«Pacientiem skaidroju, ka mandeles mums ir tāds kā apsardzes sensors vai enter taustiņš datorā,» saka otorinolaringologs Kaspars Peksis, Headline privātklīnikas vadītājs un Latvijas Universitātes lektors.
«Mandeles nav orgāns, kurš izcīna un uzvar kauju ar tiem daudzajiem miljoniem mikrobu, kurus mums trolejbusā vai lielveikalā kāds uzšķauda virsū. Mandeles tikai dod signālu imūnajai sistēmai, ka organismā iekļuvis kaut kas svešs, iespējams, slimības izraisītājs, bet galvenās imunitātes cīņas uzvarētājas ir asinis un asinsrades orgāniem tiek dots signāls ražot vairāk tāda vai cita veida asins šūnu.»
Tās ir vairākas
«Mandeles ir limfātisko audu veidojumi, kas mums no dabas doti vairāki. Spogulī skatoties, mēs redzam lielās aukslēju mandeles,» stāsta K. Peksis. «Bērnībā mums ir aizdegunes jeb rīkles mandele, kuru, ja tā ir palielināta, sauc par adenoīdiem. Dakteri reizēm grēko un pilnīgi diletantiski sauc adenoīdus par polipiem, taču polips ir deguna gļotādas veidojums un tam nav sakara ar aizdegunes mandeli. Vēl ir mandele mēles saknē, nelielas mandeles ap dzirdes kanāla atverēm un ir limfātisko audu veidojumi rīkles mugurējā sienā, kurus varam redzēt sev kaklā kā pumpiņas vai saliņas, kad tas ir iekaisis un apsārtis. Daba tā ieprogrammējusi: ja mēs vienas mandeles zaudējam, tad mums, par laimi, vēl ir otras, trešās un ceturtās.»
Aukslēju mandeles
«Lielās aukslēju mandeles visā šajā stāstā ieņem mazliet savādāku vietu, jo tās ir uzbūvētas cilvēkam neērti – ar dziļām, rievotām ejām,» turpina K. Peksis. «Mandeles darbojas tāpat kā sūklis, kuru ieliek šķidrā vidē, saspiež un atlaiž. Mandelēs visu laiku ir tie paši mikrobi, kas dzīvo mutē, bet mute no mikrobioloģiskās bagātības viedokļa ir visnetīrākā vieta – tur ir vakardienas ēdiens, atmirusi gļotāda un daudz kas cits. Tie, kuriem mandeļu ejas ir šauras kā stīdziņas, pat nezina, ka tur iekšā ir kaut kāds saturs, bet mandeles ir pastāvīgi inficētas. Tie, kuriem mandeļu ejas ir lielas, bieži sūdzas par korķiem mandelēs vai smaku no mutes, kas vēl nenozīmē, ka tā ir slimība – vainīgas var būt tīri anatomiskas īpatnības. Vai mandeles ir veselas vai slimas – to noskaidrot ir ārsta uzdevums.»
Angīna un tonsilīts
Akūta mandeļu slimība ir angīna – iekaisums, ko pārsvarā izraisa mikrobi. Tie var būt tie paši mutes dobumā un mandelēs dzīvojošie mikrobi, kuri nelabvēlīgu faktoru sakritības rezultātā rada slimību vai, biežāk, tas ir streptokoks, kas normāli mutes dobumā nedzīvo un ar ko mēs inficējamies no cita slimnieka. Izveidojas sastrutojums. Tā vai citādi tā ir primāri mandelēs lokalizēta slimība. Ja atklāj akūtu angīnu pirmoreiz mūžā, ārsts nozīmē antibiotikas, pretiekaisuma līdzekļus, vitamīnus, imunitāti stimulējošus medikamentus. Savukārt par hronisku slimību – tonsilītu – runa ir tad, kad mandelēs dzīvo vai nu šis pats streptokoks, vai citi specifiski slimību izraisītāji. Līdz ar to katra pārsalšana vai auksta dzēriena iedzeršana beidzas ar angīnu, jo slimības izraisītājs ir tur un gaida savu izdevību. Sastrutojums ir lokalizēts, tāpēc imūnajai sistēmai ir grūtāk ar to cīnīties.
Lielas mandeles
«Lielas mandeles pašas par sevi nenozīmē, ka tās ir slimas,» skaidro ārsts. «Protams, palielinātas mandeles var būt arī slimības simptoms, bet pārsvarā tas ir anatomisks parametrs. Bieži vien iznāk diskusijas ar vecākiem – operēt vai neoperēt adenoīdus bērnam, kurš neelpo caur degunu. Bērniem 90% gadījumu šādā situācijā vainīga ir tieši liela aizdegunes mandele, nevis iekaisums degunā vai kas cits. Un apgalvojumi, ka to var ārstēt medikamentozi, ir, maigi sakot, diletantiski – tikpat labi varētu mēģināt ar kompresēm vai tabletēm samazināt kājas izmēru. Neraugoties uz strauji augošajām medicīnas iespējām, mandeles lielumu diemžēl nevar koriģēt citādi kā vien ķirurģiskā veidā, nevis uzspīdinot lāzeru vai darot vēl kaut kādus brīnumus.»
Vai jāizoperē?
«Ja runā par mandeļu izoperēšanu jeb izraušanu, kā tautā saka, te ir jautājums par hroniska tonsilīta diagnostiku. Mandelēs visu laiku dzīvo mikrobi, un to noteikšana nedod nekādu diagnostisku informāciju. Ja pacientam ir hroniska problēma, kad viņš slimo sešas reizes gadā katra sīkuma dēļ, tad ir jāidentificē – ir vai nav streptokoku infekcija mandelēs. To var mēģināt, paņemot iztriepes no kakla, bet pacientam un ārstam ir jāsaprot: ja ņemam iztriepi tajā periodā, kad slimības nav, tad visdrīzāk mēs savācam rīkles mikrobus, nevis tos, kas dzīvo mandeļu dziļumā. Lai iegūtu mikrobus no mandeļu dziļuma, mums vajadzētu vai nu mandeles pamatīgi saspaidīt, vai atsūkt saturu līdz ejām, jo pretējā gadījumā atbilde būs maldīgi noliedzoša. Šodien, par laimi, ir iespējams identificēt visu mikrobu klātbūtni, nosakot antivielas uz tiem. Ja antivielu daudzums ir krietni virs normas un mums ir atbilstošs pacienta stāsts par pastāvīgu problēmu, tad var uzskatīt, ka diagnoze ir apstiprināta,» komentē K. Peksis.
«Ja mēs esam konstatējuši, ka cilvēkam ir hronisks tonsilīts un streptokoku infekcijas klātbūtne visu laiku, tad gan mandeles ir jāizoperē pavisam. Galvenais uzdevums ir novērst reimatiska rakstura sarežģījumus – locītavu, nieru vai sirds vārstuļu reimatismu. Īsti nepalīdz ne piesaldēšana, ne antibiotiku kūres, ne apspīdināšanas ar lāzeru, jo mandeļu iekšējo eju mirkoanatomija ir tāda, ka streptokoki tur it kā pielīp. Ja mēs darām kaut ko uz mandeļu virsmas, tad procedūras iedarbība nesasniedz iekšpusi, bet, ilgstoši dodot antibiotikas, tās nonāk mandeļu audos tāpat kā visā ķermenī, tikai ne mandeļu ejās, kur streptokoki dzīvo, jo pievadošie asinsvadi līdz tām nesniedzas. Savukārt venozie asinsvadi mandelēs ir konstruēti tā, lai visu laiku vāktu informāciju, un, ja ir nelabvēlīgu faktoru sakritība, arī mikrobi var nonākt asinīs. Īpaši angīnas gadījumā pastāv risks, ka mikrobi izplatīsies pa visu ķermeni ar asins plūsmu, nonāks locītavās, nieru bļodiņās un sirds vārstulēs, un tā jau ir nopietna slimība, nevis vienkārši dzīves kvalitātes ierobežojums.
Ceru, ka varbūt reiz kaut kas mainīsies, bet pagaidām visas citas metodes nekur nav novedušas, tāpēc tonsilektomija jeb pilnīga aukslēju mandeļu izņemšana ir vienīgā patiesi efektīvā ārstēšanas metode. Operācija notiek pilnā narkozē – pacients iemieg un pamostas bez mandelēm. Pēcoperācijas periodā ir zināmi fiziskās aktivitātes un ēšanas ierobežojumi. Savukārt lielu mandeļu samazināšana vai adenoīdu izoperēšana ir ambulatoras vienas dienas procedūras ar ātru atlabšanu. Tiem, kuriem mandelēs krājas smakojošs saturs, bet nav streptokoku infekcijas, var palīdzēt, ar lāzeru vai radiofrekvenču zondi samazinot mandeļu eju diametru. Šī procedūra neprasa vairāk laika kā parasts zobārsta apmeklējums. Mandeles turpina pildīt savu imunoloģisko funkciju, bet tajās nav iekšā tik daudz satura.
Vārdu sakot, mandeļu ir daudz, to problēmas – dažādas. Katra prasa precīzu, pareizu diagnostiku, un ārstēšanas metodes atkarībā no problēmas var būt ļoti atšķirīgas.