Mani sauc Agnese Līcīte, man ir 24 gadi. Dzīvoju Gulbenes novadā. Šobrīd strādāju kā brīvprātīgā sava dzimtā pagasta pamatskolā, veidoju muzeja elektronisko datu bāzi. Mans lielais sapnis jau kopš pamatskolas ir savs dators.
Mana bērnība beidzās tā arī īsti nesākusies, mani uzaudzināja tikai mamma un vecmamma, dzīvojām no tā, ko vecmamma nopelnīja strādājot kolhozā, tādēļ pietrūka naudiņas ļoti daudz kam, kas bija citiem bērniem. Skolā centos mācīties par spīti visiem un visam, par laimi, tolaik bija brīvpusdienas un vismaz skolā paēdu, mājās reizēm bija tikai sausa maize. Pati pirmā skolas soma man tika nopirkta tikai septītajā klasē, citi bērni regulāri smējās par to, ka grāmatas nesu maisiņā. Tolaik sāku rakstīt dzeju, tikai tā es spēju juties kā meitene ar saviem sapņiem, kas kaut kad piepildās, ikdienā nekā no tā nebija.
Šobrīd mans sapnis nekur nav zudis, zinu, ka kaut kad, kaut pēc gadiem, es studēšu. Gribu būt žurnāliste. Ar darba iespējām nav spīdoši, gribētos kādu darbu, kur maksātu vairāk (šobrīd par brīvprātīgo darbu saņemu 40 latu stipendiju, maizītei pietiek, arī ikgadējo tradīciju ziedot mazajiem Eņģeļu dienā turpinu, krājkasīte jau gaida). Pagājušā gadā, kad štatu samazināšanas dēļ zaudēju darbu, bija pat tik tālu, ka maizes nebija. Nebija par ko nopirkt malku, ar mammu tināmies vairākās segās, lai varētu aizmigt. Negribējās lūgt nevienam palīdzību, cīnījāmies pašas... Es dzejoļus publicēju draugiem.lv dienasgrāmatā un pēc viena skumja dzejoļa uzrakstīšanas, saņēmu vēstuli ar jautājumu, kas noticis... Izstāstīju... Man pilnīgi sveši cilvēki ziedoja naudiņu, mani Ziemassvētki bija kā nekad - ar piparkūkām un svētku sajūtu, un joprojām jūtos viņiem parādā. Rakstīšana ir vienīgais, ko varu dot šobrīd citiem. Tieši tādēļ arī vēlos datoru. Es rakstu visur un par visu - eju pa ceļu, telefons rokā un pierakstu, dzejoļi vienkārši atnāk. Rakstu arī stāstus. Dzejoļus joprojām publicēju draugiem.lv, bet tā kā man ikdienā nav pieejams dators, un draugos eju tikai caur mobilo telefonu, ir sarežģītāk atbildēt uz visām vēstulēm un vēl pierakstīt jaunu dzejoli. Es varētu lūgt ziemas jaku vai zābakus, jo tie jau man četrus gadus, varētu lūgt kaut ko garšīgu svētkiem, bet, ja būtu tāda iespēja, ka es varētu saņemt datoru, kaut visvienkāršāko... Zinu, ka mans lūgums ir liels un saprotu, ka ir daudzi mazi un lieli, kam nav pat maizītei naudas un viņu sapnīši ir daudz, daudz mazāki, tādēļ es neskumšu, ja mans sapnis pārliksies uz vēlāku laiku, kad varēšu to piepildīt pati.
Mīļš paldies Jums par šādu akciju! Vienmēr skatos labdarības akcijas un ir neizsakāms prieks redzot, cik laimīgas ir cilvēku acis, kad piepildās sen ilgotas lietas. Vēlu Jums visskaistākos, visgaišākos un visbaltākos Ziemassvētkus! Šeit var lasīt manus dzejoļus http://www.draugiem.lv/user/193022/blog/ . Vienu no dzejoļiem Agnese dāvina lasītājiem.
Skrandainais vīrs
Sirms, noskrandis vīrs gar krastmalu staigā,
Tam rokās trīs pudeles tukšas,
Vien kaija kā baidoties negaisa klaigā,
Un pārrāpo akmeņiem mušas.
Līst atkal auksts lietus un dzīvību saldē,
Grauž ūdens dzelt sākušo zemi,
Zem ozola ēnas sev maizīti audzē
Sirms vīrs bez pases un sejas.
Kam svētki, kam ikdiena, kādam vien mieles,
Jo nerod tas vietu zem saules,
Kad dažiem uz paplātes garneles pienes,
Nav citiem ne svītu, ne balles.
Gar krastmalu šodien sirms vīrs atkal staigā,
Vāc pudeles, santīmus meklē,
Nav vietas tam debesīs, negaida peklē,
Vien kaija pēc mūžības klaigā.