Gribētu piedzimt no jauna
«Skatos uz jaunajiem modes māksliniekiem un domāju: redz, cik viņi ir interesanti, visu ko izdomā! Bet es – kā tāda veca pīle, muļļājos ap to pašu. Nevar saprast, varbūt vajadzētu ko jaunu izdomāt... Tikai nezinu, ko. Tā gribas piedzimt no jauna,» smaida ekstravagantā modes māksliniece Elita Patmalniece.
«Man liekas, ka es ģērbjos diezgan klasiski. Mans stils ir jau izveidojies, un nekas vairs ļoti nemainās,» paškritiska ir Latvijas viskrāsainākā māksliniece Elita Patmalniece. Viņa allaž ģērbusies pārsteidzoši spilgti un pamanāmi, un arī šajā rudenī viņas krāsu topa augšgalā ir koši sarkanais un saules dzeltenais. «Rudenī vajag krāsas,» viņa uzskata, «jo nāk virsū pelēkais un drēgnais.»
Iekrīt kā akā
«Rudenī nāk virsū vēl arī depresija. Sāc domāt, ka visi noveco, ka parādās arvien vairāk krunku, ka vairs nav tik daudz spēka, kā bija agrāk. It kā jau es par tādām lietām nekad neesmu kreņķējusies, vienmēr visu uztveru ar veselīgu humoru, bet šoruden man liekas kaut kā tā... Nesaprotu, kāpēc vajadzīgi tie tumšie vakari – liekas, ka tu iekrīti kā akā... Jā, tāpēc tagad ir bišķiņ grūti,» Elita atklāj savu šābrīža emocionālo noskaņojumu.
«Parasti man tā nav, kaut kā tikai šoruden... Agrāk ļoti daudz varēju strādāt, tagad jau arī varu, bet vajag vairāk laika arī atpūtai,» viņa saka un domā: citi mākslinieki joprojām strādā tikpat daudz, un viss ir normāli. «Bet varbūt viņi tikai nesaka, ka ir grūti...» modes māksliniece aizdomājas un tad pati sevi uzmundrina: «Uz Ziemassvētkiem atkal būs gaišums, būs normāli.»
Nevar sūdzēties
«Es jau par dzīvi nevaru sūdzēties. Darbs ir, un tagad vēl arī šovs [Elita ik svētdienas vakaru ir TV3 šova Mūsu zelta dziesma žūrijā], un man jau patīk būt kopā ar mūziķiem. Tikai, kad pašai tagad jāsēž ekrānā, saprotu: tas nav nekāds joks! Es vienmēr esmu stilizējusi, pamatā ņēmusies pa aizkulisēm, bet tagad esmu priekšplānā, un tas no manis prasa daudz nervu,» modes māksliniece ir vaļsirdīga.
Vērtējot Mūsu zelta dziesmas, viņa sapratusi: nevar būt tikai viena zelta dziesma, jo «ir tik daudz smuku dziesmu, katra savam dvēseles noskaņojumam». Viņas šābrīža noskaņojumam visatbilstošākā esot Dzimtā valoda. «Tā man saistās ar Līviem un Jāni [Grodumu]. Viņš bija īsts latvietis, savas zemes patriots. Vīrietis, kurš nemētājās ar neizlēmīgiem jā vai nē, viņam vienmēr bija sava nostāja, un to viņš ielika šajā dziesmā. Tāpēc tā ielija cilvēku sirdīs. Arī manējā...»
Vecomāt, atpūties
Šoruden mākslinieces sirdī ielijis arī kāds kluss sapnis: aizbraukt uz Meksiku, kur savulaik dzīvojusi slavenā gleznotāja Frīda Kalo. «Kad tuvojas ziema, gribas kaut ko eksotiski krāsainu – lai var iedvesmu sasmelties,» saka Elita Patmalniece. Iedvesma viņai vajadzīga ne tikai jauniem tērpiem, bet arī gleznām.
«Cilvēks nevar visu laiku tikai strādāt, vajag arī atpūsties un uzkrāt rezerves,» viņa sapratusi. Dzīvojot pašā pilsētas centrā, māksliniecei prasās vismaz līdz jūrai aizbraukt vai pa mežu pastaigāties, kur simtu gadu neesot būts.
«Neviens jau mani nedzen visu laiku tikai strādāt, es pati. Bet tāda jau ir tā cilvēka daba – visu laiku skriet,» viņa domā. Savai vecaimātei, kura laukos smagi strādāja, Elita savulaik teica: «Vecomāt, atpūties!», uz ko vecāmāte atbildēja, ka atpūtīsies priedītēs... «Tāpat arī tētis nevarēja mierā nosēdēt, skrēja, skrēja. Nu, tagad atpūšas... Taču es domāju, ka, vēl dzīvam esot, vajag gan strādāt, gan atpūsties – tad būs gan veselība, gan iedvesma atkal iet uz priekšu. Bet nu ir tā, kā ir. Bet ir jābūt labi!» Elita tomēr ir optimiste.