Būt introvertam: priekšrocība vai trūkums?

Šķiet, pēdējā laikā kļuvis gandrīz vai stilīgi būt introvertam. Šis vārds arvien biežāk izskan saistībā ar literatūru un mūziku, introvertiem piedēvē lielāku jūtu un domu dziļumu, viņus apvij ar noslēpumainas izsmalcinātības auru; reizēm par introvertām tiek nodēvētas veselas tautas, tostarp arī latvieši.

Līdztekus internetā atrodami arī gluži ikdienišķi praktiski padomi, kā introvertam cilvēkam «izdzīvot» korporatīvā ballē vai veiksmīgi iepazīties, un zemtekstā mums liek saprast, ka viņš pats uz to nav spējīgs. Tie, kuri sevi pieskaita šim cilvēku tipam, dalās pārdomās, cik grūti dzīvot un strādāt mūsdienu sabiedrībā, kas pieprasa ekstravertu uzvedību, liek nepārtraukti būt enerģiskam, smaidīgam un komunikablam, tāpēc introvertam, ja viņš grib gūt panākumus, nākas tēlot un dzīvot nepārtrauktā spriedzē. Citi apgalvo, ka viņiem nav svarīgi, ko domā apkārtējie, un ir vienalga, ja kāds uzskata, ka introverts klusē aiz kautrības, augstprātības vai tāpēc, ka viņam nav, ko teikt.

Kādas ir introverto cilvēku stiprās un vājās puses, vai tiešām visi esam introverti vai ekstraverti, kas to nosaka, un kā mums saprasties - stāsta psiholoģe, hipnopsihoterapeite Zane Siliņa (Z. S.) un klīniskais psihologs, hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis (E. S.).

Introverts un kautrīgs nav sinonīmi

- Virspusējs, taču sabiedrībā joprojām pastāvošs priekšstats par introvertu liek domāt, ka tas ir bailīgs, neuzņēmīgs, kautrīgs un sevī noslēdzies cilvēks, kuram trūkst iniciatīvas, prasmes izteikties un uzturēt sarunu, dibināt kontaktus, vārdu sakot, ne šis, ne tas.

E. S.: - Iedalījumam divos psiholoģiskajos tipos - introvertos un ekstravertos - pamatā ir analītiskās psiholoģijas aizsācēja Karla Gustava Junga koncepts. Šie tipi parasti tiek definēti saistībā ar komunikāciju ar citiem cilvēkiem. Introverti cilvēki savu enerģiju vairāk orientē uz savu iekšējo pasauli un uz āru pauž mazāk emociju, bet vairāk racionālas domas un dara to kodolīgi, īsi. Citi var nodomāt, ka viņi ir kautrīgi, bet tas ne vienmēr tā ir. Introverti cilvēki vienkārši nejūt vajadzību pēc nepārtrauktas komunikācijas.

Z. S.: - Ne vienmēr kautrība iet roku rokā tikai ar introversiju. Kautrība drīzāk rodas no tā, ka šādam bērnam jau kopš agrīna vecuma tiek norādīts - redz, kā Jānītis un Pēterītis visu laiku kaut kur skrien un darbojas, bet ko tu?

E. S.: - Tomēr ar nepareizām pedagoģiskām metodēm, kā ar jau minēto salīdzināšanu, diez vai var padarīt bērnu par introvertu vai ekstravertu. Zināma loma te ir arī iedzimtībai, jo cilvēks nepiedzimst kā balta lapa, taču bērnībā viņš noteikti iegūst pamatu uzvedībai, identificējoties ar savu vecāku rīcību un atdarinot kādu no viņiem.

Veiksmīgie introverti

- Sabiedrībā patiešām vēl arvien ir dzīvs uzskats, ka veiksmīgs cilvēks parasti ir ekstraverts, kurš dibina daudz kontaktu un aktīvi visur iesaistās, pievērš sev uzmanību, ir enerģisks un pamanāms. Arī bērnos vecāki nereti cenšas attīstīt šīs īpašības. Agrāk vecāki savas atvases apsauca, lika uzvesties klusi un mierīgi, bet tagad saka - nu pakusties taču, esi aktīvāks.

E. S.: - Man šķiet, ka tas drīzāk ir populārpsiholoģisks mīts, kam patiesībā nav sakara ar realitāti. Nav obligāti jādibina daudz kontaktu, lai cilvēks būtu veiksmīgs. Vecāki gan pārmet bērniem un jauniešiem «sēdēšanu» datoros, bet, kad es redzu, kā komunicē mūsdienu jaunieši, es saprotu, ka man nav pat desmitās daļas no viņu komunikācijas. Zināt, ka vienam 15 gadus vecam pusaudzim var būt draugi neiedomājamās zemeslodes vietās, ar kuriem viņš katru dienu divas trīs stundas sazinās internetā, un apgalvot, ka viņam trūkst komunikācijas - tas ir nonsenss. Viņš vienkārši komunicē savādāk, ņem talkā tehnoloģijas. Ir arī pētījumi, kas rāda, ka tiem, kuri vairāk čato internetā ar ģimenes locekļiem, ir labākas savstarpējās attiecības ilgtermiņā. Un, ja tagad kāds iedomājas, ka viņš bērnam iepotēs, ka jābūt ekstravertam, bet bērns labāk grib sēdēt mājās un darīt kaut ko datorā, tad var panākt tikai to, ka bērns būs nelaimīgs. Turklāt tā var nogalināt ģēniju, kurš tā arī neizstāstīs ideju, ko būs izdomājis kopā ar saviem introvertajiem domubiedriem, kaut gan ārēji liksies, ka viņš neko nedara, tikai sēž un niekojas. Taisnības labad, protams, jāatzīst, ka daļa patiešām tikai niekojas, bet nevar neredzēt arī to, ka mūsdienās daudzi izcili veiksmīgi cilvēki ir tieši introvertie «datorurķi».

Z. S.: - Ja introvertam kopš bērnības ir ieaudzināts, ka ir normāli, ja viņam vajadzīgi ilgāki laika posmi, kas jāpavada vienam, tad viņš jūtas labi un atgūst spēkus, mierīgi palasot grāmatu, viņš biežāk izvēlas kaut kur neaiziet, bet vienkārši pabūt pats ar sevi. Un šādā rīcībā nav nekā dīvaina.

Nav tīro introvertu

Z. S.: - Jungs arī uzsvēra, ka principā nav tīru introvertu vai tīru ekstravertu un tādam, kurš būtu pilnīgi absolūts viena vai otra tipa pārstāvis, būtu vieta trakomājā. Gan ekstraverti, gan introverti var būt kā mierīgi,

tā trauksmaini. Tas ir virspusējais pieņēmums, ka introverts tikai sēdēs kaktā un klusēs, kamēr ekstraverts nepārtraukti sprēgās. Tajā vai citā mērā katram piemīt abu tipu iezīmes, bet viens no tipiem parasti kaut nedaudz dominē.

E. S.: - Ir cilvēki, par kuriem nevar precīzi pateikt, kāda tipa pārstāvji viņi ir, bet tik un tā kaut vai par 51% dominēs viens no abiem. Parastā, ikdienišķā līmenī mēs par to, pie kura tipa cilvēks pieder, varam spriest kaut vai pēc viņa interesēm un hobijiem. Grūti iedomāties ekstravertu, kurš sēž ar makšķeri ūdenstilpes krastā, lūdzot citus uzvesties klusi, pavada tur visu dienu, neko nenoķer, bet tik un tā jūtas ļoti labi atpūties. Izteikts ekstraverts drīzāk pārlauzīs makšķeri pret celi. Viņš vairāk tendēts uz komandu sporta veidiem vai aktīvu atpūtu draugu lokā.

Z. S.: - Vai arī šāds kritērijs: ja pēc viesībām vai publiskiem lieliem pasākumiem cilvēks jūtas uzlādējies, tad, visticamāk, viņš ir ekstraverts, bet ja pēc tam vajadzīga spēku atjaunošana, citreiz pat jau iepriekšējs meditatīvs process pašam ar sevi, lai uz tādu pasākumu saņemtos, sevis motivēšana, tad acīmredzot viņš ir introverts. Galvenais ir pašam neuzskatīt, ka tā ir problēma.

E. S.: - Jungs arī rakstījis - cilvēki precas un klusībā cer, ka otrs kompensēs to, kā viņam trūkst, tādēļ pārī visbiežāk viens ir vairāk introverts, bet otrs - ekstraverts. Divu introvertu tandēms visdrīzāk nebūs veiksmīgs, izņēmumi ir reti. Divi ekstraverti gan nereti ķildojas, dauza traukus, bet turpina dzīvot kopā un vēl saka: esam radniecīgas dvēseles.

Vai savs tips ir jānosaka

- Rodas jautājums, kāpēc mums vispār tik ļoti patīk iedalīt sevi dažādos tipos un vai tas vienmēr ir nepieciešams; varbūt šī zināšana palīdz profesijas izvēlei vai labākai klientu pazīšanai, strādājot tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā?

E. S.: - Joprojām nav vienojošas teorijas par psihi, tādēļ katrs, kuram nav slinkums, cenšas atrast kaut ko jaunu, ko varētu izpētīt, parādās arvien jaunas un jaunas klasifikācijas. Es kā klīniskais psihologs varu teikt, ka ir ļoti maz testu, kuri tiešām atspoguļotu, kādu profesiju izvēlēties. Latviešu valodā adaptētu testu ir ļoti nedaudz un profesionālu interpretētāju - vēl mazāk. Ja kāds paņem no svešvalodām tulkotas neadaptētas anketas un vēl izmanto tās pētījumos, tam nav nekādas jēgas. Turklāt testi, kas ir radīti, piemēram, Amerikā, var netikt uztverti adekvāti. Manuprāt, klīniska intervija bieži ir daudz labāka par jebkuru testu. Ja, piemēram, tests ir skala, kura vienkārši mēra tavu introversiju vai ekstraversiju, tu paskatīsies, ko no tevis sagaida, un atbildēsi tā, kā vēlēsies. Bet, ja ar cilvēku runās profesionāli apmācīts darbinieks, tad viņš jau dažu minūšu laikā izvērtēs pareizi.

Z. S.: - Te ir arī jautājums, kāpēc cilvēkam ir vēlme un vajadzība noteikt šo tipu. Ja vienkārši ziņkāres pēc, tad - lūdzu, bet ja ir kāda problēma? Vai arī, piemēram, vadītājs sāk šādi testēt savus padotos un neprofesionāli izdara nopietnus secinājumus uz aplamu datu bāzes.

No skata nepateiksi

- Dzirdēts arī apgalvojums, ka introvertu cilvēku var pazīt pēc mazkustīguma un mazkustīgas mīmikas, pēc tā dēvētās ķermeņa valodas.

E. S.: - Protams, ka izskats var paust par personu kaut kādas nianses, un ir cilvēki, kuri iemācījušies tās uztvert empīriskā ceļā, piemēram, ir labi pārdevēji, kuri spēj zibenīgi noteikt, ar kādu pircēju ir darīšana, īstajā brīdī tuvoties un pateikt pareizās frāzes. Bet visiem šī spēja nepiemīt. Attiecībā uz Alana Pīza izgudroto «ķermeņa valodu», kura nopietnās psiholoģijas grāmatās netiek pat pieminēta, vai uz kaut kādām populārpsiholoģiskām «teorijām», kas it kā acumirklī ļaujot noteikt introversiju vai ekstraversiju, es esmu skeptisks.

Aizsarguzvedība

- Psihologi arī norāda, ka ir situācijas, kad introvertam trauksmes brīdī var ieslēgties ekstraversija kā aizsargmehānisms un ekstravertam var ieslēgties introverta uzvedība.

E. S.: - Piemēram, par modelēm, kuras strādā uz «mēles», varētu domāt, ka viņas ir ekstravertas, bet patiesībā var būt dziļi introvertas, jo liek savu ķermeni tajā brīdī kā aizsargbarjeru savai iekšējai pasaulei, neļauj piekļūt savai īstajai dabai. Esmu sastapis gan šādas modeles, gan arī mūziķus un citus cilvēkus, kuri spoži parāda sevi uz skatuves un šķiet kā sabiedrības dvēsele, bet iekšā ir pilnīgi cita pasaule. Un, piemēram, ja introverts cilvēks ir iemīlēšanās fāzē, pārņemts ar savu partneri, viņš var uzvesties sev pilnīgi neraksturīgi, kā absolūts ekstraverts, jo identificējas ar otru, kopējot viņa uzvedību, tādā veidā cenšoties patikt.

Vai introverts ir labsirdīgāks

- Populārās psiholoģijas rakstos un pašu introvertu blogos bieži apgalvots, ka viņiem piemīt lielāka empātijas spēja, viņi ir iejūtīgāki, labsirdīgāki.

Z. S.: - Tas atkarīgs no vides, kādā cilvēks ir veidojies. Visi introverti nav automātiski ieskaitāmi labsiržu kategorijā. Ja bērnībā un pusaudžu gados tiek norādīts, ka introversija ir defekts, tad cilvēkiem tiek stimulēta vainas sajūta un paliek neizmantoti resursi, kas viņiem piemīt kā introvertiem cilvēkiem. Bet, ja tos liek lietā un ja šāds cilvēks ir mūsu draugs, tad varam uzskatīt, ka mums tiešām ir draugs, kurš mūs uzklausīs, ko nevarētu teikt par visiem ekstravertiem. Tomēr arī ekstravertiem var būt liela empātija.

E. S.: - Savus emocionālos afektus neatkarīgi no introversijas un ekstraversijas cilvēkam būtu jāiemācās regulēt apmēram piecu gadu vecumā. Protams, var šķist, ka introvertiem šī spēja ir attīstīta vairāk, taču daudzi cilvēki ir tendēti uz izvairīšanos kā aizsargmehānismu un drīzāk tas, ko no malas var uzskatīt par dziļdomību, ir šis aizsargmehānisms.

Z. S.: Ja introverts ir priekšnieks, viņš var daudz labāk iejusties otra cilvēka problēmās, un tas viņu, no padoto viedokļa, padara labāku.

E. S.: - Lai gan padotajam - ekstravertam - tā var izrādīties īsta elle, ja viņam ir izteikti introverts priekšnieks ar analītisku domāšanu, kurš prasa atskaites un rīko pārbaudes, nepārtraukti sūta elektroniskās vēstules vai īsziņas.

Introverts un citu domas

- Gan paši introverti, gan viņiem veltītu publikāciju autori arī norāda, ka introvertiem mazāk rūp tas, ko citi par viņiem domā, viņi vairāk ir pašpietiekami un vispār mazāk interesējas par citiem, negrib komunicēt.

E. S.: Man šķiet, ka tā tomēr ir poza. Esmu redzējis savā kabinetā daudz ekstravertu un introvertu un pārliecinājies, ka gan vieni, gan otri var būt un var nebūt pašpietiekami. Ja introvertam varbūt īpaši negribas komunicēt ar citiem, tas nenozīmē, ka tie viņu neinteresē. Piemēram, ballītē viņš var sēdēt malā un novērot pārējos stundām ilgi. Nevar apgalvot, ka vienus mazāk vai otrus vairāk uztrauc tas, ko par viņiem domās. Te ir runa par pašvērtējumu - vai tas tev ir stabils vai nav.

Introverti ciena tehnoloģijas

- Tie, kuri sevi pieskaita introverto cilvēku tipam, atzīst, ka jauno tehnoloģiju radītās iespējas viņiem jūtami atvieglo dzīvi, jo dod iespēju sazināties attālināti, netērējot enerģiju komunikācijai klātienē, kas iztukšo introverta enerģijas krājumus. Tajā pašā laikā arī introvertiem nav sveša vēlēšanās sevi parādīt.

E. S.: - Tā ir laikmeta iezīme, ko sauc par digital footprint - digitālo pēdas nospiedumu. Mūsdienu tendence ir kļūt slavenam jebkādā veidā, kaut vai demonstrējot kailu pēcpusi instagramā; nav obligāti rādīt savus intelektuālos sasniegumus. Darbojas princips: tevis ir tik daudz, cik var atrast internetā. Cilvēki ir izdomājuši selfbrendingu, ar to var palielināt skatījumu skaitu, ar to pelna naudu. Un ne tuvu nav jābūt ekstravertam, lai to darītu. Kādam tieši ir vieglāk izpausties internetā, kaut ko stāstīt kamerai, nevis cilvēku baram.

Iedraudzējies ar sevi

E. S.: - Kāds gudrs cilvēks ir teicis: iedraudzējies pats ar sevi, un tev nekad vairs nebūs garlaicīgi. Introvertiem cilvēkiem nenoliedzami ir interesantāk pavadīt laiku vienatnē, viņi atrod, ar ko sevi nodarbināt. Ekstravertiem viss ātrāk apnīk, kļūst garlaicīgi, vajadzīga lielāka ārēja fiziska stimulācija, viņi atrod vairāk prieka fiziskās aktivitātēs, komandu sportā utt. Bet noteikti nebūtu jāsāk domāt, ka cilvēks ir sliktāks vai labāks tāpēc, ka viņš ir introverts. Galvenais - vajag stabilu pašvērtējumu, tad nebūs problēmu, un tas nav atkarīgs no piederības vienam vai otram tipam.