Vētras kalna galā

© F64

Šoreiz, tiekoties ar Rīgas Stradiņa universitātes profesoru, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju, kādreizējo Medicīnas akadēmijas rektoru Jāni Vētru, nediskutēsim par augstskolu lietām. Vienkārši paciemosimies pie viņa Siguldas pagasta Vētrās.

Tās ir mājas ar sarkanu kārniņu jumtu, kas, ceļmalas ozolu ieskautas, slēpj sevī dažu labu pārsteigumu. Garāmbraucot, tie nemaz nav pamanāmi, bet ieraugāmi tikai, pārkāpjot pagalma slieksnim. Viens no pārsteigumiem ir tas, ka mājas atrodas 100 metru virs jūras līmeņa, nevis līdzenā vietā (kā sākumā varētu domāt). Jā, un kalna galā ir aka, kas dod ūdeni jau divarpus metru dziļumā. Vēl kāds cits patīkams pārsteigums sagaida, kad tieku tuvāk aicināta Vētru saimei.

Cieņa, mīlestība – paaudžu paaudzēs

Drīz vien sarunas gaitā pamanu kādu lietu, kura diemžēl nav vairs bieža parādība mūslaiku ģimenēs. Proti – tas, ar kādu mīlestību un pat patriarhālu bijību viņi izturas un runā cits par citu, no sirds priecādamies par tuvinieku veiksmēm un panākumiem. Var redzēt, ka šajā ģimenē tēvs un māte bērniem ir lielas autoritātes.

Kāds gan brīnums, jo ar tādu pašu cieņu Jānis stāsta arī par saviem un sievas vecākiem: «Ar viediem padomiem vecāki nav mūs audzinājuši – vairāk gan ar savu personisko piemēru. Ilzes mamma Lidija savulaik bija kolhoza galvenā agronome, īsta lielsaimniecības zemes apsaimniekošanas profesionāle. Turklāt ar mākslinieciski bagātu dvēseli un dabisku latviešu romantiskā lauku stila izjūtu. Tagad Ilzes mammīte jau ir mirusi. Savukārt tēvs vēl arvien dzīvo Ilzes dzimtajā mājā Tukuma novada Tumes pagastā. Gunārs Staķis savos 86 gados ir mobils, ar sabiedrisko transportu viņš apciemo vecos draugus un draudzenes. Bet galvenais – viņš pastāvīgi izstaro unikālu mieru un harmoniju. Mana māte Ausma (81) un tēvs dzīvo Siguldas pagasta centrā. Mamma ir apveltīta ar neizsmeļamu entuziasmu un joprojām cītīgi seko līdzi visām sabiedriskās un politiskās dzīves peripetijām. Jānis Vētra seniors (83) pensiju, šķiet, uztver vienīgi kā papildu ienākumu avotu. Citādi viņa dzīves ritmā pensionēšanās neko nav mainījusi. Tēvs joprojām aktīvi darbojas veterinārās farmācijas laukā, gudro jaunas receptes dzīvnieku uztura piedevām un kopšanas līdzekļiem.» Vētra seniors visu mūžu ir bijis kaismīgs mednieks. Tagad saprotamu iemeslu dēļ medījums galdā parādās labi ja reizi gadā – bet galvenais jau esot tā pastaiga mežā, saka paps. Dēls gluži labi atceras vienu no šādām pastaigām: «Tēvs pēdējos gados medīt gāja kopā ar savu kaimiņu. Abiem – ap 80. Nu, lūk, pagājušajā gadā bija tāds gadījums. Abi ar Ilzi esam svinībās, pieņemšanā Rīgas Latviešu biedrības namā. Ap desmitiem vakarā zvana mamma, lai steigšus braucot uz Siguldu. Tēvs kaut kādu zvēru esot nošāvis, bet nedabūjot līdz mašīnai. Pametu viesības un laižu uz Siguldu. Aizbraucot, jau ir melna tumsa. Kamēr viņus sameklēju ar garu zāli un krūmiem aizaugušajā laukā, kamēr vēl atradām tur pazudušās mašīnas atslēgas, kamēr atvilku lopu līdz ceļam un iedabūju autiņā (pats nesaprotu, kur radās šāds pārdabisks spēks – laikam no izmisuma), kamēr tikām mājās, nakts – cauri. Toties abi mednieki bija gandarīti, jo, šķiet, 18 vakaru viņi bija uz lauka pa tukšo nosēdējuši... Toreiz man radās atziņa: ja medīt iet kungi 80 plus gados, tad vēlams precīzi iepriekš saskaņot palīgspēku pieejamību veiksmes gadījumā. Proti, lai triumfa brauciens no medībām nenotiek pusčetros no rīta, kad nav ne sajūsminātu sagaidītāju, ne možu mednieku stāstu klausītāju.»

Ilze un Jānis

Ar savu nākamo sievu Jānis iepazinās salidojumos. Proti, Ilzes un Jāņa vecāki mācījās vienā agronomu kursā (tajā savulaik studēja 35 puiši un 35 meitenes). Ik pa laikam bijušie absolventi rīkoja salidojumus, kuros parasti ieradās kopā ar sievām, vīriem un bērniem. Pateicoties abu ģimeņu tuvai draudzībai, Ilze un Jānis ieskatījušies viens otrā. Kopā viņi jau ir 25 gadus. Ilze pēc izglītības ir angļu filoloģe, bet viņas maizes darbs un lielā aizraušanās ir saistīta ar pašas veidoto privātā bērnudārza Pumpurdārzs. Ilze ir sapratusi, ka mūsdienās vecāki citādāk raugās uz izglītības sistēmu un tāpēc vēlas alternatīvu pieeju savu bērnu audzināšanai. Strādājot ar mazuļiem, katrs bērns tiek uzlūkots kā personība, respektējot viņa individuālo attīstības tempu – fiziskās, garīgās un emocionālās nobriešanas ātrumu. Arī tēti un mammas tiek iesaistīti kopīgos pasākumos, lai neveidotos pārrāvums starp audzināšanu ģimenē un bērnudārzā. Turklāt Ilze droši var dalīties pieredzē ar citiem, jo daudzus gadus nodarbojusies pati ar saviem bērniem. Abi vecākie – Anna (23) un Jānis (20) – jau ir pieauguši. Meita jau beigusi Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultāti un tagad strādā savā profesijā Dzirciema aptiekā. Savukārt Jānis juniors iestājies Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē un pašlaik ir Studējošo pašpārvaldes priekšnieks. Kā saka tēvs – pagaidām multipotents visās jomās.

Vienīgi Valters (17) vēl mācās vidusskolā un intensīvi domā, ko darīt turpmāk (stāties vēsturniekos vai ģeogrāfos). Pašlaik viņš ik pa brīdim uzspridzina Vētru mājas rimtumu, ienesot tajā jauneklīgu dzīvīgumu. Gadās, ka pagalmā līksmo apmēram 40 jauniešu, skan mūzika, ģitāras un dziedāšana. Jānis dēlam jautā, vai pats maz zina visus, ko ielūdzis ballītē. Visus – nē, Valters godīgi atbild. Nemaz ne tik sen, kad dēls izprasījies uz kādu nelielu tusiņu pie draugiem un pārradies mājās tikai četros no rīta. Tēvs prasījis, ko tad visu nakti darījuši. Esot atkal ņēmuši cauri visu kora dziesmu grāmatu. Prasu, vai profesors Vētra tic, ka visu nakti dziedājuši uz balsīm. «Protams,» viņš atbild, «tieši tāpat jaunībā darīju arī pats. Sākām ar Gaismas pili un beidzām ar Lauztajām priedēm.»

Jānis priecājas, ka abi ar Ilzi nav vienas profesijas pārstāvji. Tiesa gan, profesors Vētra nav praktizējošs ārsts, bet zinātnieks un pedagogs, taču labi zina, ka daudzu kolēģu ģimenēs lielākais pārbaudījums ir tas, ka sieva un vīrs, būdami mediķi, nesamērīgi lielu laiku pavada darbā. Tādējādi bērni, tuvinieki un draugi izjūt milzīgu uzmanības deficītu. «Parasti mediķi aizbildinās, sacīdami, ka darbs ir viņu lielā mīlestība un sūtība, taču man bieži vien rodas aizdomas, ka tā ir tikai poza, lai attaisnotu vispārpieņemto uzskatu, ka ārsts ir ārsts 24 stundas diennaktī, bez savas personiskās dzīves. Nereti mediķi šo viedokli automātiski pārnes arī uz savu ģimenes dzīvi. Mums šajā ziņā ir ļoti noveicies, ka neesam tipiskā ārstu ģimene,» saka Jānis. Tas, protams, nenozīmē, ka viņi dirn mājās pie kamīna, viens otram rociņu turēdami.

Ļaujas ceļam un dziedāšanai

Vētras nav no tiem, kas dauzās pa pasauli apkārt, kolekcionēdami ārvalstu kūrortus un slavenākās zemeslodes vietas. Agrāk diezgan bieži braukuši slēpot uz Austriju, Slovākiju un Zviedriju. Kāpēc kaut kur jābrauc, ja paši dzīvo Siguldā. Izrādās, viņi nekad nav Siguldā slēpojuši, jo esot bīstami. Viena trase, pārāk daudz cilvēku ar atšķirīgu prasmi un dažādu atbildības sajūtu pret citiem, kas uz kalna. «Kad bērni bija mazi, mums šķita bīstami vest viņus uz vietējām slēpošanas trasēm. Pārāk liela traumu statistika,» skaidro Ilze. Savukārt vasarās viņi regulāri ar savu busiņu dodas vairāku dienu ekskursijās pa Latviju. Kur ceļmalā brūnā norāžu zīme, griež tik iekšā un brauc skatīties vietējo muzeju vai lielāko akmeni un varenāko koku (kuri ne vienmēr tur ir, kaut arī norādēs apgalvots, ka esot). «Ļaujam, lai ceļš, notikumi un nezināmais mūs vada. Protams, ik pa laikam šādi gadījies iekulties arī pilnīgā nekurienē un mašīnu burtiski iznest no bezceļa,» piebilst Jānis.

Visi Vētras ir lieli dziedātāji un, kā paši apgalvo, – rupekļi. Rupekļi nozīmē to, ka meitieši – Ilze un Anna – dzied otros altus, bet vīrieši – tēvs un dēli – ducina otros basus. Siguldas kultūras nama korī Spārni gavilē Ilze un Jānis, Siguldas ģimnāzijas korī Atvars dzied Valters, bet Garkalnes pagasta korī Pa Saulei – Anna un Jānis juniors.

Kaut arī profesora CV rotā Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora zinātniskais grāds (Dr. med. h. c.) un citas zinātniskās regālijas, viņš nav nekāds akadēmiskais sausiņš. Jānis Vētra ir sabiedrisks un saviesīgs vīrs. 2009. gadā Latvijas Radio 2 Siguldā organizēja Līgo nakts pasākumu Jāņi dzied. Toreiz profesors Vētra klātesošajiem par prieku lustīgi ziņģēja rektoru kvartetā.

Līgo, Vētras!

Jāņi Vētrām ir īpaši svētki. Tad māju rotā ar meijām un gatavo ugunskuru, kas deg visu nakti. Šo sārtu aizkur no augšas, bet malku liek īpašā, piramidālā krāvumā. Uguni pielaiž, kad saule jau taisās uz rietu. Vēlāk visi iet apkārt, skandēdami seno ritu dziesmas.

Līgo dziesmas tiek izdziedātas vismaz 15 dažādos meldiņos. Ugunskuram piešķirts saulgriežu nakts rituāla statuss, nevis pavarda funkcija. Šašliku uz tā necep. Līgo naktī Vētras lielu izēšanos netaisa – minimāli ēd, minimāli dzer. «Profesors Nikolajs Skuja ir teicis, ka alus Līgo vakarā ir ēdiens, nevis dzēriens,» piebilst Jānis. Parasti tiek baudīti Ilzes ceptie speķa pīrādziņi, magoņmaizītes, Jāņu siers un tradicionālais rabarberu kvass. To viņi gatavo jau gadu gadiem, un dzira izkonkurē jebkuru alutiņu. «Līgo naktī neaizraujamies ar alkoholu, jo mums ir kāda sena tradīcija, kuru cenšamies ievērot ik gadu. Pēc pusnakts, vistumšākajā stundā braucam uz Dainu kalnu, kurš ir pavisam kluss. Aizejam līdz maģiskajam Liepu aplim, nostājamies pa vidu, sadodamies rokās un atkal nodziedam kādu rituāldziesmu. Tas ir ļoti īpašs brīdis,» atzīst Ilze.

P. S. Ir kāds fakts, ko sarunas laikā neviens nepieminēja. Internetā atrodama informācija: Biedrība Cerību spārni, kas apvieno Siguldas novada ģimenes, kurās ir bērni un jaunieši ar dažādu veidu funkcionāliem veselības traucējumiem, plāno būvēt jauniešu invalīdu kopienas ciematu. Zemes īpašumu 7,2 hektāru platībā projektam uzdāvinājusi Vētru ģimene no Siguldas – Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Vētra un viņa dzīvesbiedre Ilze Vētra.

RECEPTE

RABARBERU KVASS VĒTRU GAUMĒ

• Ar visu mizu sagriež gabaliņos rabarberus. Uzlej ūdeni, uzvāra. Atstāj, lai atdziest. Tad caur duršlāgu iekārš spainī un papildina ar ūdeni, lai trauks ir pilns. Liek klāt cukuru, kamēr pašam garšo. Krāsai var pieliet nedaudz upeņu sulas vai iesala ekstraktu (ar to sanāks rūgtāks). Vēlams pievienot arī dažas karotes aizpērnā medus. Tad seko rauga pielikšana, ar kuru nekad nedrīkst pārspīlēt. Uz spaini liek kubikcentimetru rauga, ne vairāk. Pirmkārt, tādā proporcijā neizrūgst ārā viss cukurs, kvass ir salds un, otrkārt, dzēriens ir dodams arī bērniem. Ja raugu pievieno 22. jūnija vakarā, ugunskura iekuršanas brīdī dzira jau ir labi lietojama.