«Ja sabiedrība smejas par kādu veselības problēmu, tas aizvaino, liek pacientam distancēties no problēmas un to neatzīt. Tieši tā Latvijā noticis ar krākšanu: gan sabiedrība, gan pacienti, gan diemžēl arī medicīnas profesionāļi šo problēmu bieži ignorē,» saka otorinolaringologs, Headline privātklīnikas vadītājs un Latvijas Universitātes lektors Kaspars Peksis.
«Ir pacienti, kuru krākšana nenodara ļaunumu veselībai, ir tādi, kuri slimo ar miega apnoju – kad organisms miegā cieš no skābekļa trūkuma, bet trešā pacientu kategorija ir cilvēki ar miega traucējumiem,» stāsta Headline privātklīnikas ārste Līva Šperla.
Krākšanas problēmas var risināt, taču, lai saprastu, cik lielā mērā tās ietekmē vispārējo veselības stāvokli un ko iespējams darīt, vispirms nepieciešams izmeklējumu komplekss, kurš maksā ap 200 latiem. Valsts šim nolūkam naudu nav atvēlējusi, kaut gan tas patiešām būtu vajadzīgs.
Polisomnogrāfija
Polisomnogrāfija ir izmeklējums, ko veic naktī, miegā. Pirms gulētiešanas uz pacienta ķermeņa nostiprina 30 dažādus sensorus, un tie reģistrē dzīvībai svarīgos rādītājus, kuriem uz monitora blakustelpā seko vidējais medicīnas personāls, bet noteiktā laikā iesaistās arī ārsts, lai analizētu datus. Izmeklējuma rezultāti ļauj spriest, vai runa ir par parastu krākšanu vai par slimību.
Parastais jeb sociālais krācējs
Tas ir cilvēks, kura krākšana nav saistīta ar elpas trūkumu miegā, viņš parasti labi guļ, bet ar savu krākšanu traucē citiem. «Mēs esam redzējuši, kā krākšanas dēļ izjūk attiecības,» stāsta K. Peksis. «Pašam krācējam liekas, ka viss kārtībā, bet gultas partneris ir izmisis. Ģimenes ārsts īsti nezina, kā palīdzēt, pārsvarā nozīmē miega zāles vai arī sūta no viena speciālista pie otra, un cilvēks nekādu palīdzību nesaņem.» «Lai noskaidrotu, kāpēc parastais krācējs krāc, izmanto speciālu izmeklējumu – propofola inducētu miega endoskopiju, kas notiek dienā,» skaidro L. Šperla. «Ja anesteziologs to atzīst par iespējamu, pacients saņem propofolu, kas rada miegu, kura kvalitāte ļoti pietuvināta dabīgam; tiek reģistrēti visi dzīvībai svarīgie rādītāji. Kad pacients sāk krākt, ārsts elpceļos ievada endoskopu un, izmeklējot tos no deguna līdz balsenei, atklāj vietu, kura rada krākšanas troksni.» Tālāk var lemt par ķirurģiskas ārstēšanas iespējām. «Te nav unificētu risinājumu,» saka K. Peksis. «Ne visi pacienti ir ķirurģiski ārstējami, un ne visas elpceļu sašaurinājuma vietas tīri tehniski var izoperēt. Reizēm sašutumu izraisa kolēģu rīcība, kuri bez jebkādas izmeklēšanas ar lāzerķirurģijas palīdzību pacientam nogriež ūku, un tas nepalīdz. Man bija pacients, vesels cilvēks, kuram, lai pārtrauktu krākšanu, būtu jāveic liela apjoma operācija – rīkle jāsagriež gluži kā desa likšanai galdā un jāsašuj kopā citādi. Pacienta sievai sacīju: «Ja mēs to darīsim, viņš divas nedēļas pēc tam nevarēs paēst, no sāpēm nevarēs gulēt – vai jūs patiesi to gribat? Varbūt tomēr varat gulēt dažādās istabās, nopirkt ausu aizbāžņus vai atrast citu risinājumu?» Ir arī gadījumi, kad palīdz minimāli invazīvas vienkāršas ārstēšanas metodes, piemēram, aukslēju implanti vai mīksto aukslēju apstrāde ar lāzeru.»
Miega apnoja
Apnoja nozīmē to, ka miegā cilvēks piedzīvo pilnīgas elpošanas apstāšanās epizodes, kas ilgst vismaz 10 sekundes, dažiem pacientiem tās turpinās pat 1,5–2 minūtes. Smagas apnojas gadījumā stundā ir vairāk nekā 30 šādu epizožu. Stipri krītas skābekļa piesātinājums asinīs. Ideālā gadījumā tam vajadzētu būt 100%, bet apnojas pacientiem reizēm ir tikai nedaudz vairāk par 30%. Pēc tam cilvēks pamostas un strauji elpo. (Salīdzinājumam: ja pacientam narkozē uz operāciju galda skābekļa piesātinājums asinīs ir 70%, operācija ir jāpārtrauc un slimnieks jāmodina.) Var būt centrālā apnoja, kas saistīta ar to, ka elpošanas centrs no smadzenēm nesūta signālu, ka jāelpo, un perifērā apnoja, kas vairāk saistīta ar to, ka augšējie elpceļi nosprostojas naktī, miegā, guļus stāvoklī, kad ir atslābuši muskuļi.
«Meklēt speciālista konsultāciju vajadzētu tad, ja cilvēkam raksturīga regulāra, ļoti intensīva krākšana katru nakti un ja tiek pamanīts, ka ir elpas apstāšanās epizodes,» saka L. Šperla. «Kamēr cilvēks krāc, tikmēr viņš elpo. Smagas apnojas pacienti reizēm nemaz stipri nekrāc, jo neelpo. Paši cilvēki parasti nepamana, ka elpošana ir apstājusies, daži pamostas no savas skaļās krākšanas, citiem ir sajūta, ka viņus kāds žņaudz. Tas rada miega traucējumus, cilvēks pamostas no sliktiem sapņiem un ir neizgulējies. Miega apnojas pacientiem nereti raksturīgs liekais svars, paaugstināts asinsspiediens, kurš nepakļaujas kontrolei, arī 2. tipa cukura diabēts. Bieži ir izteiktas sūdzības par sirdi, veiktas neskaitāmas kardiogrammas, bet dienā rādītāji ir normāli, tāpēc kardiologs neko neuzsāk. Savukārt naktī polisomnogrāfijā atklājas mirdzaritmija un citi izteikti sirds ritma traucējumi. Tad es iesaku veikt diennakts izmeklējumu pie kardiologa. Tāpat gadās konstatēt epileptiskas aktivitātes, ko dienā neredz, veicot encefalogrammu. Bieži mēs uzreiz nevaram pateikt, kas bija vispirms – šis miega traucējums vai sirds slimība, bet vismaz varam to atklāt.»
«Stereotips liek uzskatīt, ka apnojas pacients ir pavecs vīrietis ar lieko svaru, taču šī problēma ir arī sievietēm un bērniem, reizēm pat ļoti maziem,» norāda K. Peksis. «Visbiežākais bērnu apnojas iemesls ir aukslēju un aizdegunes mandeļu palielināšanās, un to gandrīz vienmēr var vienkārši ķirurģiski izārstēt. Lielākoties šie bērni neelpo caur degunu dienā. Vecākiem noteikti vajadzētu paskatīties, kā bērns elpo naktī, vai krākšana ir vienkārši skaļa, bet ritmiska, vai arī elpošana apstājas. Daudzi vecāki redz, ka ir garas apstāšanās epizodes.» «Tāpēc ir svarīgi, ka gan bērni, gan pieauguši pacienti uz pirmo vizīti pie ārsta nāk kopā ar ģimenes locekļiem, kuri ir redzējuši, kā viņi guļ,» piebilst L. Šperla.
Elpināšanas ierīce
Cilvēkiem ar izteiktu miega apnoju, kurai bieži pievienojušās citas veselības problēmas, ķirurģiskā ārstēšana parasti nav piemērota. Viņam ir vajadzīga elpināšanas ierīce, kas nodrošina pastāvīgu skābekļa pieplūdi miegā. Sākumā šī doma reizēm rada pretestību, bet, izmēģinot elpināšanas aparātu un sajūtot, ka nu beidzot var izgulēties un normāli atpūsties, pacients vairs nav jāmudina pastāvīgi lietot šo ierīci. Senāk tās izskatījušās šausminoši un darbojušās ar lielu troksni, bet mūsdienās elpināšanas aparātiņi ir ērti, viegli un dizainiski glīti. Ir pacienti, kuri nonākuši apburtā lokā: miega traucējumi uztur sirds slimības, un sirds slimības veicina miega traucējumus; ģimenes ārsts nozīmē medikamentus, bet tie nelīdz, tāpēc nozīmē vēl vairāk. Atgūstot spēju miegā elpot, cilvēks atklāj, ka var krietni samazināt medikamentu lietošanu un tie palīdz efektīvāk. Elpināšanas aparāts ik pa laikam ir jāpārbauda un jānoregulē, jāpārliecinās, ka tas patiešām palīdz.
Līva Šperla, Headline privātklīnikas ārste:
– Pacienti ar miega traucējumiem bieži tiek sūtīti no viena ārsta pie cita un neviens ar viņiem īsti nenodarbojas. Šai pacientu kategorijai cenšamies ieteikt zinošu neirologu vai citu speciālistu, pie kura viņš var tālāk vērsties. Mēs izsniedzam plašu detalizētu slēdzienu, tā lai arī ārsts, kurš nav LOR speciālists, šo problēmu varētu risināt.
Esam gandarīti, ka mūsu klīnikā pusgada laikā tālākizglītības kursos mācījušies jau aptuveni 100 ģimenes ārstu. Viena no trim mācību dienām kursos ir veltīta tieši jautājumiem, kas saistīti ar krākšanu un miega apnoju. Redzam, ka kolēģi gūst pilnīgi jaunu izpratni par šīm lietām, kas kļūst arvien aktuālākas visā pasaulē. Mēs esam iesaistījušies ES un Vācijas atbalstītā pētījumā, kurā piedalās Vācijas, Zviedrijas, Lietuvas un Latvijas miega klīnikas. Pētījuma mērķis ir īsā laikā daudzās klīnikās savākt lielu datu apjomu, kas ļautu unificēt izmeklējumu un rīcības ieteikumu stratēģiju.