Atsevišķi, bet mīļi un sirsnīgi

Kultūras akadēmijas 3. kursa studentes, 22 gadus vecās Alises Polačenko dzīves ritms šobrīd ir diezgan saspringts un ar dažādiem notikumiem piesātināts, jo viņas nākotnes plāni saistās ar teātri.

Alise uzsākusi patstāvīgas dzīves gaitas savā dzīvoklī atsevišķi no vecākiem, kur pamazām notiek remontdarbi.

Vecāki Linda un Andris nolēma vecākajai meitai sagādāt pārsteigumu ar TV3 raidījuma Bez tabu Māju sajūta radošās komandas un sponsoru K-Rauta un Spice home palīdzību – interjera pārvērtības virtuvē. Ar tām varēs iepazīties 3. aprīļa raidījumā un žurnāla Māja nākamajā numurā.

Būs laimīga teātrī

Topošo aktrisi Alisi šobrīd var ieraudzīt televīzijas ekrānos tie, kuri darbdienu vakaros seko līdzi pašmāju seriāla Eņģeļu māja notikumiem, kur viņai uzticēta Ilzes loma. «Kad biju maza meitene, vienmēr vēlējos būt dejotāja, jo arī mamma bija deju skolotāja un man pašai patika dejot. Parasti nosēdināju rindā savu ģimeni, ieslēdzu mūziku un liku skatīties, kā es dejoju. Savukārt mana draudzene bija teātra bērns, kurai tētis – aktieris. Viņa mani ievilka teātra pasaulē, bet rezultātā mēs samainījāmies – es iestājos aktieros, bet viņa izvēlējās horeogrāfiju,» stāsta Alise. Viņai esot grūti prognozēt savu tālāko nākotni. «Man, protams, ir savs sapnis, kurā teātrī es vēlētos strādāt, taču to nevēlos atklāt. Būšu laimīga, ja varēšu strādāt teātrī, jo pašlaik esam vienīgais apvienotais kurss, kurā mācās gan topošie aktieri, gan režisori.» Alise atklāj, ka viņas sapņu loma esot spēlēt Kaligulu. Tā esot viena no mīļākajām izrādēm, ko pirms vairākiem gadiem iestudējis Džilindžers. «Mani saista aizvēsturiskais laiks, kurā cilvēkiem bija raksturīga citāda domāšana, lielāka nozīme mīlestības, dzīvības un nāves vērtējumam. Vēlos iejusties varenas sievietes lomā, kurai jāizvēlas starp mīlestību un valdīšanu.»

Neplāno uz priekšu

Alise neslēpj, ka slodze tagad ir milzīga, taču viņa par to nesūdzas. Viņa ar prieku bauda mirkļus, ko pavada mākslas pasaulē. Pat pēc nodarbībām ar kursabiedriem gribas ilgāk palikt kopā, runāties, smieties un atpūsties, nevis uzreiz šķirties. «Man nav laika satikties ar draugiem, taču viņi mani jau saprot. Citiem tas sagādā problēmas, ja zūd kontakts ar ārpasauli. Man jau laikam sākas otra galējība – reizēm uznāk skumjas, ka tas drīz varētu beigties, un ja nu šī ir vienīgā iespēja, kas man dota saistībā ar teātri...» Alise kļūst nedaudz nostalģiska. Viņa prāto, ja gadījumā ieceres nepiepildīsies, tad tāpat kā gadu jaunākā māsa Katrīna, kura šobrīd dzīvo Nīderlandē, dosies uz ārzemēm. «Mēģinu nedomāt, kas notiks nākotnē. Agrāk esmu centusies tā darīt, plānot piecus gadus uz priekšu, bet tagad beidzot cenšos baudīt konkrēto mirkli un nesaspringt par to, kas būs tālāk. Ja tas izdodas, tad tā ir vieglāk dzīvot. Svarīgi ir saprast, kad cilvēks ir īstajā vietā. Ja tā ir labi, tad nevajag sabojāt šo laiku, bet vienkārši baudīt.» Alises spēka avots ir jūra. «Kad aizbraucu pie jūras, ātri saņemu enerģiju un tad varu darboties tālāk. Tāpēc man ir svarīgas vasaras mājas Duntē pie jūras, ko varu nosaukt par savu paradīzi zemes virsū. Parasti ziemā ir sajūta, ka tur būtu vasara, ja es uz turieni aizbrauktu, tāpēc šo gadalaiku ļoti gaidu.»

Tagad otrā jaunība

Alises mamma Linda ir sākumskolas skolotāja, bet tētis Andris saistīts ar celtniecību un būvuzraudzību. Alise joko, ka vecāki tagad var izbaudīt otro jaunību, var ļauties dzīvei bez bērniem. «Dzīvojam tālāk cits no cita, bet attiecības kļuvušas ciešākas un mīļākas,» secina Linda. Viņa un dzīvesbiedrs apstiprina, ka skumji neesot, tagad jūtoties brīvi un var vairāk laika veltīt viens otram. Vasarā abi darbojas savā dārzā Duntes vasaras mājās un labprāt kopīgi gatavo ēst. Ziemā agrāk devušies slēpot, tagad ceļojot vairāk iepazīst Latviju. Linda un Andris iepazinušies pirms 23 gadiem komjauniešu ballē Sporta manēžā, lai gan bija tikušies jau pirms tam. Linda atceras, ka nākamajam vīram iepazīšanās vakarā nedaudz samelojusi – ka draudzene paliks pie viņas, taču bija otrādi. «Andris tad būtu mani pavadījis, bet es vēlējos nakšņot pie draudzenes, un viņš mani pieķēra melos,» atceras Linda. Taču tas attiecības nav ietekmējis, un nākamajā dienā satiekoties Linda sapratusi, ka viņai puisis patiešām patīk.

Tikai pāris sekundes

«Domājot par toreizējām izjūtām, varu teikt: ieraudzīju, iemīlēju un apprecēju Lindu. Tagad jaunieši gadiem dzīvo kopā un domā, vai precēties vai neprecēties,» secina Andris. «Tad tā nav mīlestība, un kaut kas attiecībās nav kārtībā. Ja mīlestība ir, tad nav jādomā, vai vajag attiecības noformēt oficiāli vai nevajag. To, vai blakus ir īstais cilvēks, var izlemt pāris sekundēs. Par to nav jādomā mēnešiem vai pat gadiem ilgi,» uzsver Alises tētis. Linda teic, ka jaunībā nekad nav prātojusi, ka speciāli meklēs vīrieti, ar kuru varēs apprecēties. Viņi ātri sapratuši, ka vēlas būt kopā, tad tikai vajadzējis izlemt, kur dzīvot – pie Lindas vai Andra vecākiem.

Ilgajos kopdzīves gados viņi viens otru lutina ar brokastīm gultā, kādu našķi un cenšas visu darīt kopā. Arī draugi esot kopīgi. Abi uzskata, ka svarīgākais – otru pieņemt tādu, kāds viņš, neiegrožot un lai būtu kopīgi interesanti sarunāties. Ja gadoties kāds strīds, tad ātri salabst un neapvainojas, jo dzīve neesot jāiznieko šādām negatīvām emocijām. Andris sapratis, ka jāprot pieslīpēties un nav jācenšas pārveidot. «Mani vecāki ir paši foršākie, kādus vien viņus spēju iedomāties. Mana mamma vienlaikus ir mana labākā draudzene. Mamma un tētis ļoti tic maniem spēkiem, lai ko arī es vai abas ar māsu izdomātu, un tās var būt pavisam trakulīgas idejas. Viņi nekad kategoriski neiebilst, bet atbalsta, palīdz un dzīvo līdzi,» atzīst Alise.