Izaicinājumu un iedvesmas varā

© Arnis Smirnovs

«Izrāde sākas brīdī, kad zālē ienāk skatītājs. Var daudz ko mēģināt, taču, kamēr nav šīs enerģijas apmaiņas un kamēr skatītājs ir auksts, nekas nenotiek,» uzskata Rēzeknes Tautas teātra režisore Māra Zaļaiskalns un piebilst, ka sapņo par mazo teātri, kad skatītāji ir ļoti tuvu skatuvei, lai enerģijas apmaiņa notiktu veiksmīgāk.

Rēzeknes Tautas teātri Māra vada kopš 1973. gada. «Rēzeknē aizvadīts ilgs laiks, taču patiesībā es nāku no Cēsīm un esmu mācījusies Smiltenē. Sākotnēji vēlējos kļūt par aktrisi, bet nokavēju uzņemšanas termiņus un tāpēc izmantoju iespēju mācīties par režisori,» viņa stāsta.

Absolvējusi Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu Rīgā, Māra devās mācīties uz Ļeņingradas Kultūras institūtu. «Pēc institūta beigšanas man tika piedāvātas trīs pilsētas, kurās strādāt, – Ventspils, Talsi un Rēzekne. Es izvēlējos Rēzekni, jo likās, ka šeit ir daudz vairāk ko darīt,» par nokļūšanu pašā Latgales sirdī stāsta Māra un atzīst, ka tā līdz šim ir viņas vienīgā darbavieta. «Kad tikko pārvācos uz Rēzekni, kādu laiku, lai saprastu, ka pilsēta ir interesanta un skaista, vadīju ekskursijas tūristiem. Atceros, man patika uzkāpt pilskalnā un ikreiz pilsētu ieraudzīt no jauna,» viņa atceras pilsētas iemīlēšanas procesu.

Saista absurds

Māra ne tikai iestudē izrādes Rēzeknes Tautas teātrī, bet arī vada teātra studiju, kurā pasniedz skatuves mākslas pamatus jauniešiem un citiem teātra mīļiem. «Agrāk drāmas pamatus pasniedzu arī Rēzeknes augstskolā, taču par pamatdarbu vienmēr esmu uzskatījusi Tautas teātri.» Vaicāta par to, kādi cilvēki brīvajā laikā izvēlas spēlēt teātri, Māra teic: «Visiem aktieriem teātris ir tikai kā papildu nodarbošanās. Mani aktieri ir skolotāji, pasniedzēji, žurnālisti un daudzu citu profesiju pārstāvji, kurus vieno ne tikai spēlēt prieks, bet arī satikšanās prieks un kopīgi ceļojumi, kas mūs visus ne tikai saliedē, bet sniedz arī pārbaudījumus.» Pašlaik Rēzeknes Tautas teātra trupas pamatsastāvu veido apmēram 15 aktieru no 35 līdz 67 gadiem. «Darba trūkuma dēļ daudzi jauni cilvēki atstāj Rēzekni, dažiem līdz ar to nākas pamest arī teātri,» skumji nosaka režisore.

Kāds ir mākslinieces mīļākais dramaturģijas žanrs, ilgi nav jāvilcinās: «Vislabāk man patīk absurds, taču visgrūtāk iestudēt ir komēdiju.» Tāpat režisorei tuvi esot latgaliešu dramaturgu darbi. «Mums ilgu laiku populāra bija izrāde, kas veidota pēc latgaliešu autora Antona Rupaiņa darba Dzimtā zeme, spēlējām to vismaz desmit gadu.»

Režisore uzskata, ka teātrī galvenais esot tas, lai skatītāji tiktu aizrauti ar izrādi, lai būtu šā brīnumainā aktiera un publikas enerģiju mijiedarbība. «Ja aizraujos kā skatītāja, aizmirstu, ka esmu režisore. Taču es analizēju arī savas izrādes, lai saprastu, pie kā vēl jāstrādā, jo darbs ar izrādi nebeidzas tad, kad tā gatava, tā ir nemitīgi jāpilnveido, tai visu laiku jābūt procesā. »

Caur bērna redzējumu

Māra par teātra dzīvi runā tik kaismīgi, ka, gribot negribot, nākas secināt, ka tieši šis režisores darba dedzīgums ir viens no Rēzeknes Tautas teātra sasniegumu veicinātājiem. «Mums ir patiešām lieli sasniegumi. Mēs jau trīs reizes esam ieguvuši Gada izrādes titulu, arī šogad ar savdabīgā un interesantā itāliešu dramaturga Dario Fo Brīvā laulība. Tāpat esam ieguvuši Grand prix Starptautiskajā teātru festivālā Vācijā. Ar izrādēm latviešu valodā esam apceļojuši Lietuvu, Krieviju, Spāniju, Vāciju, Beļģiju, Austriju un Itāliju.» Režisore uzskata, ka teātrī galvenais nav valoda, kādā aktieri sarunājas, bet gan pareiza intonācija un skatuviskā darbība: «Ja izmantoti pareizie līdzekļi, izrādi var saprast jebkurš. Mūsu izrādes ir vizuāli bagātas, mēs strādājam ne tikai ar valodu, bet arī ar kostīmiem, kas atklāj skatītājiem vēlamo atmosfēru.»

Teātra repertuārs esot daudzveidīgs, taču pašlaik tiekot intensīvi strādāts pie gatavošanās latgaliešu kongresam, kas nākamgad notiks Rēzeknē. «Pašlaik mēs aktīvi strādājam pie latgaliešu valodas – aktieri lasa pasakas, tautasdziesmas un mūsdienu autoru dzeju. Spilgta ir Annas Rancānes un citu Latgales autoru dzeja. Tad nāksim kopā un dalīsimies idejām, kas varētu sanākt,» Māra azartiski stāsta. Otru aktuālāko iestudējumu, pie kura pašlaik jāstrādā, režisore sauc par eksperimentu, un tas tikšot veidots pēc kāda norvēģu rakstnieka darba. «Tā būs izrāde par to, vai cilvēks ir laimīgs tad, kad viņam ir daudz naudas un vara, īpaši tad, ja viņš to viegli iegūst. Tā ir tāda mūsdienu tendence – tad, kad cilvēkam ir daudz varas, viņš nezina, ko ar to darīt, un kādā brīdī kļūst neciešams. Mēs gribam parādīt, kas ar šo cilvēku tad notiek, bet mēs to vēlamies atainot tādā vieglā un naivā formā, proti, caur bērna redzējumu,» teic režisore.

Labprāt ļaujas izaicinājumiem

Līdztekus izrāžu iestudēšanai entuziasma pārpilnā režisore pārbaudījusi spēkus arī teātra festivālu organizēšanā. «Nemitīgi braukājot uz festivāliem, sapratām, ka arī mēs paši varam tos organizēt. Pirmais mūsu organizētais pasākums bija Tautas teātru salidojums, kas notika 1995. gadā Rēzeknē. Tad uz šejieni sabrauca visi Latvijas Tautas teātri un trīs dienas saliedējās dažādās aktivitātēs. Šis festivāls notiek ik pēc četriem gadiem katru reizi citā pilsētā. 2000. gadā mēs noorganizējām jau starptautiska līmeņa festivālu Soli pa solim, kas notiek ik pēc diviem gadiem un piesaista vērienīgu cilvēku kopumu no daudzām valstīm. Tad Rēzeknē ierodas teātri no Lielbritānijas, Francijas, Baltkrievijas un daudzām citām zemēm.»

Tāpat Māra teātra mākslu ienesusi nometnē 3x3. «Tas ir pasākumus, kas apvieno latviešus no visas pasaules, un tā pamatideja ir saglabāt latviskumu. Tagad nometne notiek arī Latvijā, un es tajā piedalījos kā teātra nodarbību vadītāja. Tas bija interesanti, jo beigās dalībniekiem arī bija jāparāda neliels uzvedumiņš, taču, lai to sagatavotu, bija tikai piecas dienas, katru dienu pa divām stundām,» viņa stāsta. «Tas man bija liels izaicinājums, jo man patīk ielikt sevi situācijās, kad ir bail un kad nav zināms, kāds būs iznākums.»

Darbojas trijās dimensijās

Māru aizrauj arī citu teātru iestudējumu vērošana, ko viņa mēdz apmeklēt kopā ar saviem Rēzeknes Tautas teātra aktieriem. «Mēs regulāri dodamies skatīties izrādes gan Latvijā, gan arī uz citām valstīm. Apmeklējam arī teātru festivāla Zelta maska izrādes.»

Neskatoties uz to, ka Māras vīrs ir režisors Rēzeknes krievu Tautas teātrī, viņa ir panākusi, ka mājās darbs teātrī netiekot apspriests. «Mājās es daru daudz ko citu. Man patīk kaut ko radīt ar rokām, adīt, tamborēt, caur to sagādājot prieku citiem. Es nespēju ilgstoši sēdēt vai stāvēt, man patīk kustība, tāpēc nemēdzu vienkārši sēdēt un skatīties televizoru, man patīk darīt trīs lietas vienlaikus, tāpēc var teikt, ka darbojos trijās dimensijās,» teic režisore. «Tāpat man patīk doties kājām uz darbu. Pa ceļam es satieku cilvēkus, parunājos ar viņiem, iedvesmojos no apkārt esošā, no dabas. Arī no darba teātrī mājās dodos kājām, jo man ļoti patīk staigāt. Pa ceļam varu pārdomāt notikušo un piedzīvoto, paspēt atslēgties no darba un vēlāk mājās pievērsties pavisam citām lietām. Sapņoju, ka Rēzeknē kādreiz attīstīsies velosatiksme, jo pašlaik tā šeit nav pārāk attīstīta. Tad es iedvesmotos, braucot uz darbu ar velosipēdu.»

MĀRA ZAĻAISKALNS

• Vecums – 62 gadi

• Nodarbošanās – Rēzeknes Tautas teātra režisore

• Studējusi Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (tagad Latvijas Kultūras koledža), Ļeņingradas Kultūras institūtā, Latvijas Kultūras akadēmijā

• Pirmā iestudētā izrāde – Dž. B. Pristlija Skandalozs notikums ar misteru Ketlu un misis Mūnu

• Aizraušanās – rokdarbi, pastaigas un braukšana ar velosipēdu

• Mamma dēlam un meitai

• Vairāk par Rēzeknes Tautas teātri un Starptautisko teātru festivālu Soli pa solim – teatris.rezekne.net

Svarīgākais