Vīra nāvē vaino slimnīcu

© Andrejs Terentjevs, f64

Valmieriete Rota Beņķe tic – ja vien slimnīcā viņas vīram pievērstu pienācīgu uzmanību un izvēlētos atbilstošāku ārstēšanu, Oļgerts būtu dzīvs. Vaina, ar ko viņš gūlies stacionārā, lai arī smaga, neesot bijusi tāda, no kuras mirst – bija nepieciešama vēdera aortas operācija un nācās arī amputēt kāju.

Līdz ar to slimnīcā vajadzēja gulēt gandrīz divus mēnešus, kuru laikā gūti dziļi izgulējumi. Tas, pēc viņas domām, arī bijis beigu sākums.

Vispirms no P. Stradiņa slimnīcas Rīgā, kur tika veikta operācija, O. Beņķis tika pārvests uz Valmieras slimnīcu, kur apstākļi bijuši visnotaļ apmierinoši un arī ārstēšana padevusies – vīrietis bez citu palīdzības jau varējis pats celties un sēsties ratos. Taču izgulējums bijis nopietns, turklāt bijusi ielaista infekcija, tādēļ pieņemts lēmums pacientu sūtīt uz slimnīcu Rīgā, lai ārstēšanu turpinātu Brūču klīnikā.

Pamazām izdziest

R. Beņķe stāsta, ka sākumā vīrs tur juties labi, bet ar laiku manījusi, ka Oļģertam sāk mazināties apetīte. Vīrs atteicis, ka viņam dodot tik daudz zāļu, ka mutē esot tikai zāļu garša. Tad parādījušies izsitumi, pēc tam – trīcējušas rokas un galva. Ārsti neesot varējuši paskaidrot, kas notiek. Pagāja gandrīz mēnesis, līdz kādā naktī O. Beņķis iekritis bezsamaņā. Rota zvanījusi no rīta uz vīra mobilo tālruni, neviens neatbildēja. Zvanījusi uz nodaļu – tur atteikts, ka viņš guļ. Vēl pēc stundas – tas pats. Zvanījusi ārstam, kurš sacījis, ka nevar vīrieti piecelt. Kad Rota tajā dienā no Valmieras atbraukusi uz slimnīcu viņas vīram jau skalojuši kuņģi. Nākamajā rītā, kad viņš pamodies, atnestas zāles, kuras saberztas un tukšā dūšā iebērtas slimniekam mutē. Veselības stāvoklis tikai pasliktinājies, vīrietis jau vairs nav varējis ne ēst, ne nokārtot dabiskās vajadzības. Pēc R. Beņķes stāstītā, neviens no personāla viņam nav pievērsis uzmanību, arī tad, kad kādu dienu izkritis no gultas, pie viņa ilgi neviens nav nācis. Kā jau izgulējumu slimnieks viņš gultā jāgroza, arī tas praktiski nav darīts. "Apiešanās tur bija drausmīga," vērtē Rota. Viņa pie vīra braukusi katru dienu, drīz redzējusi, ka viņam sākusi tūkt seja, mēle un lūpas, parādījās sarkani plankumi.

Brīnās par zāļu devu

Kādu dienu ārstējošā ārsta vietā bijusi cita dežurējošā terapeite, kura, kā atminas Rota, cilvēciski ar viņu aprunājusies un pat paudusi izbrīnu par izvēlēto ārstēšanu un antibiotiku izvēli. Taču ārstējošais ārsts pēc tam neesot slēpis neapmierinātību ar kolēģes rīcību.

16. martā, kad Rotas vīrs jau gulējis savas pēdējās stundas, nodaļas vadītājs pat stāstījis, ka nu jau visam vajadzētu iet uz labo pusi, jo slimnīcai ir nopirkta speciāla gulta, uz kuru pacientu pārvedīšot. Taču jau dažas stundas vēlāk O. Beņķis nomiris. Slimnīcas morgā patologs atzinis, ka zāles slimniekam saēdušas visas iekšas, atceras Rota un rāda Neatkarīgajai maisiņu ar 14 dažādām tabletēm un kapsulām, kas slimniekam bija jāizdzer vienā reizē – tās no glāzītes maisiņā viņa iebērusi tajā dienā, kad vīrs bija bezsamaņā, un arī zāles līdz ar to nedzēra.

Pēc notikušā sieviete vērsusies Rīgas Austrumu slimnīcas Pacientu ombudā, kurā ieteikts prasīt kompensāciju mierizlīguma ceļā. Ņemot vērā izdevumus gan ārstēšanai, gan ceļam no Valmieras uz Rīgu, sieviete nolēmusi tā arī darīt un lūgt ombuda ieteikto summu – 3000 latu. Pēc sievietes iesnieguma saņemšanas Brūču klīnikas vadītājs Olafs Libermanis uzdevis izveidot komisiju, kurai bija jāizvērtē ārstēšanas kvalitāte un pamatotība. R. Beņķe arī stāsta, ka O. Libermanis viņai daļu samaksājis, un tas vien, pēc viņas domām, liecinot, ka ārstniecības iestāde savu vainu saskata.

Slimnīcā vainu noliedz

Sarunā ar Neatkarīgo O. Libermanis atzīst – naudu samaksājis gan, taču tāpēc, ka Brūču klīnika nav gribējusi skandālu, jo sieviete uzvedusies bravūrīgi un šantažējusi, ka vērsīsies presē, sakot, ka ar vīru slimnīcā veikti eksperimenti. Taču O. Libermanis galvo, ka Brūču klīnikā izdarīts maksimāli iespējamais, lai pacientam palīdzētu un nodrošinātu kvalitatīvu ārstēšanu. "To gan es garantēju," viņš uzsvēra. Cita lieta – vai attieksmes ziņā visi no medicīniskā aprūpes personāla bijuši vienlīdz profesionāli. Tāpēc galvot, ka kāds nav pieteicis, ko tādu, kas pacientam vai viņa tuviniekiem varētu radīt negatīvu iespaidu, klīnikas vadītājs nevarot. Tomēr no ārstniecības viedokļa viņš stāsta, ka klīnika iesaistījusi konsultantus, meklējusi dažādus risinājumus; vēl tad, kad O. Beņķis gulējis Valmieras slimnīcā, Brūču klīnikas speciālists aizbraucis uz Valmieru un konsultējis viņu, neprasot par to samaksu. Turklāt jāņem vērā, ka pacienta stāvoklis tiešām bijis smags. O. Libermanis stāsta, ka pacienta tiesību ievērošana neļaujot viņam atklāt visas slimības nianses, taču vainu bijis ap padsmit, un visas smagas. Līdz ar to nevarot arī piekrist R. Beņķes teiktajam, ka pirms gulšanās stacionārā vīrs bijis pilnīgi vesels un tikai tur palicis slikti.

"Līdz ar to, tas, kā viņa to pasniedz, atšķiras no tā, kā ir bijis," secina O. Libermanis, piebilstot, ka uzskata to par apzinātu neslavas celšanu. Jau ārstēšanas laikā O. Beņķei bijis savs viedoklis gan par ārstēšanu, gan ēšanu, kas apgrūtinājis ārstu darbu.

Arī labi vārdi

Lai kā arī bijis, R. Beņķe ir bēdu sagrauta un nolēmusi taisnību meklēt arī Veselības inspekcijā. Oļgertam bijuši 68 astoņi gadi, taču tik daudz neviens viņam neesot devis: "Strādāja un gāja kā tāda adatiņa." Pirms piemeklējušas veselības ligas, Oļģerts strādājis par autobusa šoferi, bet vēl pirms tam 17 gadus nobraucis kā ātrās medicīniskās palīdzības šoferis. Laulībā kopā abi nodzīvojuši 22 gadus, un vīra nāvi Rota nevar pārdzīvot joprojām. "Gads ir pagājis, bet es visu laiku tāpat par viņu domāju," teic sieviete, noslaukot asaras. Viņa spriež, ka mieru varētu rast, ja izstāstītu, kā aizgāja viņas vīrs. Arī O. Beņķa pēdējā vēlēšanās esot bijusi, lai sieva neklusē par to, kā ar viņu apgājās slimnīcā. "Es no viņiem neko negribu. Gribu tikai pastāstīt, kā var izrīkoties ar cilvēku," sacīja R. Beņķe.

Rotas kundze gan atzīst, ka, tāpat kā dzīvē, nākas sastapties ar sliktiem cilvēkiem un negatīvu attieksmi, tāpat netrūkst labu cilvēku. Arī šoreiz viņa negrasās mest akmeni visu mediķu dārziņā. P. Stradiņa slimnīcas 24. nodaļas personālam, kurā viņas vīram veikta pirmā operācija, R. Beņķe teic vislielāko paldies. "Viņiem algu varētu arī pielikt!" sacīja sieviete. Vecākā māsa pie vīra katru rītu ienākusi apsveicināties, arī pārējās māsiņas – jaunas meitenes – savu darbu darījušas godam – pacients bijis paēdināts, mati saķemmēti, apkopts. Tāpat daudz palīdzējuši radi. Arī sievietes darbavietā SIA Valmieras mēbeles cilvēki bijuši saprotoši, lai arī daudz nācies kavēt, braukājot pie vīra uz galvaspilsētu. Arī štatu samazināšanas laikā R. Beņķe, kas pēc vīra nāves palikusi viena, darbā paturēta.

Latvijā

Kaitējums zemūdens interneta savienojumiem starp Vāciju un Somiju un starp Lietuvu un Zviedriju ir samazinājis datu pārraides ātrumu un izraisījis virkni starptautisku aizdomu. Tomēr līdz šim nav izšķirošas reakcijas uz šo notikumu. Šis nav pirmais gadījums, kad Baltijas jūrā tiek bojāta zemūdens infrastruktūra. Radušās pamatotas aizdomas par Krievijas iesaisti, ziņo Polijas medijs "wnp.pl".

Svarīgākais