Ja divi gaiļi sētā, saule vēlu lec...

© F64 Photo Agency

Pirms notikuma, kas daudzus patiesi aizvainojis, bet vienlaikus arī pamodinājis no rimti rāmas pašpietiekamības, uzrunājām radio žurnālistus Ivetu un Vidvudu Medeņus. Ko par referendumu domā cilvēki, kas ik dienu vada saskaņā ar latviešu dzīvesziņu?

Tiekamies pašā Vecrīgas viducī, Vidvuda māsas, filoloģes Maijas Poišas mīlīgajā dzīvoklī. Tieši tur, savulaik vēl cilvēku pārbāztā komunaļņikā, neliela istabiņa tika ierādīta 1955. gadā no Sibīrijas pārnākušā dzejnieka Jāņa Medeņa četru cilvēku ģimenei.

Vairāk nekā 26 gadus Iveta un Vidvuds ir folkloras draugu kopas Skandinieki saimē. Abi vada daudzus gadskārtu svētkus pilsētā: Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki – olu ripināšana, aplīgošana vai ķekatošanās nav iedomājama bez Medeņu pāra. Viņu klātbūtne un uzrunas maniere ikvienam rituālam piešķir absolūtu dabiskumu, neievazājot tajos samākslotu ārišķību. Klātesošie parasti to novērtē un ar prieku iesaistās visās izdarībās. Jau 16 gadus Latvijas radio ēterā sparīgi ripo arī Vidvuda stūrētie Greizie rati, kuros sēž ģimenes no visas Latvijas, dziedot tautasdziesmas un minot klausītāju iesūtītās mīklas. Publika atzinīgi novērtējusi arī Ivetas darināto raidījumu Laikarata riti, kas pamatīgi iepazīstina ar tautas gadskārtu, svētku un sadzīves tradīcijām.

Kā racionālajam 21. gadsimta cilvēkam likt atskārst, ka senču ieražas ir aizraujošas arī šobaltdien? Kā Medeņi to panāk? Ļaudis, kuri pazīst Vidvudu un Ivetu, zina atbildi: tā ir maģiskā enerģija, kura dzirksteļo no viņiem, uzlādējot arī citus. Visnotaļ drūmīgais mūsdienu latvietis reti tiek apdāvāts ar šādu dzīvesprieku, kas ļauj visu draņķīgo, mazsvarīgo likt zem akmeņa, lai pāri ietu dziedādams. Tiesa gan, ir vēl kāda cita īpaša likteņa velte, ko pirms gadiem trīsdesmit saņēmuši Vidvuds un Iveta. Mīlestība. Jau uzmetot aci, kļūst skaidrs, ka viņus saista ne vien garīga, bet arī izteikti jutekliska tuvība. Starp citu, abi par to runā absolūti dabiski un pašsaprotami.

Mīlestībā dzimuši trīs dēli – Ansis (27), Ernests (25) un Jānis (11). Kaut arī Vidvuds ir vecis kā ozols, abi vecākie puiši tēvu krietni pārauguši. Divmetrīgais Ansis ir profesionāls volejbolists. Pēdējos gados sastapt viņu Latvijā gadās reti. Jāpiebilst, ka arī Jānis, kurš mācās Rīgas Centra Daiļamatniecības pamatskolas 4. klasē, jau trenējas volejbolā. Savukārt Ernesta sapnis vienmēr bijis saistīts ar lidmašīnām. (Vidvuds lepni nomurrā: mūsu pilots – muzikants... Ernests prasmīgi spēlē kokli un dūdas.)

Iespējams, trīs dēli atsūtīti tāpēc, ka Vidvuds pats audzis starp sievietēm. Tēvu viņš neatceras, jo zaudējis to, būdams pavisam mazs. Dzejnieks Jānis Medenis, kura darbi caurvīti ar patriotisku, tautas brīvības cīņu tematiku, nesagaidīja savu 58. dzimšanas dienu (1961). Moku laiks Centrālcietumā, spaidu darbi nometnē un pēc tam vēl desmit gadi izsūtījumā Noriļskā bija salauzuši dzejnieka sirdi. Vidvuda mamma, tēlniece Lea Dāvidova-Medene palika ar 10 mēnešus mazu zīdaini. Puiku izaudzināt līdzēja māsa, vecāmāte un tante.

– Katra ģimene, kā nu mācējusi, centusies sadziedēt svešas varas cirstās rētas, lai, morāli un fiziski atveseļojoties, atkal audzētu kuplu saimi un turpinātu dzimtu. Diemžēl referendums, kurš rīkots, lai atņemtu valstij tās atslēgu – latviešu valodu, ir atplēsis vecās vātis.

Vidvuds: – Klau, lai es, 1,93 metrus garš vīrietis, tagad sāktu zūdīties par dzīvi... Es jūtos ļoti labi, azartiski. Kā sportists pirms starta. Ja jau izaicinājums mests – uz priekšu, zēni un meitenes! Aiziet! Latvietis nekad nedrīkst justies slikti. Nu nav mums šādas privilēģijas! Latvietim ir tikai viena devīze: izturēt un pastāvēt! Ar šādu moto dzīvoja arī mūsu senči.

Ansis: – Man nekad nav bijušas problēmas sarunāties krieviski – ne uz ielas starp puikām, ne vēlāk, sportojot. Taču neesmu mierā, ka krievu valodu grib padarīt par oficiālu valsts valodu. Tas aizskar manu latvieša identitāti. Spriežot arī tīri praktiski, tā nav maza nauda, ko tagad izmetīs vējā, neskatoties uz grūto ekonomisko situāciju. Šos līdzekļus varēja izmantot daudz lietderīgāk. Tāpēc referendumu vērtēju kā totālu ķēmošanos, nevajadzīgu cepšanos un ņirgāšanos.

Maija: – Laiks, kopš atguvām neatkarību, bijis tik īss, ka neesam pat īsti apguvuši un izpētījuši valodu, kura mums bijusi. Turklāt tagad atkal tā ir jāglābj. Sākumā domāju, ka piedalīties referendumā ir mana goda necienīgi, taču tad sapratu, ka tautas gods ir pirmajā vietā.

Iveta: – Jūtos tā, it kā vienā sētā būtu divi gaiļi. Latviešiem ir sakāmvārds: ja divi gaiļi sētā, saule vēlu lec. Tas nozīmē, ka sētā trūkst labklājības, valda sajukums un nav nekādas kārtības.

Maija: – Atceros, pēc vairāku gadu neredzēšanās, pēc kara aizgāju pie savas vecāsmammas Praulienā. Apkampāmies, un tad viņa raudot teica: nabaga bērniņi, tagad jūs visus krievos tāpat kā mūs cara laikā, kad skolā pat starpbrīžos bija jārunā krieviski... Toreiz nesapratu, ko šis vārds krievot nozīmē. Drīz vien krievu valodu skolā apguvu tik labi, ka jau 13 gadu vecumā izlasīju Gogoļa близ (Vakari ciematā pie Dikaņkas). Taču tad, kad pēc vidusskolas beigšanas tēva un māsas dēļ mani izmeta no augstskolas, sastapos ar citu realitāti. Es sāku strādāt sovhoza noliktavā par krāvēju. Tur visi dokumenti, pavadzīmes bija tikai krievu valodā.

– Tātad Vidvuda otra pusmāsa Mirdza Ķirse arī bija represēta, tāpat kā tēvs...

Maija: – Jā, par mēģinājumu gāzt pastāvošo iekārtu. Četras astotās klases skolnieces no Jēkabpils vidusskolas vairākkārt izlīmēja uzsaukumus, lai latvieši neaizmirst brīvo Latviju un savu valodu! Piestiprināja karikatūras uz Staļina pieminekļa. Tajās bija uzzīmēts vīriņš, kurš sēž atejā uz poda un tur rokās papīru, kuru rotā vārdi Kam der Staļina konstitūcija. Māsa lieliem burtiem to bija uzrakstījusi un tāpēc kopā ar klasesbiedrenēm tika aizsūtīta uz lēģeri Mordovijā.

– Latviešu un krievu tautas mentalitāte vēstures griežos ir veidojusies stipri atšķirīgi, bet liktenis salicis mūs kopā vienā dzīves telpā.

Iveta: – Latvija vienmēr bijusi iekārojama zeme, jo latviešu tautā ir daudz stipru, skaistu, gudru, iznesīgu cilvēku. Tāpēc jūtos lepna – mani iekāro. Tomēr vienmēr zinu, ar ko bučoties, kam pļauku sist. Meklējot atbildi par mentālajām atšķirībām, interesantas lietas var atrast abu tautu pasakās. Ivanuška brauc ar pečku, pēc līdakas pavēles viņam visu pienes klāt un pašam pat pirksts nav jāpakustina. Sakiet, kāpēc lai Ivanam nerastos lielummānija? Tāpat, piemēram, pasakā par zelta zivtiņu... Nu labi, izglāba večuks nabaga radībiņu, bet kāpēc veselas trīs reizes tai jāizpilda pilnīgi nejēdzīgas prasības? Latviešu pasakās, lai tiktu pie labklājības, bārenītei ellē jānokāpj, pa pupu debesīs jāuzrāpjas vai tepat uz zemes ābelei āboli jānovāc, mīkla jāiemīca, maize jāizcep, bērza malka jāsagādā, pirtiņa jāiekurina, svešs vecītis uz lāvas jāaiznes, jānomazgā un baltā kreklā jāsapoš. Turklāt viss jāpierāda ar savu labestību. Mēs esam tā audzināti, ka viss nāk ar darbu, labestību un izpalīdzēšanu. Protams, arī drosme vajadzīga. To, lūk, vēsta latviešu pasakas. Bet Ivanuškam šķiet, ka šeit viss no gaisa krīt un nav jānopūlas, latviešu valodu mācoties. Savukārt mums kārtējo reizi jācīnās. Atkal ellē jānokāpj un debesīs jāuzrāpjas...

– Vai esat saņēmuši pārmetumus no citu tautu kultūras pārstāvjiem, ka latvieši apspiež viņu tradīcijas?

Iveta: – Mani krievu draugi saka, ka viņi pat iedomāties nevarētu, ja Latvijā valsts valoda konkurētu ar vēl kādu citu. Tieši ar to jau viņi lepojas, ka dzīvo Latvijā un zina latviešu valodu. Bieži savos raidījumos esmu aicinājusi Latvijas krievu folkloras pētnieku, skolotāju Sergeju Oļenkinu, kurš vada kopu Ильинская пятница. Tik padziļinātas zināšanas latviešu un slāvu kultūrā – tas ir kas neticams! Par lietuviešu tautas tradīcijām stāstījusi Rūta Muktupāvela, par līviem – Staltu ģimene, Laikarata ritos viesojusies Marianna no folkloras ansambļa Берендейка. Cik ļoti šie cilvēki bagātina arī latviešu kultūru...

Vidvuds: – Nesen runāju ar kādu ukraini. Viņš nav pilsonis, tāpat kā viņa sieva, bet bērni brīvi runā latviski, jo mācās latviešu skolā.

Iveta: – Viena meitene no Skandiniekiem bija tikko atgriezusies no Tallinas. Jautāju, vai šāds referendums būtu iespējams Igaunijā. Viņa atbildēja: nemūžam! Cittautieši zina, ka veikalā tiks ignorēti, ja nerunās igauniski. Neviens par to pat neiepīkstas, jo visiem taču tīri labi patīk dzīvot Igaunijā. Tur pieejami Eiropas labumi. Kas no tā visa būs, piemēram, Krievijā? Nekā! Tāpēc, labāk vai sliktāk, bet vairums tomēr runā igauniski.

– Varbūt nicinājumu pret mums provocē latviešu kā mazas tautas nemitīgā piekāpšanās un pazemošanās, lai izdzīvotu lielvaru ēnā?

Iveta: – Nedomāju, ka latviešu providence ir justies kā mazai tautai. Tautu taču veido cilvēki. Katrs no viņiem ir tik liels, cik jūtas; cik skaista ir viņa dvēsele. Tāpēc nekad neesmu uzskatījusi, ka latviešu ir maz. Tādi kā tu, Maija, ir daudz. Arī mani vecāki. Mēs kopā esam stipri un saliedēti. Protams, daudz kur arī paši esam vainojami. Ko lallinām Jāņos vai Ziemassvētkos? Visu ko, tikai ne savas tautas dziesmas.

Ansis: – Viss atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Esmu izbraukājis puspasauli un redzu, kā tautas tradīcijas ievēro citur. Piemēram, Brazīlijā katrs bērnelis prot dejot tradicionālo sambu, un šajā valstī ar to ļoti lepojas.

Iveta: – Ansis un Ernests jau maziņi tikuši vilkti visur līdzi – uz Skandinieku mēģinājumiem, kāzām, bērēm, kūmībām, Jāņiem, Ziemassvētkiem un Meteņiem. Viņos latvietība jau ir zemapziņas līmenī. Trakākais, ka, dziedot tautas dziesmas, pie mums klāt nākuši ārprātīgi saniknoti latvieši un klieguši: ko jūs te maurojat savus kaladū, kaladū vai – ēē!!! Bet, mīļais, tā taču ir tavas tautas dziesma! Arī tad, ja cittautieši dzied savas tautas dziesmas, ieklausies tajās un neapsmej viņus!

Sabiedriskajā televīzijā, kuru uzturam par savu nodokļu naudu, nav vairs neviena raidījuma, kas atspoguļotu latvisko dzīvesziņu. Tas ir normāli? Kāpēc gan nevarētu rādīt, kā sentēvu tradīciju garā norit precības? Piemēram, hokejista Laviņa ģimenē piedzimis bērniņš. Rodrigo uzrunāja mūs, lai mazuli uzņemam dzimtā ar latviskām tradīcijām kūmībās. Tas taču ir tik skaisti. Mums, latviešiem, ir ko teikt, bet tiem jābūt regulāriem raidījumiem.

– Tulkotiem krieviski?

Iveta: – Kāpēc ne? Kad vadām svētku sarīkojumus, kuri ir visaktīvākie no klātesošajiem? Krievi! Viņi nāk un piedalās konkursos. Latvietis, sabaidīts, ir nolīdis pašā maliņā. Nezina ne savu vēsturi, ne dziesmas. Ekonomikas un kultūras augstskolā, kad lasīju lekcijas, pirmais, ko teicu studentiem – metiet nost kaunu! Tagad mācīsimies dziedāt, dancot un iet rotaļās. Lai kurā pasaules malā nonāksit, jums vienmēr būs latviskais pamats zem kājām, uz kuru balstīt savu eksistenci.

– Kuras kopvērtības spēj vienot latviešus un krievus?

Iveta: – Kaut vai mūsu bērni. Jāni, ar ko tu spēlējies pagalmā? Jā, ar krievu un latviešu bērniem. Tur ir arī nēģerēns, čigānbērni. Vasarā manas mājas sētā Pārdaugavā ir apmēram 15, vismaz piecu tautību bērni. Viņiem pat prātā nenāk, ka mūsu sētā varētu nerunāt latviski. Vasarā, kad, pārdomājot nākamo raidījumu, sēžu ārā un adu, mazie nāk klāt un izprašņā. Piemēram, kas un kā pareizi jādara Jāņos? Tad es stāstu. Un viņi dara ar`! Ja bērnībā jau liek apjaust, ka piederi Latvijai un ir gods dzīvot kopā ar latviešiem, kuri ciena savas tautas tradīcijas, tas noteikti ir vienojošs elements. Tāpat kā labestība, neliedzot maizes šķēli vai zupas šķīvi pusdienās. Tad, kad visi pa dienu pārskrējušies bez jēgas, visādas būdas būvējot, es uzcepu viņiem pankūkas. Daudzi ir izbrīnīti – tā parasti nedara... Kā nedara?! Latvieši tā dara.

Ansis: – Rotaļas vieno. Es izaugu nevis klusajā Pārdaugavā, bet pašā Rīgas centrā. Kopā ar īstiem ielas puikām. Biju jaunākais kompānijā, turklāt vienīgais latvietis, taču mani cienīja, jo sportoju. Šajā bandā iemācījos krievu valodu, jo latviski jau neviens nerunāja. Taču jāatzīst, ir bijušas gluži pretējas situācijas. Piemēram, volejbola komandā vairākumā ir latvieši, bet tik un tā visi runā krieviski. Mums bija ļoti patriotisks treneris – Andris Leitis, kurš aizliedza to darīt. Kas te būs?! Deviņi latvieši, viens krievs, un visi tāpēc runās krieviski?

– Vai Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem pašsaprotami jāpieņem arguments, ka tieši mēs esam šīs valsts saimnieki?

Iveta: – Ja vienā mājā ir divas saimnieces, tas nozīmē, ka patiesībā nav nevienas. Šī valsts ir manas mājas, un tajās valda manas tradīcijas. Kā es varu dot stafeti tādam, kurš nezina manu valodu un tradīcijas? Ar kādām tiesībām kāds var te nākt un kaut ko paģērēt?! Nevar. Esmu atbildīga par savu dzimtu, par saviem bērniem. Es būšu kā vilcene – ar zobiem un nagiem pret tiem, kuri mēģinās to apšaubīt.

Vidvuds: – Ansis atgādināja, ka referendums maksā lielu naudu. Ja tā nāk no mūsu pašu nodokļiem, tad kāpēc gan nepacelt savu pakaļu no dīvāna, lai aizietu nobalsot? Mēs taču esam entuziasma pilna hokeja līdzjutēju tauta. Referendums arī ir spēle, tikai politiska.

Maija: – Tāpat kā 1991. gada barikādēs, arī tagad tautai jābūt vienotai. Šīs ir otrās barikādes. Atšķirība tikai tā, ka 18. februārī uz tām jādodas ar personu apliecinošiem dokumentiem kabatā.

Iveta: – Dieviņš vēlējis, lai es dzīvotu Latvijā, un tādēļ pa kādu skaistu staru mani no debesīm nolaidis te lejā. Viņš tāpat vien dvēseles neizmētā. Tātad man līdzi dots savs uzdevums, ko godam veikt. Ceru, ka tāpēc pa šo gaismas staru tikšu arī atpakaļ. Skaidrs, ka referendums latviešiem uzlikts kā pārbaudes stunda, lai noskaidrotu, cik stingrs ir tautas mugurkauls. Turpmāk vairs nekādas mīkstčaulības un izdabāšanas!

Svarīgākais