VESELĪBA: Ja ro­das aiz­do­mas par dzir­des trau­cē­ju­miem

Kad ru­na ir par cil­vē­kiem ar dzir­des trau­cē­ju­miem, mēs pa­ras­ti ie­do­mā­ja­mies cie­nī­ja­ma ve­cu­ma sirm­gal­vjus, un, pro­tams, tas vis­vai­rāk at­bilst lie­tu da­bis­ka­jai kār­tī­bai. LOR sli­mī­bu spe­ci­ālis­ti gan zi­na teikt, ka dzir­des pro­blē­mas mēdz at­ga­dī­ties jeb­ku­rā ve­cu­mā. Tās var būt ģe­nē­tis­ki pār­man­to­tas vai dzī­ves lai­kā ie­gū­tas, pār­ejo­šas vai ne­at­grie­ze­nis­kas. Dzir­des trau­cē­ju­mu iz­vēr­tē­ša­na jā­at­stāj spe­ci­ālis­tu zi­ņā, bet tas, ko var da­rīt katrs pats, ir lai­kus pa­ma­nīt šos trau­cē­ju­mus sev, bēr­niem, ve­cā­kiem vai ci­tiem tu­vi­nie­kiem un mek­lēt ār­sta pa­lī­dzī­bu.

«Ja ro­das ie­spaids, ka ar dzir­di kaut kas nav kār­tī­bā, jā­do­das pie ģi­me­nes ār­sta, kurš no­sū­tīs uz kon­sul­tā­ci­ju pie LOR sli­mī­bu spe­ci­ālis­ta,» sa­ka ausu, kak­la un de­gu­na ār­ste Bi­ru­ta Plat­gal­ve. «Pat ja no­skaid­ro­jas, ka uz­trau­ku­mam nav pa­ma­ta, la­bāk ir lie­ku rei­zi ap­mek­lēt ār­stu ne­kā pa­laist pro­blē­mu ga­rām.»

Vis­da­žā­dā­kie cē­lo­ņi

«Ie­gū­tie dzir­des trau­cē­ju­mi bie­ži sais­tī­ti ar da­žā­dām sli­mī­bām, to skai­tā - in­fek­ci­jas sli­mī­bām,» stās­ta ār­ste. «Pie­mē­ram, pēc gri­pas sa­mē­rā bie­ži ro­das dzir­des trau­cē­ju­mi, tur­klāt da­ļai pa­cien­tu tie ir pa­lie­ko­ši. Arī pēc bēr­nu ve­cu­mā pār­sli­mo­tas skar­la­tī­nas (tau­tā sau­kta par šar­la­ku) vai epi­dē­mis­kā pa­ro­tī­ta (cū­ci­ņas) var ras­ties dzir­des trau­cē­ju­mi vie­nā vai abās ausīs.

Pat tā­da ne­vai­nī­ga lie­ta kā ies­nas var no­ri­tēt ar dzir­des trau­cē­ju­miem, kas gan ir pār­ejo­ši, to­mēr lai­kus jā­sāk ār­stēt. Rei­zēm iz­rā­dās, ka vai­nī­gas ir ne­in­fek­ci­ozas sli­mī­bas, pie­mē­ram, Al­por­ta sin­droms - ģe­nē­tis­ki no­teik­ta nie­ru sli­mī­ba, ku­ras gai­tā at­tīs­tās arī vāj­dzir­dī­ba. Par dzir­des pro­blē­mu cē­lo­ni bie­ži kļūst vi­dus­auss ie­kai­sums, tur­klāt se­viš­ķi ne­lab­vē­lī­ga ir si­tu­āci­ja, ja tas no­tiek bēr­nī­bā un ie­kai­su­mu lai­kus ne­kon­sta­tē un ne­sāk ār­stēt. Pie dzir­des pro­blē­mām var no­vest arī sal­pin­go­otīts - ie­kai­sums, kas ie­il­gu­šu ie­snu dēļ at­tīs­tī­jies dzir­des va­dā. Ļo­ti biežs ie­mesls ne­dzir­dī­bai vai vāj­dzir­dī­bai ir trau­mas, sā­kot jau no dzem­dī­bu trau­mām, bēr­nam nā­kot pa­sau­lē, un bei­dzot ar gal­vas­kau­sa trau­mām, pie­mē­ram, gal­vas­kau­sa pa­mat­nes lū­zu­mu. Var būt arī akus­tis­kas trau­mas, sa­ska­ro­ties ar pār­mē­rī­gi ska­ļām ska­ņām, pie­mē­ram, rok­kon­cer­tā vai ho­ke­ja spē­les lai­kā, arī trok­šņai­nās ra­žot­nēs, ja cil­vēks ne­lie­to at­tie­cī­gus ausu aiz­sar­glī­dzek­ļus. Da­ļu vāj­dzir­dī­bas ga­dī­ju­mu ir ra­dī­ju­šas at­se­viš­ķas anti­bi­oti­kas, kas vē­lāk ti­ka iz­ņem­tas no ap­gro­zī­bas. Bet, lai kāds cē­lo­nis bū­tu dzir­des pro­blē­mām, to ri­si­nā­ša­nā ne­pie­cie­ša­ma me­di­ķu pa­lī­dzī­ba - vis­pirms jā­do­das pie ģi­me­nes ār­sta, kurš no­sū­ta pie ausu, kak­la un de­gu­na ār­sta, va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā dar­bā ar pa­cien­tu ie­sais­tās arī dzir­des spe­ci­ālis­ti, lo­go­pē­di u.c.»