Patriotisms. Attiecības ar dzimteni

Pirms sākam runāt par patriotismu vai pārmetam kādam tā trūkumu, der noskaidrot, kas tas patriotisms īsti ir. Visīsākais no vārdnīcu skaidrojumiem: patriotisms ir dzimtenes, savas tautas mīlestība, uzticība tām. Dzimtenes mīlestība ir fenomens, ko pēta arī psiholoģija.

«Lai gan mēdz teikt, ka mīlestība ir viena, tomēr izrādās, ka mēs dažādās pakāpēs izjūtam dažādas mīlestības formas attiecībā uz dažādiem objektiem,» stāsta gešteltterapeite Solvita Vektere. «Ir mīlestība pret Dievu, pret vecākiem, pret brāļiem un māsām, ir erotiskā mīlestība un arī mīlestība pret dzimteni. Ja cilvēks to nav iepazinis, viņš ir tikpat nabadzīgs kā tad, ja viņš nav iepazinis citu mīlestības veidu izpausmes, nav izjutis, apzinājies un ļāvis sev tajā – es teiktu – izvibrēt. Piemēram, mūsu valstiskums, valsts dzimšanas diena, arī varoņu piemiņas dienas – tas viss liek mums atkal atcerēties par šo mīlestību.»

– Tuvojoties valsts svētku dienām, televīzija reizēm veic aptaujas, kurās atklājas, ka daudzi cilvēki īsti nezina, ko šie svētki nozīmē...

– Lai mīlētu kādu, vai tas būtu kāds cilvēks, dzimtene vai Dievs, mums nav par to daudz jāzina. Man rodas iebildumi, kad skatos ziņu raidījumu, kur jauniešus noķer uz ielas un jautā – vai tu zini, kas notika 11. novembrī – kurš ar ko un kāpēc cīnījās? Lai mīlētu dzimteni, galvenais nav zināt vēstures faktus. Pamatā drīzāk ir jābūt attiecībām ar dzimteni, tavai intīmai izjūtai par savu dzimteni. Cita lieta, ka zināšanas motivē cilvēku situācijā, kad nākas izdarīt izvēles, piemēram, aizstāvēt savu dzimteni, iesaistīties kopīgā darbā tās labā – tur zināšanas palīdz, jo tu saproti, ka vēsture ir pilna ar tādiem cilvēkiem kā tu un ka tas ir vajadzīgs dzimtenei.

Cilvēki bieži piedzīvo kognitīvo disonansi – kad no liela zināšanu daudzuma rodas pretrunīgs priekšstats par kādu lietu un tas rada apjukumu. Pārlieka intelektualizācija drīzāk ved projām no patriotisma nekā veicina to, jo tam pamatā ir sirds tieksme. Ja veiktu aptauju par to, kas cilvēkiem liek just patriotismu un kādas izjūtas viņi ietver šajā jēdzienā, atbildes būtu visdažādākās. Citi saka – mani pārņem lepnums un prieks par dzimteni un to, ka es esmu daļa no šīs kultūras, kad Jāņos iedzeru pirmo aliņu. Citi izjūt to kā saplūsmi ar dabu, piemēram, vasarā nonākot kāda skaista Latgales ezera krastā, cilvēks pilnīgi apraudas – kā es mīlu šo zemi...

– Kāpēc runām par patriotismu bieži ir tāda oficiāli militāra pieskaņa, kāda bija arī padomju laikos?

– Patriotisms sasaucas ar militāro, jo valstij, protams, ir izdevīgi audzināt likumiem lojālus pilsoņus un modināt viņos patriotismu – siltas jūtas pret dzimteni, lai vajadzības gadījumā tas motivētu aizstāvēt šo dzimteni. Mums ir daudz vieglāk pieņemt varonīgus lēmumus par to, kas mums ir dārgs un svarīgs, un ir ļoti grūti to izdarīt, ja mums tas ir nesvarīgs vai mēs to necienām, tādēļ tiek ieguldīti līdzekļi, lai to ieaudzinātu un modinātu. Cita lieta, ka ar varu mīļš nekļūsi. Nevar ieaudzināt mīlestības jūtas pret dzimteni, ja apkārt pret to valda klaja necieņa. Te atkal var rasties konflikts smadzenēs. Cilvēkam nebūtu nekas iebilstams identificēties ar šo zemi un ieraudzīt sevi kā daļiņu no tās, bet tas ir grūti, ja apkārt ir tik daudz negatīvā, cilvēki lamā valdību, deputātus sauc par muļķiem, ir tik daudz ironijas, aiz kuras slēpjas agresija pret iekārtu, pret latviskumu. Demokrātijā tas ir normāli, ka mums ir pieejams arī daudz negatīvas informācijas un mēs to paši šķirojam. Tie, kuri atstājuši Latviju, bieži stāsta, cik te viss ir slikti un nepareizi. Es tajā dzirdu tādu bērna aizvainojumu, kurš nav saņēmis to, ko gaidījis. Varbūt ir jāizaug tam cauri un vajag izdusmoties, varbūt viņi cer, ka tiks uzklausīti un aicināti atpakaļ. Iespējams, viņi savas sāpes un ilgas pēc dzimtenes pacieš vieglāk, ja vēlreiz atgādina, cik te viss ir slikti. Bet pēc tā, cik daudz enerģijas šajā kritikā ielikts, es varu secināt, ka viņiem nav viegli ar šo situāciju tikt galā, tajā ir pārāk daudz dusmu.

Neskatoties uz visu nestabilitāti, mainīgumu, pretrunīgumu, ironiju, slēptu agresiju, šajā laukā kā mazs asniņš dzīvo dzimtenes mīlestība. Un nav pareizās atbildes uz jautājumu: par ko mēs mīlam savu dzimteni? Par visu un tikpat labi par neko! Tai pat nav jābūt fiziski eksistējošai valstij ar savu robežu, naudu un likumdošanu, bet kaut kam, ar ko tu sevi identificē, kas tu esi, kas pastiprina tavu vērtības izjūtu. Tipisks piemērs šeit ir izjukušās padomju valsts patrioti. Tu vari būt arī sava novada, profesijas, sabiedriskas organizācijas patriots – tas palīdz būt piederīgam, būt unikālam un dod sajūtu, ka mēs tādi esam daudzi, mēs varam mīlēt tās idejas, tās sajūtas, kas ļauj apvienoties.

– Heinrihs Heine ir teicis: «Mums tika ieteikts patriotisms, un mēs kļuvām par patriotiem, jo mēs darām visu, ko mums pavēl mūsu valdnieki.» Vai šī doma joprojām ir aktuāla?

– Skarbi, bet tā ir taisnība. Tā ir tāda manipulācija: ja reiz tu esi patriots, tad tev ir jādara kaut kas tāds, kas nav tavās interesēs un galīgi neatbilst tavām vajadzībām, jāziedojas, jābūt labam un pareizam pret dzimteni. Tas ir tāds pats malds kā attiecībās: ja reiz viņš mani mīl un es jūtu atbildes jūtas, tad man ir jāaizmirst sevi, savas vajadzības, savas robežas un noteikti jākalpo otram, jo mums taču ir mīlestība.

– Visarions Beļinskis sacījis: «Patriotisms, lai kāds tas arī būtu, tiek pierādīts nevis vārdos, bet ar darbiem.» Vai te ir runa par ziedošanos?

– Patriotisms parādās kā izpausme, bez kuras tu nevari un kas ir pieņemama tikai tev, tādā intīmā vienotībā: vai, skatoties 18. novembra svētkus televīzijā vai skanot himnai, tev sariešas asaras acīs? Ir cilvēki, kuri savu patriotismu pierāda, vienkārši piedaloties vēlēšanās. Viņi var nepiekrist vienai vai otrai partijai, bet saprot, ka ir jāpiedalās kopējā darbā. Tas ir kaut kas līdzīgs kā būt savas ģimenes vai dzimtas patriotam – lai kādas būtu savstarpējās ķildas, ir lietas, kuras visi uzskata par svētām, kas visus vieno un liek atkal sevi identificēt ar dzimtu. Ģimenes gadījumā tās bieži vien diemžēl ir bēres, bet var būt arī kāzas vai citi ģimenes svētki. Līdzīgi ir ar valsts svētkiem – tādēļ jau tie vajadzīgi, ka tā ir iespēja atkal sanākt kopā krastmalā, padziedāt, iedegt sveces un sadoties rokās. Tas ir pārdzīvojums, kas dod šo īsto patriotisma sajūtu.

Man patīk Roberta Lūisa Stīvensona teiciens: «Patriotisms nav emociju eksplozija, bet gan mierīga un nemainīga uzticība visa mūža garumā.» Patriotisms ir nevis emocijas, bet jūtas, kurām nav pazīstams nemiers, mētāšanās pretrunās. Gadās gan, ka mēs varam pārdzīvot to, ko humānistiskā psiholoģija sauc par virsotnes sajūtu – tajā virsapziņas lidojumā, kur mēs esam, pēkšņi notiek savienošanās ar netveramo, lielo mīlestību – šāda izjūta mūs var pārņemt mīlestība pret Dievu, dzimteni vai tuvu cilvēku – kad tu saproti, cik ļoti mīli viņu.

– «Kas nemīl savu valsti, nespēj mīlēt arī neko citu» – šī doma pieder Baironam...

– Šīs lietas noteikti ir saistītas. Psihologi izpētījuši, ka tad, ja cilvēks bērnībā kaut kādu iemeslu dēļ nav ieguvis spēju mīlēt, tad, visticamāk, tas izpaužas visās mīlestības formās – gan pret tēvu, māti, brāļiem un māsām, gan pret dzimteni, sievu, vīru, draugiem. Kādreiz uz valsti tiek projicēta tēva un mātes mīlestība, un, ja cilvēks ir ticis vecāku atstumts, tad viņš var naidīgi uztvert visas tās rūpes, ko viņam nedod vai neizrāda valsts – šai ziņā jau mēs esam bērni. Vieglāk mīlēt valsti ir tiem cilvēkiem, kuri pazīst tēva un mātes mīlestību, ir izjutuši, kādu drošību un mieru tā dod.

– Vai patriotisms ir mērķtiecīgi jākultivē?

– Būtu ļoti labi, pirmkārt, radīt situāciju, kurā mūsu mīlestības jūtas pret dzimteni netiek apsmietas, mums par tām neliek kaunēties un justies neērti. Radīt šo vidi, lauku vai fonu, kurā patriotismam ir vieta, kur sabiedrība to akceptē, ciena un saprot, kur varam šis jūtas brīvi paust un tajās dalīties ar citiem, izrādīt, ka mēs mīlam šo valsti. Tas virza mūs uz kopīgu darba darīšanu.