Kāpēc japāņi ir simtgadnieku tauta? Sports un smags darbs palīdz japāņiem ne tikai nodzīvot ilgu mūžu, bet arī dzīvot veselīgi. Bet tie nav visi noslēpumi. Lūk, ko paši japāņi saka par savu ilgmūžības recepti: “Dzīvojiet pozitīvi, domājiet optimistiski un izvēlieties pareizos ēdienus!”
Japāna jau daudzus gadus ieņem pirmo vai otro aiz Hongkongas vietu pasaulē pēc dzīves ilguma.
Arī cilvēku ar hroniskām slimībām īpatsvars valstī ir ļoti zems. Saskaņā ar 2017. gada pasaules veselības reitingu Japāna ieņem tikai 157. vietu mirstībā no insulta un 158. vietu Alcheimera slimības un demences gadījumu skaita ziņā no 183 valstīm. Desmitiem ķiršu ziedu zemes iemītnieku laimīgas un veselīgas dzīves noslēpumu ir minēti grāmatās, publicēti žurnālos un izplatīti visā pasaulē. Taču kopumā visus šos padomus un ieteikumus var sagrupēt trīs principos.
Grāmatā “Japāņu ilgmūžības noslēpums” medicīnas leģenda doktors Šigeaki Hinohara apkopojis nācijas ilggadējo pieredzi. Pēc 106 gadus vecā ārsta domām, svarīgākais ir dzīvot ar veselīgām domām. Pat runājot par nāvi, Hinohara saglabāja mierīgu toni, ļaujot lasītājam saprast, ka dzimšana, vecums, slimība un nāve ir neizbēgamas dzīves likumsakarības. “Mēs skaitām laiku līdz nāvei ne tādēļ, lai dzīvotu bailēs, bet lai pateiktos par katru jaunu dienu, kas mums jānodzīvo. Nākot vecumam, mūsu sejas sāk klāt aizvien dziļākas grumbas. Ja mēs bieži smaidīsim, šie smaidi ar laiku atstās nospiedumus mūsu sejās,” raksta ārsts Šigeaki Hinohara.
Viņš arī paskaidro: "Ar katru nodzīvoto gadu, kļūstot vecākam, iekšējais "es" būs arvien skaidrāk redzams sejā. Ļaujiet smaida līnijām palikt jūsu sejā! Tieši šī "ci" enerģija padara cilvēkus veselus." Japāņi stingri tic jēgpilnas dzīves ideālam, ko viņi sauc par "ikigai". "Ikigai" pamatā ir rūpes par citiem, piemēram, par augiem un mājdzīvniekiem, lai mazinātu dzīves stresu.
Japāņi paaudžu paaudzēs ir padarījuši ikdienas maltītes par kulinārijas kultūru. Viņi ēd jūras zivis un pārtiku, kas bagāta ar omega taukskābēm. Japāņi patērē gandrīz 10% no pasaules zivju nozvejas, lai gan valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 2% no pasaules iedzīvotājiem. Cilvēki šajā valstī daudz ēd dārzeņus, visbiežāk brokoļus, kāpostus, sojas pupiņas. Turklāt ļoti lielos daudzumos - piecas reizes vairāk nekā ASV iedzīvotāji. Visiem šiem produktiem piemīt pretiekaisuma un atjauninošas īpašības, ārkārtīgi labvēlīga ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmu.
Papildus zivīm un dārzeņiem japāņi patērē arī tofu (pupiņu biezpienu), miso (pastu, kas iegūta sojas pupiņu, rīsu un kviešu fermentācijas procesā), tempeh (produktu, kas izgatavots no raudzētām sojas pupiņām) un natto (fermentētas sojas pupiņas). Jau 1200 gadus japāņi ir izveidojuši ieradumu gatavot brokastis ar rīsiem un natto, sajauktiem ar jēlām olām un sojas mērci. Katru gadu Japānas iedzīvotāji patērē apmēram 50 000 tonnu natto. Šis tradicionālais našķis ir nedaudz lipīgs, trekns, bet pats galvenais - tas ir bagāts ar enzīmu nattokināzi, kas šķīdina asinsvados trombus.
Slavens japāņu mikrobiologs,doktors Sumi Hirojuki (Čikāgas Universitāte) reiz salīdzināja natto ar 173 citiem pārtikas produktiem. Rezultāti parādīja, ka enzīmam nattokināze ir spēja sadalīt asins recekļus četras reizes efektīvāk nekā plazmīnam (endogēnam enzīmam, kas arī šķīdina trombus). Nattokināze iedarbojas tieši uz fibrīnu (fibrīna šķiedrām, kas veido asins recekļus), izraisot to izšķīšanu, novēršot asins recekļu veidošanos, samazinot asins viskozitāti un novēršot insultu. Gifu universitāte (Japāna) 16 gadus veica liela mēroga natto efektivitātes pētījumu, kurā piedalījās 29 000 cilvēku. Rezultāti parādīja, ka tiem, kuri patērēja visvairāk natto (apmēram 7 g dienā vai 35 g nedēļā), insulta risks bija par 32% mazāks, salīdzinot ar grupu, kas natto gandrīz neēda. Pateicoties šim pētījumam, lielākā daļa insulta profilakses produktu Japānā satur enzīmu nattokināzi, un tiem jābūt oficiāli sertificētiem Japānas Nattokināzes asociācijā.
Japānas veselīga dzīvesveida rokasgrāmatā, ko izdevusi Tokijas Diētas asociācija, ir aprakstīti vairāki efektīvi vingrojumi, kurus japāņi praktizē katru dienu mājās vai ārpus tās. Viņi arī cenšas mazāk izmantot automašīnu un vairāk staigāt. Vēl viens padoms no šīs grāmatas ir ēst pie zema, tatami stila galda, nevis pie augsta Rietumu stila galda. Saskaņā ar šo paražu japāņiem katru dienu ir jāpieceļas un jāapsēžas vismaz 12 reizes, lai līdzsvarotu ķermeni un izvairītos no kritieniem vecumdienās. Turklāt brīvdienās japāņi bieži dodas pārgājienos, rīko ģimenes piknikus, apmeklē sociālos centrus vai tiekas ar draugiem.
Japānas iedzīvotāji ir slaveni arī ar savu nopietno attieksmi pret darbu. Japānā pensionēšanās vecums ir 65 gadi gan vīriešiem, gan sievietēm. Tomēr saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem 2016. gadā aptuveni 23% japāņu, kas vecāki par 65 gadiem, joprojām strādāja.
Arī doktors Šigeaki Hinohara, grāmatas “Japāņu ilgmūžības noslēpums” autors, aizgāja pensijā tikai dažus mēnešus pirms savas nāves 106 gadu vecumā. Katru dienu viņš pacientu ārstēšanai veltīja līdz 18 stundām. Saskaņā ar Hinoharas teikto, smagi strādājot, nevis aizejot pensijā pēc 65 gadu vecuma, vecāki cilvēki kļūs veselīgāki un možāki.
Var šos padomus ņemt vai neņemt vērā, taču japāņi ir pierādījuši, ka spēj būt veseli un dzīvot ilgāk nekā daudzas citas tautas. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem, kuri biežāk nekā citi Eiropas Savienībā cieš no infarktiem un insultiem, būtu prātīgi pārņemt simtgadnieku zemes noslēpumus.
