Šodien Rīgas Doma ziemeļu ieejā pēc restaurācijas atklāts Baltijā senākais gleznojums "Svētās Marijas kronēšana", kas turpmāk ikvienam interesentam būs labi saskatāms, arī ejot garām baznīcai.
Rīgas Doma ziemeļu hallē esošie sienu gleznojumi ir vecākie Baltijā, kas saglabājušies no 14.gadsimta sākuma. Gleznojumi sākotnēji ir bijuši iecerēti kā triptihs, kura kompozīciju veidoja trīs savstarpēji saistīti gleznojumi - "Marijas kronēšana" centrā, "Pasludināšana" labajā pusē un "Kristus ciltskoks" ar praviešu Daniela un, iespējams, Jesejas attēliem kreisajā pusē. Tiek uzskatīts, ka šie gleznojumi ir bijuši vieni no galvenajiem gleznojumiem Rīgas Domā, jo tie atsaucas uz to, ka Rīgas Doms svētīts Svētās Marijas vārdā, kā arī Livonija tika dēvēta par "Svētās Marijas zemi". Vēsturiski Rīgas Doms ir bijis Livonijas centrālā katedrāle līdz Livonijas sabrukšanai 1561.gadā.
Ziemeļu halles sienu gleznojumi tika atklāti 1891.gadā halles detalizētās izpētes laikā. Šajā laikā tika atrasti arī sākotnējie, tas ir, bīskapa Alberta laika celtnes halles pamatu fragmenti, kas atļāva veikt tās rekonstrukciju pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa izstrādātā projekta.
Kopš sienu gleznojumu atklāšanas līdz pat 19.gadsimta rekonstrukcijas darbu nobeigumam aptuveni 20 gadu garumā tika veikti neskaitāmi mēģinājumi nodrošināt sienu gleznojumu saglabāšanu. Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas sapulču protokoli atspoguļo restaurācijas domas attīstību - no uzskata, ka gleznojumi ir jānoņem no sienas un jāuzstāda muzejā, līdz atziņai, ka ir jānotīra visi veiktie pielabojumi un gleznojumi jāsaglabā nākamajām paaudzēm tā, kā tie ir atrasti, stāstīja Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs Ronalds Lūsis.
Simts gadu laikā kopš gleznojumu atklāšanas tie stipri cieta apkārtējās vides iedarbībā, proti, tos ietekmēja atmosfēras piesārņojums, ūdens kondensācija un sals. Taču visbūtiskāk gleznojumu saglabātības stāvokli ietekmēja cilvēku nolaidība un nevērība, jo jumta seguma nomaiņas laikā lietus ūdens aizskaloja gleznojumu "Kristus ciltskoks", velvju pārkrāsošanas laikā gleznojumos tika iedzītas naglas un 2006.gadā, sākot sienu gleznojumu izpēti, tikai retais uzskatīja, ka tos būs iespējams saglabāt, uzsvēra Lūsis.
Darbs pie sienu gleznojumu restaurācijas sākās 2000.gadā, un tagad daļa no zīmējuma atkal ir apskatāma, bet labās un kreisās puses gleznojuma restaurācijas darbi turpinās.
Ievērojot to, ka nozīmīgais sienas gleznojums ir interjera, nevis eksterjera gleznojums, nākotnē būs jādomā, ko darīt ar Rīgas Doma ziemeļu ieeju, lai vērtīgais zīmējums neciestu, informēja Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs.
Kā ziņots, sienas gleznojumu izpētes darbu laikā tika veikta rūpīga nesošās pamatnes analīze, identificēts apmetuma slāņu sastāvs un piesāļojums. Tika veikta krāsojumu slāņu izpēte ar plānslīpējumiem, izmantojot instrumentālās izpētes metodes. Vienlaicīgi ar tehnisko izpēti tika meklētas sienu gleznojumu analoģijas citās Eiropas valstīs. Pēc izpētes rezultātu apkopošanas tika izstrādāta vēsturiskajiem materiāliem piemērota tehnoloģija, saskaņā ar kuru tika veikta apmetuma nostiprināšana, gleznojuma attīrīšana, krāsas slāņu nostiprināšana un retuša.
Izpētes darbus veica Latvijas speciālisti, sadarbojoties ar čehu speciālistiem. Restaurācijas darbi noritēja čehu restauratora vadībā un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas metodiskās padomes uzraudzībā.