildību. Tas nenozīmē, ka no savas atbildības apdrošināšanas tiktu atbrīvoti citi būvniecības procesa dalībnieki, kuriem šāda atbildība jau uzlikta. Nē, tiem, kam savi obligātās civiltiesiskās atbildības limiti jau jāpērk ar apdrošināšanas prēmijām, nāksies to darīt par augstāku cenu. Šādi maksājumi tuvojas arī tiem, kuri spēja no tiem izvairīties jezgā pēc 2013. gada 21. novembrī notikušās lielveikala Maxima sagrūšanas Rīgā, Zolitūdē. Vienā reizē 54 bojāgājušie kļuva par pietiekamu argumentu Būvniecības likuma pārtaisīšanai. Tajā tika ierakstīti dažnedažādi drošības pasākumi, lai tādas traģēdijas vairs neatkārtotos. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas ieviešana bija viens no šādiem pasākumiem. Tagad izrādās, ka pasākumi ir, bet drošības tomēr nav nevienā likuma tagadējās redakcijas sadaļā. Tas attiecas arī uz atbildības apdrošināšanu. «Neviena apdrošināšana reāli nedarbojas,» deklarēja EM Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane. Tas notika vakar sarīkotajā konferencē Kvalitatīva būvniecība: Kvalitatīvas būvniecības veicināšana - efektīva apdrošināšanas modeļa ieviešana.
Tagad ir tā, ka kaut cik nopietnu būvniecību nevar uzsākt, kamēr būvfirma neparāda būvvaldei apdrošināšanas polisi par 150 tūkstošiem eiro. Apdrošināšanas sabiedrības tirgo šādas polises par lētu naudu, jo ar apdrošināšanas atlīdzību izmaksu nerēķinās. Katrā polisē tiekot ierakstīti daudzi un dažādi gadījumi, uz kuriem konkrētā polise neattiecas. Ja būvniecība notiek pilsētā, tad polisē ieraksta, ka netiek apdrošināts kaitējums, ko būvnieks nodarījis apkārtējām mājām ar vibrāciju. Ja būvniecība notiek mežā, tad vibrācijas riski apdrošināti tiek, bet mežā iespējami citādi kaitējumi videi, kurus tieši tāpēc izslēdz no tajā reizē izsniegtās apdrošināšanas u.tml. Būvvaldes visbiežāk nenodarbojas ar polišu satura lasīšanu, jo likums to neprasot - likums prasot fiksēt polises esamību. Dažus miljonus eiro gadā apdrošinātāji tādā veidā nopelnīt spēj. Latvijas Apdrošinātāju asociācija savākusi datus, ka pagājušajā gadā visas vietējās apdrošināšanas kompānijas kopā visu civiltiesisko apdrošināšanas veidu prēmijās savākušas 14,4 miljonus eiro, no kuriem trešā daļa jeb apmēram četrarpus miljoni eiro nākuši no būvniecības nozares. Savukārt atbildības atlīdzībās izmaksāti 2,9 miljoni eiro bez sīkāka dalījuma, cik no tiem aizgājuši būvniecības grēku kompensēšanai. Tomēr asociācija tās prezidenta Jāņa Abāšina personā pauda gatavību pāriet no šāda biznesa modeļa uz daudz jaudīgāku, t.i., daudz lielākas naudas apriti dodošu un uzmanību prasošu biznesa modeli.
Tagad būvniecības apdrošināšanā Latvijā tiek ieguldīts tik maz naudas, ka tai nav lielas nozīmes konfliktu dzēšanai ne starp būvniecības procesa dalībniekiem savā starpā, ne starp viņiem un trešajām personām. Apdrošinātāji būtu ar mieru pārdalīt daudz lielākas naudas summas, savā starpā norēķinoties par savu klientu grēkiem. Ārzemju pieredze esot tāda, ka tādā gadījumā par naudas pārdales sākumpunktu jānosaka būves pasūtītājs. Viņš, t.i., viņa apdrošinātājs, samaksā par jebkuru kaitējumu, ko nodarījis būvniecības process, piemēram, būvobjekta kaimiņiem. Tālāk viņa apdrošinātājs meklē, kurš tieši - būvfirma(s), arhitekti, būvuzraugi vai vēl kādi citi - ir vainīgs par kaitējumu un saņem naudu no vaininieku atbildības apdrošinātājiem. Šāda shēma esot modificējama arī tam, lai uz apdrošināmā jau ieguldītās naudas rēķina tiktu atrisināti konflikti starp būves pasūtītājiem un būvniekiem, būvniekiem un arhitektiem utt. visās kombinācijās.
Apdrošināšanas u.c. finanšu iestādes ir ļoti ieinteresētas šādā naudas apritē, no kuras savi ienākumi tiktu arī valstij (ierēdņiem). Tomēr Latvija līdz šim bijusi ļoti tāla no tādas sistēmas tāpēc, ka valsts savu iestāžu, uzņēmumu un pašvaldību personā ir pasūtītājs vismaz pusei no vietējiem būvobjektiem. Visas šīs struktūras pašsaprotami negrib uzņemties finansiālu atbildību par notiekošo to būvobjektos. Tagad šādas sistēmas ieviešanai tomēr pavēries iespēju logs sakarā ar strauju valsts būvpasūtījumu sarukumu atbilstoši Eiropas Savienības palīdzības fondu izsmelšanai. Ja lauvas tiesu pasūtījumu veiks privātas juridiskās un fiziskās personas, tad uzlikt tām jaunus maksājumus ir valsts ierēdņu goda lieta.