Puse no Latvijas mežiem pieder privātiem īpašniekiem un lielākā daļa no šīs puses – privātpersonām, kuru interesēs jau 15 gadus darbojas Latvijas Meža īpašnieku biedrība. Tās skatījumu uz nozares aktualitātēm Neatkarīgajai pauda biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Mežu īpašniekus Covid-19 ietekmēja ar koksnes pieprasījuma un cenu pazemināšanos vispārējas neziņas dēļ, - norādīja A. Muižnieks. - Tādējādi problēmas bija mežu īpašniekiem un jo īpaši meža īpašnieku kooperatīviem, kuru ieņēmumus veido procenti no kooperatīvu biedru saimnieciskās darbības. Kopā ar Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociāciju vērsāmies Zemkopības ministrijā un atbalstu saņēmām. Atbalsts kooperatīviem ļāva izdzīvot līdz brīdim, kad nākotne kļūst cerīgāka. Tirgus tagad atvēries, koksnes cenas nav tādas, kādas bija pirms diviem gadiem, bet cenas ir vienmēr svārstījušās, arī bez Covid.
Kā ar šādām svārstībām sadzīvo nelielo mežu platību īpašnieki, kam nav daudz un dažāda veida cērtamas koksnes, nav naudas uzkrājumu un nav iespējas mežam veltīt visu savu darba laiku?
Meža īpašnieku skaits pārsniedz 130 tūkstošus, un katram no viņiem ir savas vajadzības. Ja cilvēkam nauda nav nepieciešama, piemēram, par nopietnu medicīnisko palīdzību, viņi skatās uz mežu kā uz banku jeb pensiju fondu.
Tomēr koki neaug neierobežoti ilgu laiku aizvien resnāki un vērtīgāki. Laikā nenocirsts lietaskoks kļūst par malku, bet malka - par barību kukaiņiem, baktērijām un nākamajiem augiem.
Meža zinātnieki brīdina, ka riski mežu apsaimniekošanai palielinās. Neatkarīgi no tā, vai cilvēku darbība pastiprina vai nepastiprina vētras, tās aizvien biežāk nāk un kokus mežos gāž. Jo ilgāk koki paliks mežā, jo lielāks risks, ka tie ies bojā vai zaudēs savu augtspēju, un līdz ar to samazināsies arī CO2 piesaiste. Jaunas zināšanas attiecas arī uz jauno mežu stādīšanu un kopšanu. Agrākie standarti lika stādīt daudz vairāk kociņu, bet tagad iesaka stādīt mazāk un kopt, t.i., retināt stādījumus intensīvāk, lai jaunie koki neizstīdzē un iegūst augstāku noturību pret vējgāzēm. Citiem vārdiem sakot, rets mežs jaunībā - biezs vecumā (kad daudz koksnes uz meža platības vienību).
Kā šādas pārmaiņas veicina un ietekmē Latvijas Meža īpašnieku biedrība?
Biedrība septembrī atzīmēja 15 gadu jubileju. To nodibināja septiņi pirmie biedri, bet tagad tiešo biedru skaits ir vairāk par četriem simtiem. Tiešo biedru skaitā ir arī kooperatīvi, tāpēc, pieskaitot arī šo kooperatīvu biedrus, ir aptuveni divi tūkstoši meža īpašnieku, līdz kuriem nonāk mūsu sniegtā informācija. Esam kļuvuši arī triju starptautisko organizāciju biedri, jo tas, kas notiek Briselē, aizvien vairāk sāk ietekmēt to, kas notiek Latvijas mežos. Es darbojos Eiropas Privāto mežu īpašnieku konfederācijas valdē. Šī organizācija ir saskaitījusi, ka pirms gadiem desmit Briselē parādījās 0,5 dokumenti, kas skāra mežu nozari, bet tagad tādu politikas plānošanas dokumentu ir vairāk nekā pieci gadā. Vēlme regulēt mūsu dzīvi palielinās, tāpēc būtiski, lai mēs ne tikai to zinātu, bet arī būtu kāds, kas var sagatavot argumentētu meža īpašnieku viedokli.
Kādi ir šajos dokumentos paustie nodomi?
Nav šaubu, ka mežs nodrošina daudzas būtiskas funkcijas vēl bez tā, ka no meža iegūst koksni. Mežs uztur gaisa kvalitāti, regulē ūdens noteci, sniedz atbalsta punktus tūrismam. Tāpēc daļai pilsētās dzīvojošo cilvēku šķiet, ka meža ciršana ir slikta pati par sevi. Pilsētnieku izpratne par mežsaimniecību un meža nozaru ir nepilnīga, ka grūti viņus pārliecināt par mežu ciršanu kā sliktāku mežu nomaiņu ar labākiem, produktīvākiem, CO2 vairāk piesaistošiem mežiem. Varbūt ir palikuši nepamanīti tādi fakti, ka sēnes aug arī jaunaudzēs, ka koks ir mūsu vietējais, atjaunojamais resurss, kas dod iespēju veidot veselīgu vidi ar koka būvniecību, mēbelēm un no citām valstīm neatkarīgu siltuma ražošanu. Pašlaik tiek izvirzīts uzstādījums, ka 30% teritorijas Eiropā ir jāiekļauj aizsargājamās platībās. Tādā gadījumā paveras plašas iespējas diskusijām, cik daudz no šīs aizsargājamās platības veidos meži un ko saprast ar aizsargājamu platību mežos. Vai Latvija netiks “apspēlēta”, jo jau tagad redzam, ka ir Eiropas valstis, kuras savas aizsargājamās teritorijas veido ziemeļu reģionos vai kalnainos apvidos, kur saimnieciskā darbība jau tāpat ir apgrūtināta vai nav iespējama.
No kā meži ir jāsargā?
Runas parasti grozās ap to, kā uzlikt aizvien jaunus ierobežojumus mežu īpašniekiem. Tas rada pretreakciju. Ja atrod iemeslus, kāpēc meža īpašnieks paša stādītā mežā vairs neko nedrīkst darīt, tad meža īpašnieks nav ieinteresēts, lai šādi iemesli atrastos. Daudz vairāk jārunā par to, ka daudz labāk dabas vērtības spēj saglabāt mežu īpašnieki ar savu ikdienas darbu bez valsts iestāžu un dažādu “zaļo” organizāciju iejaukšanās. Sāk šķist, ka kādam nav izdevīgi mūsu priekšlikumi par to, ka meža īpašnieki varētu platības aizsargāt paši - brīvprātīgi, vai kādu sugu sargāt, neveicot kādas darbības noteiktā periodā, necērtot ligzdas koka tuvumā, ar valsti slēdzot terminētus līgumus. Tā būtu daudz labāka, motivējoša meža īpašnieku iesaiste dabas aizsardzībā nekā pašlaik praktizētā aprobežojumu likšana mikroliegumu veidā. Šogad Latvijā vēl turpinās dabas vērtību uzskaite, tāpēc pēdējais laiks vienoties, kas notiks pēc tam. Ja vērtības radušās meža īpašnieku saimnieciskās darbības rezultātā, tad neizklausās īsti pārliecinoši, ka šo vērtību saglabāšanai pareizākais veids būs šīs darbības aizliegšana. Kamēr nav ne vienošanās un pat ne mazākās skaidrības, uz ko tāda vienošanās balstīsies, pastāv risks, ka kāds meža īpašnieks pasteigsies nocirst mežu tieši tur, kur pastāv iespēja, ka vēlāk šis mežs viņam tiks praktiski atņemts bez jebkādas kompensācijas. Par aizliegumu saimniekot mežā ar koksnes vērtību desmitiem tūkstošu eiro apmērā valsts ir gatava kompensācijās izmaksāt mazliet vairāk par 150 eiro gadā.
“Zaļo” organizācijas saņem naudu no jau minētās Briseles par visvisādu aizliegumu izdomāšanu un ieviešanu, bet valsts ierēdņiem vajadzētu saprast, cik lielu daļu no viņu algas nodrošina mežsaimniecība.
Šaubos, vai viņi to saprot. Dažas dienas atpakaļ piedalījos kārtējā sēdē Zemkopības ministrijas darba grupā, kur tika spriests par mežam nodarītajiem zaudējumiem. Atļāvās viena VARAM pārstāve pateikt, ka “jūs, meža īpašnieki, domājat tikai par savu labumu”, it kā labums no mežu apsaimniekošanas nenāktu visai valstij, mediķiem, skolotājiem, ieskaitot citu valsts iestāžu darbiniekus. Viņi nesaliek kopā bildi, kā veidojas viņu algas un citi valsts izdevumi no to cilvēku nodokļiem, kuri veic saimniecisko darbību.
Pēc nosaukuma spriežot, tādai darba grupai vajadzētu domāt arī par to, kā nepieļaut zaudējumus, ko mežam nodara tie, kuri izgāž mežā būvgružus, vecās riepas, sadzīves atkritumus.
Atkritumi, protams, ir liela problēma. Ceru tomēr, ka valsts organizētās kampaņas par atkritumu savākšanu un gaidāmā dzērienu iepakojuma depozīta sistēma situāciju uzlabos, taču pagaidām tā ir tālu no atrisinājuma. Cilvēki nepadomā, ka viņiem vai viņu tuviniekiem nāksies saskarties ar pašu izgāztajiem atkritumiem kaut vai sēņojot.
Vai esat aplēsuši nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību pārrēķināšanas ietekmi uz mežu īpašniekiem?
Jā, kadastrālo vērtību palielinājums var sniegties līdz 40%, un nodokļu maksājumiem būtu jāpieaug proporcionāli tam, ja netiks grozītas nekustamā īpašuma nodokļa likmes. Diskutējot par nodokļu reformām, to autoriem būtu jāņem vērā, ka ienākumus no mazas meža platības īpašnieki var iegūt tikai reizi pa vairākiem gadu desmitiem, bet pārējā laikā mežs prasa izdevumus, tai skaitā dažādu nodokļu maksājumus. Ja tas netiks ņemts vērā, cilvēki būs spiesti savus īpašumus pārdot. Privātie uzņēmumi jau ir ieguvuši 1/5 daļu no tiem Latvijas mežiem, kas nepieder valstij.
Vai iezīmējas termiņi grozījumiem Latvijas valsts un ES prasībās, kuru sekas sajutīs vispirms mežu īpašnieki un tālāk visi pārējie, kam ir kaut kāda saistība ar mežu?
Jāatgriežas pie Covid ar attālināto darbu un citiem efektiem, kas termiņus novilcina, bet gada laikā tomēr būtu jātiek skaidrībā, pirmkārt, par cērtamo koku caurmēriem (diametru) un prasību, ka šādas platības pēc saimnieciskās darbības ir jāapstāda ar augstvērtīgiem stādiem, lai mūsu meži nākotnē nezaudētu savu vērtību, un, otrkārt, par dabas vērtību skaitīšanas rezultātiem. Saskaitīšanai šogad jābeidzas, tad jāatver spraigas diskusijas, ko iesākt ar apmēram 200 tūkstošiem hektāru Eiropas nozīmes biotopu, cik Latvijā tiks aprakstīti. To kvalitāte ir ļoti dažāda, tāpēc tiem visiem nedrīkst noteikt pilnīgi vienādus aizsardzības pasākumus un nedrīkst neņemt vērā valsts nespēju maksāt kompensācijas par šiem ierobežojumiem.
Nobeigumā gribu aicināt visus meža īpašniekus būt atbildīgiem savas zemes saimniekiem, jo zeme ir mūsu lielākā vērtība! Ja kāds vēlas būt sabiedriski aktīvs un nepaļaujas uz domu - gan jau kāds darīs manā vietā, mūsu biedrība ir atvērta visiem meža īpašniekiem, neraugoties uz viņiem piederošā meža lielumu!
