Rokdarbi atveldzē
Aizputniece un nerimtīga rokdarbniece Ligita Eglīte atzīst: nevarot sevi iedomāties bez rokdarbiem – tas patiešām esot viņas dzīvesveids un dzīvesprieks.
Aizputes Novadpētniecības muzejā ikgadējā novada rokdarbnieku kopizstādē bija izvietoti 39 paši jaunākie darbi – tamborējumi, adījumi, nelieli gobelēni, rotājumi. Tā gan esot tikai neliela daļiņa no bagātīgā rokdarbu pūra.
Dažādus rokdarbus Ligita ar dvīņumāsu iemācījušās darināt jau bērnībā. Tomēr nopietnāku pamatu (visvairāk tieši krāsu izjūtā) devusi Liepājas Lietišķās mākslas skola – pēc tās beigšanas Ligita nekad vairs nav sēdējusi, rokas klēpī salikusi. Tas tā ir pavisam tiešā nozīmē, jo viņai gandrīz vienmēr somā līdzi kāds rokdarbs. Šoreiz tas ir mazs dzeltens kamols ar iesāktu rotājumu taurenīša formā. «Kāpēc gan sēdēt dīkā un neko nedarīt, piemēram, gaidot kaut ko, ja var tajā pašā laikā ko uzmeistarot. Ir laiks paiet ātrāk, ir kas izdarīts, par ko pašai prieks. Un pats galvenais – nejaukās domas atkāpjas,» nosmaida Ligita, piebilstot, ka taureni varot dabūt gatavu pusotras stundas laikā.
Mācās jauno
Ligita nekad neapstājas pie jau reiz apgūtā. «Tāpēc jau cilvēks dzīvo, lai visu laiku ko mācītos. Uzmanīgi sekoju līdzi visam jaunajam un izmēģinu pati, bet pēc tam iemācu savām Apriķu rokdarbu pulciņa dalībniecēm.» Pieminot pulciņu, viņas acis iemirdzas. Ligita ne tikai māca citus, bet labprāt iemācās pati ko vēl neizmēģinātu. Enerģijas apmaiņa notiek, kad sanāk kopā vesels bars radošu cilvēku, kas alkst mācīties. «Ar prieku gaidu katru mūsu sanākšanas reizi,» atzīst rokdarbniece, piestādama pie palodzes, kur satupies vesels bars adītu kaktusu. «Tos meistarojusi pulciņa dalībniecēm Brigita Bārtniece. Dažs tiešām izskatās kā īsts,» Ligita priecājas par kolēģes veikumu un stāsta ar tikpat neviltotu prieku kā par saviem darbiem. «Ņem tik rokās adīkli, atrodi vēl domubiedrus, un dzīve vairs nešķitīs tik pelēka. Īru mežģīnes kolēģe Brigita kā zaļu zāļu nastu iemunsturējusi rūķītim uz mugurā uzliktā groza.»
Jo sarežģītāks raksts – jo labāk
Vai nav grūti sarežģītiem rakstiem izburties cauri? «It nemaz ne. Tas pat uzdod asumu. Lai cik sarežģīts sākumā šķistu darbs, neatkāpjos, kamēr neizburos cauri. Jo – ja jau kāds cits ir ticis galā, kāpēc gan es to nevarētu?» parausta plecus Ligita. Viens no pēdējiem jaunumiem, kas nācis klāt viņas rokdarbu pūram, esot tamborējumi tagad tik modīgajā dakšiņu tehnikā, par ko gan lasījusi jau kādā senā rokdarbu grāmatā. Par dakšiņām tiek dēvētas divas garas adatas, ar kurām var uzmeistarot dažādus apģērba gabalus. Uz izstādi Ligita atnesusi pāris šajā tehnikā darinātas šalles un vesti, bet padomā esot vēl citas šādi meistarotas lietas. Lai parādītu, kāds minētais instruments izskatās, viņa velk no somas laukā jaunu adatu pāri. Vai sev? Nē, māsa no Liepājas atvedusi vienai no pulciņa sievām, lai arī var darboties šajā tehnikā. Vai māsa atnākusi paskatīties uz Ligitas darinājumiem? Arī viņa ar rokdarbiem ir uz tu. Atvedusi sev līdzi gobelēnus. Lūk, tas ar kamieli virsū ir viņas roku darināts!
Topā – krokodilādas spilventiņš
Kas Ligitai šobrīd modē? Pašlaik tas esot kāds savdabīgs tamborējuma veids. Pavisam nesen ieraudzījusi videovietnē youtube spilvenu, kas darināts interesantā zvīņu vai, kā viņa smej, krokodilādas tehnikā. Tehniskā raksta klāt nav bijis, tāpēc nācies ilgāku laiku krietni palauzīt galvu – gluži kā risinot krustvārdu mīklu. Bet viņai patiesi patīkot viss sarežģītais, tāpēc nekad nelaižot garām iespēju atšifrēt ko tādu, kas sākotnēji šķiet kā Gordija mezgls. Arī šoreiz pēc ilgākas knibināšanās un ārdīšanas atbilde bijusi rokā gan. «Noņēmos diezgan ilgi, bet nu tas ir gatavs! Cik ilgi? Nu savas trīs dienas paņēma gan. Man patīk viss sarežģītais – raksti, krāsu salikumi. Paraugā redzēto negribējās nokopēt, tāpēc izveidoju to nevis vienkrāsainu, bet vairākās krāsās,» Ligita lepni rāda tamborēto spilvenu, vien nopūšoties, ka dziju gan spilvens apēdis daudz – vai 300 kamolīšu tur satecējis. Noliekot atpakaļ spilvenu, sabīda tuvāk adītos cālīšus un zaķīšus, kas tapuši kā krāsaino olu dekoriņi uz Lieldienām. Nu āķis esot lūpā un skaidrs, ka šo tehniku varēs izlietot arī citos apģērba gabalos – zeķu kātiņos, plecu lakatos, šallēs, cepurēs. Bet tas viss vēl esot priekšā – un, iespējams, to visu varēs apskatīt nākamā gada izstādē. Galvenais – lai ik gadu būtu kas jauns! Galva gan jāpalauza, jāseko līdzi žurnālos, internetā, jāpaklaušina citas rokdarbnieces – un, skat, var atkal tapt kas interesants. Pērn tās bijušas desmit jostas – viena bijusi vairākus metrus gara. Taču veco neaizmirstot nekad, piemēram, aušanu, kas tik pamatīgi apgūta mākslas skolā, ka pat sapņos redzējusi stelles un, šķiet, aizvērtām acīm varētu aust.
Aušana ir kā glezna
No jaunības abām ar māsu mīļa aušana, jo īpaši – mazie gobelēni. «Tā ir kā glezna, kurā vari šķiesties ar dažādām krāsām, niansēm, noskaņām, tehnikām. Izstādē gan apskatāms viens no pēdējiem darbiem – četri gadalaiki. Gribējās jau izvietot arī kādu no lielajiem audekliem, taču vietas ierobežotības dēļ nācās tos atstāt mājās. Viena daļa gan apskatāma Apriķu muzejā, bet gribētos tos visus reiz salikt vienuviet,» nopūšas rokdarbniece, piebilstot, ka varbūt visus viņas tik dažādos roku darbus varēs parādīt personālizstādē, ko Aizputes Novadpētniecības muzeja direktore mudinot sarīkot jau tuvākajā laikā.
Ligita gan mazliet saskumst, domājot par idejām, kas palikušas tā arī nerealizētas materiāla izmaksu dēļ. Diemžēl ar iztikšanu esot tā, kā nu ir. Viņa jau ilgāku laiku esot bez darba, un to šeit, laukos, pirmspensijas vecuma cilvēkam atrast esot sarežģīti. Vīrs, par laimi, paņemts simtlatnieku programmā. Tomēr atspaids. Vasarā viņa dodas uz mežu un vāc meža veltes. Tad gan rokdarbiem atliek mazāk laika, bet tam ir ziema un garie rudens vakari. Kad gribas pilnīgi nomainīt plati un izstaipīt plecus – ņemot fotoaparātu un dodoties dabā. Šad un tad iznāk pat gluži labas bildes, kas atzinīgi novērtētas konkursos. Vaļasprieks ir grāmatu lasīšana, bet nereti notiekot tā. «Lasu un pieķeru sevi pie domas – vajadzētu pamēģināt to vai citu rakstu. Lieku grāmatu nost, ņemu adatas, un – aiziet! Tomēr priekšroku dodu rokdarbiem – tie ir mans glābšanas riņķis šajā ne vieglajā laikā! Tie atveldzē manu sirdi, kad paliek pavisam grūti,» atzīst Ligita.